Mēs sagaidījām Otrā Pasaules kara beigas Ķīlē

Palielināt / Enlarge

1985. gada foto; māja Ruszē – Dorf­štrāse 65, kurā dzīvojām kara laikā. Mūsu logs ēkas otrā stāva labajā pusē. FOTO Guntars Saiva.

Lasot par šī gada 9. maija notikumu Uzvaras parkā Rīgā, kur, tāpat kā katru gadu, sapulcējušies kara veterāni pieminēja Otrā pasaules kara beigas un glorificēja Padomju Savienības nopelnus Eiropas atbrīvošanā no nacisma, atmiņā nāca notikumi par to, kā mēs pirms 72 gadiem sagaidījām kara beigas Vācijā. Atmiņu stāstā lasīsim, ka Padomju Savienībai, bez nacisma sakaušanas, bija vēl arī citi nolūki Rietumeiropā.

Atmiņas par piedzīvoto bija rakstītas tikai dažus gadus pēc kara beigām, kad tās vēl bija ļoti svaigas Šeit toreizējo atmiņu stāsts ir nedaudz saīsināts, precizēti ir arī dažu notikumu datumi.

Mūsu ģimene no Liepājas ar kuģi ieradās Gotenhāfenā 1944. gada 13. oktobrī. Pēc dažām vilcienā pavadītām dienām, mūs nometināja Klisa (Kluess) nometnē Ostsvinē – Svines upes labajā krastā iepretim Svinemindes (Swinemünde) pilsētai. 9. novembrī mūs un vēl kādu simtu citu nometnes iemītnieku pārveda vairāk nekā 100 km austrumu virzienā uz nometni Hofštetes (Hoffstädt) ciematā, kādus 12 km no apriņķa pilsētas Deičkrones (Deutsch Krone). Tagad šī Pomerānijas daļa pieder Polijai, un šīs vietas saucas Rudki un Walz, respektīvi.

Abiem ar tēvu mums radās izdevība no 1944. gada 4. līdz 14. decembrim apmeklēt Lopkopības pārraugu (Milchkontrollbeamter) kursus Eitīnā (Eutin), Šlēzvigā-Holšteinā. Pēc kursu beigšanas mūs nozīmēja darbā Ķīles pievārtē Melsdorfa un Mīlkendorfa (Mielkendorf) biedrībās. Dzīvokli (t.i., vienu istabu un virtuvi) mums ierādīja Rendsburgas apriņķa Ruszē (Russee) ciemā, Landštrāsē 65 – skolotāja un vietējā partijas funkcionāra Štoltenberga ģimenes mājas otrā stāvā. Ruszē ciems robežojās ar Ķīles pilsētu, un bija tikai kādi kilometri pieci no Ķīles centra.

Aizbraucām uz Hofšteti pēc mātes un mūsu nedaudzajām mantām un ieradāmies Ruszē dažas dienas pirms 1944. gada Ziemsvētkiem.

Bijām priecīgi tikuši prom no nometnes dzīves, bet visvairāk priecājāmies, ka tikām projām no Vācijas austrumu daļas, tālāk no sagaidāmā padomju armijas uzbrukuma, tālāk drošībā Vācijas ziemeļu daļā. 1945. gada 12. janvārī austrumu frontes ziemeļu daļā sākās lielais padomju uzbrukums, un februāra sākumā padomju armija jau sasniedza Hofšteti.

Abi ar tēvu janvārī sākām savas piena pārraugu gaitas apkārtējos ciemos: Melsdorfā, Mīlkendorfā, Ruszē un Haszē (Hassee); pēdējais jau gan bija Ķīles pilsētas teritorijā.(Par lopkopības pārraugu kursiem un darbu ir atsevišķs stāsts.)

Ķīle bija viena no Vācijas visvairāk sabumbotām pilsētām. No Ziemsvētkiem līdz marta beigām naktis bija samērā mierīgas. Pirmie lielākie uzlidojumi, kurus mēs piedzīvojām, bija 3. un 4. aprīļa naktīs. Ruszē gan nokrita tikai dažas bumbas, bet viena no tām izdauzīja mūsu istabas logu. Gan lielāki, gan mazāki nakts uzlidojumi turpinājās visu aprīli un vēl arī maija pirmajās dienās. Parasti uzlidojumus kopā ar mājas saimniekiem pārlaidām mājas pagrabā. Pagrabam bija četras izejas. Bumbai sagraujot māju, izglābšanās izredzes bija labas. Vēlāk vairāki uzlidojumi notika arī dienas laikā. Vairākas reizes lidmašīnas, zemu lidojot, ar ložmetējiem apšaudīja gadījuma mērķus.

Cik varējām, mēģinājām izsekot ziņām par stāvokli gan austrumu, gan rietumu frontēs. Īsto frontes stāvokli nezinot, cirkulēja dažādas baumas. Zinājām par Hitlera nāvi 29. aprīlī; zinājām, ka Hitlers bija iecēlis lieladmirāli Dēnicu par viņa pēcteci. Zinājām, ka 2. maijā padomju armijas bija ieņēmušas Berlīni. Nepārprotami, karš tuvojās beigām. Bet kādas tās būs?

Mēs nopietni bažījāmies, ka Ķīli varētu ieņemt padomju armija. Kāpēc tādas bažas? Bija daudz dzirdēts par Rūzvelta un Čērčila brāļošanos ar Staļinu. Jaltas konferences lēmumus par Vācijas sadalīšanu četrās okupāciju zonās uzzinājām tikai pēc kara. Ķīle un visa Šlēzviga-Holšteina ietilpa britu okupācijas zonā.

3. maijā rītā bija dzirdama šaušana visās malās Ķīles virzienā, bet tie nebija kaujas trokšņi; tā bija tikai sekošana pavēlei iznīcināt visus kara materiālus un munīciju, lai tie nekristu ienaidnieka rokās. Kādu puskilometru no mūsu mājas bija 8,8 cm zenītartilērijas baterija, arī tā šāva visu dienu.

To, ka 4. maijā bija parakstīta un 5. maija rītā stājās spēkā vācu kaujas spēku kapitulācija Ziemeļvācijā, Holandē un Dānijā nezinājām. Dzirdējām gan ziņas no drošiem avotiem, ka Ķīle esot izsludināta par cietoksni un admirālis Dēnics turēšoties Flensburgā Šlēzvigas-Holšteinas ziemeļos līdz galīgai uzvarai.

Ķīles apkārtnē praktiski nekādas kaujas nenotika, un arī Ruszē vietējām Folksšturma (Volkssturm) vienībām, kas iepriekšējos mēnešos bija vairākus vakarus nedēļā cītīgi trenējušās, nebija aizstāvēšanas kaujās jāiesaistās. Mūsu mājas saimnieks arī bija cītīgs folkšturmists. Vakaros, nākot mājās no apmācībām, sievu vienmēr sveicināja ar Heil Hitler! 5. maijā pirmās britu vienības bija sasniegušas Ķīli, un divas dienas vēlāk Ķīle bija okupēta. Tas varēja būt vēl dienu vēlāk, kad pirmās angļu vienības parādījās Ruszē ciemā un savām vajadzībām rekvizēja viesnīcu (Gasthaus) ielas otrā pusē tieši pretim mūsu mājai. Šāda angļu karavīru uzvešanās sagādāja vāciešiem lielu uztraukumu. Varēja likties, ka tie nezināja, ka uzvarētāju armijas tā bija vienmēr rīkojušās, ieskaitot vācu armiju Latvijā.

Pēc maija kapitulācijas kontroles darbs kļuva ļoti apgrūtināts. Policijas stundu dēļ nevarējām tikt uz rīta slaukšanu. Brīvībā palaistie poļu laukstrādnieki terorizēja vietējos iedzīvotājus, nokaujot pa teļam un pat izslaucot ganībās govis, pirms saimnieks uzdrošinājās iznākt no mājas. Tādēļ mēs savu darbu bijām spiesti pārtraukt. Ja arī mēs paši nebūtu izvēlējušies pārtraukt darbu, tad atgriežoties armijā iesauktajiem agrākajiem darbiniekiem, piena pārraugu darbs būtu izbeidzies. Dzīvot bez darba nevarējām, jo bez ienākumiem nebūtu spējuši samaksāt īri un iegādāties pārtiku. Drīz militārā pārvalde sāka organizēt bēgļu apzināšanu un to novietošanu nometnēs. Arī mēs izvēlējāmies atstāt darbu un pārcelties uz nometni. Par dzīvi Ķīles nometnēs ir atsevišķs stāsts.

Mūsu bažām par padomju armijas ienākšanu Ķīlē bija pamats. Gadus vēlāk, pāršķirstot digitalizētos Kurzemes cietokšņa laikā izdotos laikrakstus, atradu šādu rakstu Tēvijas 1945. gada 5. aprīļa numurā:

Boļševiki grib okupēt arī Dāniju. Stokholmā, 4. Aprīlī (DNB)

Padomju militārais komentators Jermašovs pēc zviedru laikraksta „Aftontidningen“ ziņām, Maskavas radiofonā, runājot par vispārējo stāvokli, pirmo reizi pateicis arī, ka padomju spēki gatavojās okupēt Dāniju. Šis paziņojums no jauna gaiši parāda Maskavas imperiālistiskās tieksmes.

Gandrīz identisks raksts bija Kurzemnieka 7. aprīļa numurā. Jāpieņem, ka šī informācija bija pārņemta no Vācijas laikrakstiem.

Mēs gan šos laikrakstus nebijām lasījuši, bet mūsu toreizējām bažām, ka padomju armija varētu ieņemt Ķīli, bija bijis reāls pamats, jo Dānijas okupācija būtu vieglāk izdarāma, vispirms okupējot Ķīli un visu Šlēzvigu-Holšteinu.

Relatīvi nesen tīmeklī parādījās ziņas par sabiedroto 1945. gada maija sākuma militāro operāciju ar segvārdu Noriets (Eclipse). Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām Eiropā, no uzticami drošiem zviedru izlūkdienesta avotiem bija saņemtas ziņas, ka Padomju Savienība neapmierināsies ar Jaltas konferencē nospriesto Vācijas sadalījumu. Viņas īstais mērķis esot iegūt Dāniju, lai padomju flotei būtu vieglāka pieeja Atlantijas okeānam. Operācijai Noriets bija trīs daļas: pirmā – okupēt Dāniju, otrā – ieņemt Ķīli un citas vācu militārās bāzes līdz Dānijas robežai un trešā – ieņemt Vismāru, kuru pēc Jaltas nolīguma bija tiesības ieņemt padomju armijai.

Pati nozīmīgākā bija Norieta otrā daļa – ieņemt Ķīli, jo tad padomju spēkiem Dānijas iegūšana būtu ļoti apgrūtināta. Dānijas okupācijai jau 4. maijā britu kara flotes un aviācijas vienības ieradās Kopenhāgenā un sastapās ar tikai minimālu vācu pretestību. Vismāras ieņemšanai bija tikai laika novilcināšanas nozīme, lai dotu laiku sagatavot Ķīles ieņemšanu.

Ķīles ieņemšana bija uzticēta britu T-komandai (T-force), kuru komandēja majors Tonijs Hibberts. Ar apmēram 500 desantniekiem viņam 5. maijā no Lībekas (kas jau atradās britu rokās) caur vācu armijas vēl pārvaldīto apgabalu izdevās sasniegt Ķīli un nostiprināt tur savu autoritāti. Pilsētā bija vairāki desmiti tūkstošu vācu karavīru, kas, neskatoties uz to, ka kapitulācija jau bija stājusies spēkā, negribēja padoties līdz Dēnica pavēles saņemšanai. Pirmās britu vienības ienāca pilsētā tikai 7. maijā.

Kādas būtu varējuša būt sekas, ja nebūtu izdevusies Ķīles ieņemšana? Visticamāk, ka Ķīle būtu pazudusi aiz dzelzs priekškara.

65 gadus vēlāk, 2010. gada 19. jūnijā, Tonijs Hibberts, kā pateicību par Ķīles ieņemšanu, no Vācijas konsules Devonā/Kornvallā Andželas Spaces (Angela Spatz) rokām saņēma Ķīles pilsētas lielo zīmogu (Das große Siegel von Kiel).

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“