Sēru diena – vakar, šodien un rīt

Šodien 14. jūnija sarīkojumos izteiktie komentāri, liek secināt, ka pēc 72 gadiem trimdā esam nonākuši neskaidrībā par 14. jūnija atceres nozīmi. 72 gadus esam pieminējuši tos 15 tūkstošus, kuri tika lopu vagonos moku ceļā aizvesti uz Sibīriju. Šī atcere stiprināja trimdas latviešu nacionālo apziņu cīnīties par latviešu tautas un viņas valodas izdzīvošanu. Katrā ģimenē bija kāds, kurš bija šī datuma liecinieks. Šī sēru diena bija dzinulis cerībai un cīņai par latviešu tautas un tās valsts pastāvēšanu.

Šodien ne katrā ģimenē vairs ir kāds dzīvs šīs sēru dienas liecinieks. Politiskās manipulācijas, ko esam novērojuši Latvijā jau ilgāku laiku, ir sākušas ieviesties arī trimdas sabiedriskā dzīvē. Politiķu karjeras, kas lielai daļai ir saistītas ar pārticību, lepnumu, godkāri un autoritāti, ir atkarīgas no vēlētāju nodotām balsīm Latvijā. Kamēr latviešu tautas piederīgie neapzināsies savu demokrātisko spēku balsošanā, tikmēr šodienas politiķi, savas privilēģijas sargājot, necīnīsies par latviešu tautas un viņas valodas izdzīvošanu. Viņiem ir izdevīgi runāt par Latvijas tautu, kurā ietilpst tas lielais tautu nogrupējums, kas pats cīnās par savu tautu un valodu, un iet savus vēstures notikumus atcerēties pie sava pieminekļa Pārdaugavā. 14. jūnijs viņu kalendārā nav atzīmēts, lai noliktu kādu ziedu latviešu tautas mocekļiem.

Atcerēties un atzīmēt 14. jūniju bija svarīgi, lai rastu pārliecību cīnīties par latviešu tautas dzimtām tiesībām nākotnē. Tādā veidā apvienots, 14. jūnijs nepalika tikai kā viens no daudziem latviešu tautai traģiskiem vēstures notikumiem. Ja trimdas zemēs ieceltie goda konsuli, sabiedrisko organizāciju vadītāji un publiskās informācijas piegādātāji izvairās atklāti piesaukt un atbalstīt Latviešu tautas un valodas izdzīvošanas veicināšanu, tad kur paliek viņu pārliecība latviešu tautas nākotnei? Ja šodien 14. jūnija aktā nesaistām šo mūsu tautas genocīdu kopā ar nākotnes apņemšanos cīnīties par latviešu tautas un valodas izdzīvošanu, tad šī datuma atzīmēšana šodien ir zaudējusi savu nozīmi.

Ja Izraēlas valdība šodien nebūtu vairs ieinteresēta, lai jūdu tauta izdzīvotu un pastāvētu, tad viņa par Holokaustu vairs nerunātu un tam pieminekļus neceltu; tas paliktu tikai kā atzīme pasaules vēstures notikumu listē.

Ivars Mirovics
Melburnā, 25.06.2017.
Laikrakstam „Latvietis“