Kā redzi tu un kā gleznotājs

Palielināt / Enlarge

Talsi, ezermala. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Monogrammu izstāde Talsu novada muzejā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Ielu muzikanti. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Talsu vecpilsēta. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Pie Talsu piensaimnieka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Romis Bēms (1927-1993). Ezera laukums Talsos. FOTO Aina Gailīte.

Pirms nedēļas braucu uz Talsiem. Biju uzaicināta piedalīties nebijušā ekskursijā; oficiāli tā saucās Māksla uzzied Talsos. Man bija trīs stundas brīva laika līdz pasākumam, tad nu izmetu iemīļoto līkumu pa Talsu pauguriem.

Īsti labi jau vēl Talsus nepazīstu, bet man jau ir mīļas un ļoti mīļas vietas. Jaunākā, kas pievienojās šim sarakstam ir Dzirnavkalna taka un sols pļavā pašā kalna galā. Šoreiz kalna pakājē man pretī vērās lielu baltu, mazliet dažādi sasvērušos burtu uzraksts Talsi – zaļā pļavā balti Talsi. Paldies autoram!

Tālāk devos uz Talsu piensaimnieka kafejnīcu Piena sēta. Ļoti populāra vieta; šeit pat pērk lejamo pienu pudelēs un Latvijā visiem zināmo sieru Talsu ritulis. Tālāk pa vecpilsētas stāvajām ieliņām uz Baznīcas laukumu, un tur pārsteigums – tiek uzpostas baznīcas torņa fasādes. Drīzumā būšot uzstādīti pulksteņi visās fasādēs tam paredzētajās vietās. Būs jābrauc atkal.

Tālāk lejā uz ezermalu, tad pa taku augšā Pilskalnā, un tur jau visi Talsi kā uz delnas. Jāpiebilst, ka visu ceļu nemitīgi fotografēju. Pa otru nogāzi no kalna lejā un atkal otrā kalnā – Tiguļkana simtgadīgajā parkā iekšā. Šoreiz tur viskrāšņākais bija parūkkoks. Apeju apkārt barona Firksa vasaras mājai – tagad Talsu novada muzejam, un uz takas satieku muzeja mākslinieci Ilzi Makstnieci. Saņemu uzaicinājumu apskatīt Monogrammu izstādi; tā gan ir jauka un tik interesanta. Pavisam īsi – jo vecāks linu dvielis, jo šaurāks un monogramma izšūta ar izteikti smalkiem diegiem. Ar gadiem viss mainās tāpat kā mode. Man bija ļoti interesanta informācija par bēru dvieļiem, arī ar monogrammām. Izrādās kārtīgās lauku mājās bija savi bēru dvieļi, jo ļaudis jau nedzīvo mūžīgi. Muzeja krājumi, šķiet, ir neizsmeļami, un idejas tik gaida realizāciju.

No muzeja steidzos uz Tautas namu, pie kura pulcējās visi uz ekskursiju uzaicinātie. Ieradās arī Talsu televīzija. Intervijā Talsu novada Tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Roze stāstīja par ideju un tās īstenošanu, par iespēju katram ar savu aci redzēt to, ko gleznotājs ir redzējis pat pirms daudziem gadiem. Visi zosu gājienā devāmies uz maršruta pirmo pieturu. Tur pēc Ineses Rozes ievadvārdiem visus uzrunāja Talsu gleznotāja Guna Millersone. Gleznu reprodukcijas aprīkotas ar mūsdienīgām aplikācijām, kuras dod iespēju ar mobilā telefona starpniecību uzzināt ko vairāk par gleznu.

Mēs gājām līkločiem pa vecpilsētu, līdz pie vienas gleznas ieraudzījām ielu muzikantus – vijolnieci un čellisti; bija aplausi un traukā bira eiro monētas. Tas bija ļoti jauks pārsteigums.

Pa ceļam iegriezāmies gan mākslas salonā Art, gan Baložu pastā. Man visinteresantākā bija vizīte luterāņu baznīcas draudzes namā. Pirms pāris gadiem tur jau biju, bet šoreiz tika jaunas ziņas. Skatījām veco baznīcas altārgleznu, kurai bijis piedzīvojumiem bagāts mūžs. Tagad tā ir atceļojusi no glabāšanas Rundāles pilī un ir iekonservēta restaurācijai, jo glezna ir bojāta un lāpīta. Ir pieņēmums, ka gleznā attēlots agrāko laiku Talsu baznīcas mācītājs Amenda pat ar visu ģimeni, un tas esot vienīgais viņa portrets. Šī altārglezna jau sen nomainīta ar citu. Kāpēc? Pēc Amendas nāves par mācītāju kalpojis viņa znots, bet nākošajam mācītājam nav paticis, ka altārgleznā redzams viņa amata brālis, un tā sagādāta jauna altārglezna. Šis ir tikai stāsts, bet nav dūmu bez uguns. Man nez kādēļ ļoti ķērās pie sirds šīs gleznas liktenis, un nevaru nekādi saprast, kāpēc netiek darīts viss, lai tā atgrieztos baznīcā. Tā būtu elementāra cieņa mācītājam Amendam, Bēthovena draugam, kas Talsos ir godāts, un viņa vārdā nosaukts muzikāls konkurss, bet savās mājās, baznīcā, viņu neielaiž.

Vispār tā, izskatās, ka agrāk Talsos ir bijuši skaudīgi vīrieši; savulaik centās visādi ieriebt uzņēmējai sievietei, iedalot kabatlakata lieluma zemes gabalu, un, redz, nevar paciest kolēģi bildē. Iesaku aiziet uz draudzes namu ekskursijā un visu dzirdēt no zinātāja.

Un atkal mēs visi barā gājām pa vecā bruģa ieliņām un aplūkojām dažādās gleznas pie tikpat vecām mājām. Pie Talsu pienotavas mūs pacienāja ar zemenēm – saldas gan. Beigās nonācām pie gleznas, kurā bija redzams ugunsdzēsēju depo tornis; skats pa kreisi un tas pats tornis.

Diemžēl tālāk ar grupu es vairs nevarēju iet, jo bija jāpaspēj uz autobusu, kas iet caur Jūrmalu. Bet pārējās gleznas apskatīšu nākošreiz. Apbrīnoju Talsu TIC vadītājas Ineses Rozes un viņas kolēģu aktivitātes, idejas un to īstenošanu, kas liecina, ka Talsi ir mīlēti, un darbs tiek darīts tā, lai pilsēta kļūtu skaistāka un interesantāka arī vietējiem.

Ak, talsenieki, ja jūs zinātu, kāda jums ir laime – dzīvot visskaistākajā un vislatviskākajā Latvijas mazpilsētā.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“