Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (18)

Palielināt / Enlarge

Ingrīda Kariņa-Bērziņa. FOTO Astrīda Jansone.

Šodien es uz sarunu gaidu pazīstama trimdas bērna bērnu, proti, Ulda Kariņa jaunāko meitu Ingrīdu. Tagad viņa ir četru bērnu māmiņa, un turpat jau divdesmit gadus ir Andra Bērziņa kundze. Arī ar viņu esmu jau iepazinusies, jo vairākas reizes esmu bijusi uz bijušo trimdinieku draudzes dievkalpojumu. Viņas vīrs – Andris Bērziņš tur ir draudzes priekšnieks, un viņa ir svētdienas skolas skolotāja. Citiem vārdiem sakot, Bērziņu ir viena fantastiska ģimene, un es esmu priecīga, ka man ir izdevība ar Ingrīdu iepazīties tuvāk, bet tagad ķeršos pie tā, ko viņa stāsta man pati.

„Es esmu Ingrīda Kariņa-Bērziņa; esmu dzimusi 1971. gadā Pēteros un es esmu dzimusi ļoti neparastā latviešu ģimenē. Neparastā tāpēc, ka mans tēvs ar abām māsām un vecākiem visi bija kopā vienā Amerikas mazpilsētā. Viņi visi bija bijuši kopā bēgļu gaitās Zviedrijā un pēc tam visi nonāca vienā vietā Vilmingtonā, Delavērā. Bet viņi nebrauca kopā, katrs brauca atsevišķi un katrs brauca ar savu vīzu, tomēr Amerikā nonāca tai pašā vietā.

Kad es augu, man gan likās pats par sevi saprotams, ka mani brālēni, māsīcas, onkuļi, tantes un vecvecāki visi bija turpat tuvumā. Citām ģimenēm tā nebija. Bet tad, kad es uzaugu, un es sapratu, cik tā pasaule ir liela. Tikai tad es sapratu, cik tas ir neparasti. Tad, kad es uzaugu, es sapratu, ka tas bija tā kā Salacgrīvas tēvs, mamma un viņu ģimene, un es esmu savā ģimenē tas jaunākais bērns un jaunākais arī no visiem brālēniem un māsīcām.

Mani vecāki iepazinās Zviedrijā un arī apprecējās Zviedrijā jau 1956. gadā Tā kā viņi jau labu laiku bija precējušies, kad es piedzimu. Tēvs ir nācis no Salacgrīvas, no lībiešu dzimtas, no Karriņiem, kuru Latvijas laikā latviskoja par Kariņiem. Viņi bija lībieši no abām dzimtas pusēm. Mana tēva dzimta pieder pie Vidzemes lībiešiem. Ir muzejs Ziemeļvidzemē, kur ir minētas deviņas vai divpadsmit lībiešu dzimtas, kurās ciltskoki ir sazīmēti no kāda 1600. gada, un mēs esam rados ar četrām no tām. Tā tēvs ir no turienes. Viņš Rīgā bija pirmo reizi savā mūžā ap 1941. vai 1942. gadu, kad bija aizbraucis ar tēvu uz tirgu vest graudus, jo kāpēc jāmaisās apkārt, ja tu dzīvo Salacgrīvā. Tēvs bija no saimnieku dzimtas.

Mana mamma ir cēlusies no Dambekalniem. Viņas māte bija Irma Dambekalna, kas apprecēja Vītoliņu, kura brālis bija Rīgas prefekts – Jānis Dambekalns, kas savukārt bija precējies ar Birutu Skujenieci, kas bija slavena aktrise. Tai laikā bija baumas, ka viņai savulaik bijis romāns ar Raini. Dambekalni bija lībieši no Kurzemes – kuģu būvētāji. Tad nākamajā paaudzē bija man vecmāmiņa un viņas māsa, kuras bija ārstes, un vēl citas māsas, kuri bija astoņi kopā; bija skolotājas, bet vienīgais dēls bija Rīgas prefekts. Otra ģimenes puse bija kalpotāji no Pļaviņu puses.

Tā mani vecāki dzīvoja Stokholmā un astoņu gadus gaidīja uz iebraukšanas atļauju Amerikā, jo pēc Zviedrijas latviešu leģionāru izdošanas Padomju Savienībai, vectēvs domāja, ka Zviedrija nav droša. Tāpēc viņš pirmais pieteicās uz Amerikas vīzu kopā ar manu omammu; tad mans tēvs pieteicās un abas tēva māsas. Tātad, viņi visi līdz 1961. gadam bija aizbraukuši, bet ne kopā.

Tā es uzaugu Vilmingtonā. Es augu tādā ļoti maziņā latviešu mikro vidē, kur mums bija draudze, un visi ļoti turējās kopā. Šeit Latvijā no mūsu draudzes ir Ruta Zadziorska, kas bija mana latviešu valodas skolotāja. Mūsu Vilmingtonas grupā bija arī citi ALA aktīvi cilvēki, kā Tālivaldis Bērziņš, Ojārs Vatvar, Baidiņš un citi. Mums bija pat pašiem sava teātra kopa, kurā mans tētis bija režisors un mamma bija aktrise, un tikai gadiem paejot to novērtē, cik tas patiesībā bija skaisti. Dzīve bija daudzšķautnaina.

Savā skolā es biju vienīgais latviešu bērns. Mājās es spiestā kārtā runāju latviski. Mana omamma nekad īsti angliski neiemācījās, un viņa mani daudz pieskatīja. Mājās bija latviska vide, un daudzus gadus vēlāk, kad es iepazinu Andri un kad mēs aizbraucām pie viņa radiem uz Austrāliju, pie viņa tantes mājās izskatījās tāpat kā mūsējās. Tie paši tautiskie spilveni, līdzīga tipa gleznas, un tās pašas grāmatas tādos pašos plauktos. Izskatījās, ka latviešu ģimenes trimdā veidoja ap sevi sev patīkamu vidi.

Man latviskā dzīve sākās Vilmingtonā latviešu skolā, kurā mēs bijām septiņi bērni. Tad, kad tie septiņi bērni pajuka, jo trīs pārcēlās uz citu vietu, tad es braucu uz Filadelfijas skolu, kas ir kādus 40 km no Vilmintonas. Mana nākošā latviešu izglītība bija 8 vasaras Katskiļu Bērnu nometnē. Brālis un māsa bija kādus 7 gadus vecāki, un tur jau bija audzēkņi. Mana mamma bija vadītāja 9 un 10 gadus vecām meitenēm. Kad mani tur aizveda, man bija tikai 4 vai 5 gadi, bet es biju ļoti patstāvīgs bērns. Mani vienkārši ieveda tai mītnē, un es tur dzīvoju bez liekas vadības un palīdzības.

Toreiz man tas neko lielu nepatika, bet tagad, kad man ir pašai bērni, tad es saprotu arī mammu, jo mēs dzīvojām pilsētā. Un mana mamma bija augusi kaut kur laukos vai pie jūras, pie radiem vai mežā, jo viņa tēvs bija mežzinis. Mana mamma jau no 12-13 gadu vecuma brauca tēvam līdzi. Tāpēc mammai likās, ka svarīgākais, ko viņa mums var dot, ir vasaras svaigā gaisā.

Tagad es skatot uz to, kādās nometnēs mani bērni ir bijuši. Tā Katskiļu nometne bija ārkārtīgi labi noorganizēta. Šeit, kur mani bērni ir bijuši, kādreiz ir sajūta, ka viņi nav varējuši to dienu aizpildīt. Tad četras vasaras es biju Beverīnas Vasaras vidusskolā, un, kad to es beidzu, uz vienu gadu aizbraucu uz Japānu. Es iemācījos atsevišķus lietvārdus un tad tikai tos kaut kā viju kopā.

Pēc tam es aizbraucu uz Minsteres Latviešu vidusskolu, bet es jau biju uzņemta augstskolā. Minsterē bija cita gaisotne. Sociāli es nejutos tik ļoti labi, man likās, ka esmu tāda garlaicīgāka meitene. Bet es to gadu izmantoju, darot lietas, kas mani interesēja; es gāju uz vācu valodas stundām vakaros, es iestājos volkschulē, es gāju uz visādiem koncertiem un teātriem, un kad bija brīvlaiks, es aizbraucu uz Vīni un aizgāju uz operu.

Pēc Minsteres es izstudēju Jēlā vēsturi, bet tas bija tieši tad, kad Latvija atguva neatkarību. Es uzsāku studijas 1990. gadā un pabeidzu 1994. gadā. Pirmo reizi Latvijā biju 1991. gadā. Iemesls kāpēc es nebiju ātrāk tur bijusi, bija tas, ka mūsu ģimenē bija pietiekami tuvi cilvēki, kas bija izsūtīti. Manas vecmāmiņas māsu izsūtīja jau 1941. gadā, un viņā tūlīt jau pirmajā ziemā aizgāja bojā. Mana vecmāmiņa kopā ar savu māsu bija dibinājušas sieviešu korporāciju Varavīksne, un viņas bija apprecējušas labākos draugus, viņu meitas bija ļoti tuvas vecumā. Tā, ka tā bija vistuvākā māsa. Viņa bija paņēmusi savu sešgadīgo meitiņu līdzi uz Sibīriju. vecmāmiņas brālis bija nobeigts tepat Šķirotavā. Tāpēc mums bija zināms no citiem radiem, ka Rīgas radiem pēc Amerikas radu apciemojumiem bija vienmēr bijušas kaut kādas nepatikšanas. Tāpēc mans tētis nebija īsti gribīgs savu jaunāko bērnu uz Latvju laist. Tāpēc es tur tiku tikai 1991. gada augustā, un tas bija tieši pirms puča.

Bet kaut kādas sagadīšanās pēc es no Latvijas izlidoju tieši dienā, kad pučs notika. Es aizlidoju uz Angliju pie māsas. Es domāju, ka mani iespaidoja tas, ka tu atbrauc, un viss ir tik iespaidīgi pelēks, veikali tukši, veikalu logi netīri, aizputējuši, un vakaros uz ielām tumsa. Viss bija ļoti drūms. Pirmā lieta, kad es ielidoju Rīgā, mēs aizbraucām pie radiem. Viņi stāstīja, ka ir notikusi avārija; tas bija vārds, ko es nekad nebiju dzirdējusi un nesapratu, kas tas ir. Izrādījās, ka noticis kaut kas ar ūdens vadiem, un visam namam bija atslēgts ūdens. Es domāju nabaga cilvēki, viņiem ir atbraucis ciemiņš, un mājā vispār nav ūdens. Brālēns Pēteris dabūja uz piekto stāvu nest spaiņu un spaiņus, lai būtu ar ko rokas nomazgāt.

Bet tad es atbraucu, un es teikšu, ka tie pirmie iespaidi bija tādi kā bija Salacgrīvā. Visi runāja tā, kā runāja mana omamma. Viņa nerunāja literārā latviešu valodā, viņa runāja tā kā runāja Salacgrīvā: „Es i', es nau, viš i, viš nau,“ un tamlīdzīgi. Ļoti izteikti. Viņa nekad nelietoja ģenitīvu, un skolā man tiešām man bija grūti iedomāties, kas tas ģenitīvs vispār ir. Omammas jaunākā māsa ļoti izskatījās pēc omammas. Kad viņi mani uzaicināja ciemos uz Ainažiem, mani nosēdināja virtuvē, un tad omammas dvīņu māsa arī bija gados un ar lielu mīlestību un trīcošām rokām atnesa šķīvi ar lielu mīlestību sagatavotām maizītēm un tad skatījās, vai es ēdīšu. Man tas likās tik ārkārtīgi sirsnīgi, bet vēlāk likās, ka lietas kļuva sarežģītas.

Kad mans tētis auga Salacgrīvā, viņi bija kādi desmit brālēni un māsīcas, kas visi bija dzimuši īsā laika periodā. Viena viņa māsīca, ar ko viņš kopā skolā bija gājis, mani izsauca uz otru istabu un iedeva man 50 rubļus. Viņa man teica, ka tas ir piemiņai no mana pirmā brauciena uz Latviju un lai man būtu ar ko braukt atpakaļ. Zinot to, kādos apstākļos viņi bija dzīvojuši, tā man bija viena ļoti, ļoti liela dāvana. Tas bija ļoti aizkustinoši.

Bet savā ziņā es domāju, ka tas 1991. gads bija tāda idille. Tā bija viena liela kopības sajūta, kas divdesmit gadus vēlāk nav. Vienu paaudzi vēlāk noteikti nav. Protams, tev ir atsevišķi radi, ar kuriem ir labs kontakts, bet, ka būtu tāda kopā sajūta, un ka visi ir tādā sajūsmā, ka nu mēs varam atkal nebūt šķirti, tas gan laikam nav un nebūs arī vairs.

Bet tad es atbraucu uz to Latviju; trīs gadus vēlāk beidzu augstskolu, es domāju, ko darīt. Es izdomāju, ka man vajag pieteikties darbā Ārlietu ministrijā. Es pratu vairākas valodas, es biju mācījusies literatūru, es varēju labi izteikties un es mācījos arī krievu valodu. Es biju izstudējusi vēsturi labā universitātē. Biju pārliecināta, ka visādas lietas zinu, un es varu jebko iemācīties.

Bet tā bija auksta duša visaukstākajā nozīmē. Mēs bijām dabūjuši dzīvokli tepat Tērbatas ielā, un dzīvokli remontēja. Tur bija bijis komunālais dzīvoklis. Es atbraucu un, protams, visi darbi bija iekavēti. Tur nevarēja dzīvot un bija jādzīvo vienā citā vienistabas dzīvoklī. Vienā padomju laikā celtā namā, kur bija un nebija elektrība, un bija un nebija ūdens. Siltais ūdens nebija vispār; tikai bija pēc pusnakts. Nebija kur veļu izmazgāt, tāpēc es visu ko mazgāju izlietnē aukstā ūdenī.

Bet galvenais, es aizgāju uz to Ārlietu ministriju jau pirmajā dienā. Tas cilvēks, ar ko es biju sarakstījusies, pateica dežurantam, ka viņš ir ļoti aizņemts. Es labu laiku nogaidīju, un tad man pateica, lai atnāku rīt. Es aizgāju rīt, kad mani aizsūtīja pie vienas nodaļas vadītājas, kura mani ļoti nejaukā veidā apstrādāja. Teica, ka es vispār neko neprotot un ko es ministrijā meklējot, lai es vācoties prom. Vēlāk es noskaidroju, ka viņa bija viens no tiem cilvēkiem ministrijā, kas bija labvēlīgi noskaņota pret Krieviju un mūs uzskatīja par klaida latviešiem.

Bet tētis teica, lai es saņemos un eju tur vēlreiz. To es arī izdarīju un šoreiz nonācu pie tādas Kaijas Gertneres. Es viņu mazliet pazinu no viena no jaunatnes kongresiem, viņa bija ļoti jauka. Tā es nonācu pilnīgi citā pasaulē un es sabiju ministrijā divus gadus. Bet es pārliecinājos, ka tas nav priekš manis.

Tad es satiku Andri Bērziņu, ar kuru es arī biju jau iepriekš pazīstama, jo viņš ar saviem draugiem bija uztaisījis Eiropas latviešu padsmitnieku. Es biju dabūjusi reklāmu, kur viņi aicināja atsaukties Amerikā un no citām valstīm. Sākumā viņš nekādu iespaidu uz mani neatstāja, jo viņš bija ļoti nopietns un centīgs. Kopš es pati tāda biju, mums maz kas likās kopīgs. Bet kad es biju ciemos pie māsas Anglijā, es viņu satiku kādās viesībās. Sākām ar Andri satikties un tuvāk iepazīties un viens otram patikām. Tagad mēs esam kopā no 1995. gada, no pirmā nopietnā randiņa.

Kad Andri uzņēma Stanfordā, mums bija jāizšķiras, ko darīt. Es uzteicu darbu Ārlietu ministrijā un aizbraucu Andrim līdzi. Tad mēs sešas nedēļas ar mašīnu ceļojām pāri Amerikai, teltojām un pa ceļam mēs saderinājāmies.

Deviņus gadus nodzīvojām Amerikā. Andris studēja divus gadus, es studēju divus gadus. Tajā laikā mums arī piedzima pirmie trīs bērni. Katru gadu mēs arī bijām bijuši Latvijā. Andris bija tas, kurš gribēja uz Latviju pārcelties, jo viņam te bija vecmāmiņa, kas bija saslimusi ar vēzi. Mēs zinājām, ka jābrauc, ja gribam ar viņu vēl pabūt kopā.

Sākumā Andrim apsolītais darbs nematerializējās, un mūsu māja nebija gatava. Mans tētis bija ļoti varonīgs; uzņēma mūs pie sevis un vienmēr nesa malku un sildīja man un bērniem istabas, jo Andris bieži bija Zviedrijā, kur bija dabūjis darbu. Es zināju, ka man jādabū darbs savā profesijā. Es noliku advokāta pārbaudījumus.

Tad mēs izdomājām, ka mums vajag ceturto bērnu. Noriņai bija 11 mēneši, kas es brīnumainā kārtā dabūju darbu birojā, kas tagad ir lielākais advokātu birojs, un es strādāju savā specialitātē. Bērni mums ir bijuši visādā skolās, bet tagad ir starptautiskajā skolā, kur ir ļoti labs latviešu valodas skolotājs. Tagad es zinu, ka bija vērts iziet cauri visādām lietām, jo latvietība ir tāda pamatvērtība. Mūsu bērniem pie tās vēl ir jāpiestrādā, jo viņi iet angļu valodas skolā. Mums visi trīs vecākie bērni ir skauti un jaunākais dēls ir jaunsargs. Tādā veidā viņiem ir arī latviešu draugi, jo tai skolā ir arī tādi latviešu bērni, kuriem nav citu latviešu draugu.

Mēs visi esam latviešu draudzē, kur vairums locekļu ir no trimdas pārcēlušies. Tur Andris ir draudzes priekšnieks, un es esmu svētdienas skolas skolotāja. Tā mums ir tāda ļoti svarīga lieta. Kad bērni izaugs, viņi varēs izvēlēties, vai grib, vai negrib būt draudzē; tagad mēs ejam visi. Man vēl patīk tas, ka mūsu bērniem šeit ir vecvecāki, jo Andra vecāki šeit dzīvo, un mani vecāki te ir vasarās, kad viņi var pavadīt laiku svaigā gaisā Salacgrīvā. Tad mūsu bērni ir vienu mēnesi pie vieniem, otru mēnesi pie otriem vecvecākiem.“

Ar to Ingrīda savu stāstu beidz, un kādu brīdi mēs vienkārši pļāpājām, jo viņas tēti es pazīstu jau ļoti sen no tiem laikiem, kad ALA (Red.:Amerikas Latviešu apvienība) biju valdes sekretāre; brāli zinu no 3x3 nometnes Garezerā, kad viņš vēl 14 gadus vecs puišelis dziedāja pieaugušajiem līdzi gandrīz līdz rīta gaismai un visām dziesmām zināja vārdus labāk nekā lielie. Mēs sirsnīgi atvadāmies, un es esmu priecīga, ka man atkal izdevies tuvāk iepazīt vienu burvīgu pazīstama trimdas bērna bērnu.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“