Arī Pertā latvieši svinēja Jāņus

Palielināt / Enlarge

Jāņubērni bija saradušies kuplā skaitā. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Bija arī tirdziņš. FOTO Jānis Purvinskis.

Vienalga, kur latvieši arī nebūtu, kad pienāk Jāņu diena, tad to ir vienmēr bijis arī pienācīgi jāatzīmē. Kad vēl bijām Vācijas bēgļu nometnēs, atmiņas par Jāņu svinēšanas tradīcijām visiem vēl bija svaigas, un tur tos tad arī varējām svinēt tā, kā to darījām Latvijā. Tagad jaunajiem atbraucējiem, emigrantiem, Latvijas Jāņi vēl ir spilgtā atmiņā, un viņi tos meklē arī šeit, bet diemžēl tik plašus un jaukus Jāņus mēs nespējam sarīkot.

Kā jau katru gadu kopš iebraukšanas Austrālijā, Pertā Jāņu sarīkojumu vienmēr ir rīkojusi Latviešu biedrība. Tā arī šogad, kaut arī drusku vēlāk – 25. jūnijā Pertas latvieši pulcējās Latviešu Centrā atzīmēt šos mūsu senču, latviešu lielos svētkus. Diemžēl šai, no Latvijas tālajā pasaules malā, gan daba ir mainījusies, gan mūsu dzīves apstākļi ir pavisam citādāki, nekā tie bija un vēl arī ir mūsu dzimtenē. Nav mums savu lauku, kur kalnā uzkurt jāņuguni, nav arī meža, kur iet papardes ziedu meklēt, bet daudz ko varam piedomāt klāt.

Šoreiz Daugavas Vanagu kluba telpas bija pārpildīts ar jāņu bērniem un bija izpušķotas ar Austrālijas meijām – eikaliptiem. Bet tas taču nekas, jo: „visa bija jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā.“ Arī šogad, paldies Jūlim un Gutai Bernšteiniem par dekorējumu un vaiņagiem, kuri visi ļāva mums labāk iejusties mūsu dzimtenes Jāņos.

Tā kā mūsu jāņubērnu pulks ar katru gadu sarūk, lielajā zālē vairs Jāņus nerīkojam, bet tagad sanākam Daugavas vanagu klubā. Tomēr šogad jāņubērni mūs pārsteidza, un bija atnākuši visai pilnā skaitā, tā kā bija vēl jānes galdi un krēsli, lai visiem būtu kur atsēsties.

Bija arī tirdziņš, kur varēja nopirkt gan jāņusieru, gan rotaslietas, kompaktdiskus, grāmatas un dažādus piespraužamos, tautiskus izstrādājumus un keramiku... nu taču viss kaut kādas mantas, kādas šādos tirgos pērk.

Kad Rita sveica jāņubērnus un mums piekodināja, ja gribam kaut ko arī ēst, tad tas būs jāizprasa ar jāņu dziesmām, kā jau jāņubērniem tas nākas. Neko citu darīt, taču ir Jāņi, un kā citādāk lai skan: Līgo! Līgo!! Jāņubērni bija saradušies kuplā skaitā, jo meitas un puiši varēja pat apdziedāties, kas skanēja itin braši. Bija liels prieks mūsu vidū redzēt arī Austrālijas jaunos latviešu emigrantus ar bērniem. Bērnus, jau mūsu sabiedrībā tagad neesam redzējuši, tad par to jo sevišķi priecājāmies.

Drīz vien uz Jāņu svētkiem skaisti dekorētajiem galdiem sāka parādīties šķīvji ar kūpošiem skābiem kāpostiem, desām un rudzu maizi; nu taču īsta Jāņu svētku maltīte. Arī Jāņu siers un Latvijas alus, viss bija dabūjams; nu īstas latviešu pusdienas. Vēlāk vēl mūs cienāja ar smalkmaizītēm, kūkām un tēju vai kafiju. Saprotam, kā jau vienmēr, Viktors bija gādājis, lai arī Veltiņa būtu pie atvērtā bāra, kur varējām dzesēt slāpes gan ar alu, gan ar šņabi, gan ar vīnu (tik ne ar daiļo meiteni).

Tā drīz Vucēnu Jānis mums rādīja skatus no Jāņu svinēšanām Latvijā, kur dega mucas augstās kārtīs un milzīgi ugunskuri (tādi, kā tas bija Dzintaros), apdziedāšanās un dziesmas mūsa Daugavas krastos. Viss aizveda mūs atpakaļ atmiņās uz mūsu dzimteni un Jāņu dienu līgošanu jau mūsu bērnībā tanī tālajā, mīļajā zemītē, ko mēs saucam par mūsu dzimteni, Latviju. Lai Dieviņš dod mums vēl kādreiz izbaudīt tos Jāņus. Paldies, Jāni, tev par skaisto dāvanu šajos svētkos šeit svešumā. „Nekur nav tik labi kā mājās, nekur tevi negaida tā.“

Nu tā, ar šo skaisto sajūtu krūtīs arī pienāca laiks doties mājās un domās vēl ilgi Līgot! Līgot!

Paldies Latviešu biedrības valdei un čaklajām rokām, un visiem, kuri palīdzēja mums izlīgot un izjust kaut druscītiņ no Latvijas Jāņiem. Paldies. Un mēs, jāņubērni, solāmies nākt atkal citu gadu ar visiem kopā palīgot.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“