Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dziesmu svētku brīnums Baltimorā

Juris Ķeniņš atskatās uz piedzīvoto un sajusto XIV Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos ASV

Laikraksts Latvietis Nr. 472, 2017. g. 15. aug.
Juris Ķeniņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
ASV_XIV_DziesmuSvetki

Nikolājs Kalniņš ir aprakstījis dziesmu svētkus kā brīnumu:... „To brīnumu es piedzīvoju, ka augšā cēlās gaismas pils, Kad šalca lielais dziesmu sils...“

Nez vai bez dziesmu svētkiem būtu Latvija vai latvieši, Latvijā vai ārpus?

Dziesmu svētku brīnumi ir skanējuši ASV un Kanādā kopš 1953. gada, bet varu droši teikt, ka XIV Vispārējie Latviešu dziesmu un deju svētki ASV bija īsts brīnums.

Dziesmu svētki Ziemeļamerikā ir jau daudz gadu iegājuši 5 gadu režīmā: vienu gadu ASV, (nākošā Latvijā) un trešā – Kanādā; procesu atkārtojot reiz pa pieciem gadiem. Bet Amerikas paredzētie svētki pēc šī plāna 2017. gadā (iepriekšējie 2012. g., Milvokos) nebija izsludināti, kad dziesmu svētku karogu nodeva tālāk pēc San Jose svētkiem. Knapi pusotru gadu pirms svētkiem uzņēmīga grupa austrumu krastā, galvenokārt no jaunākas paaudzes, drosmīgi nolēma rīkot. Brīnums!

Dziesmu un deju svētki ASV austrumu krastā ir retums; – iepriekšējie Bostonā 1978. g., bet bija skaidrs, ka, sevišķi austrumu krastā, interese bija liela: dibinājās jauni kori, saņēmās tautas deju grupas un jūsmoja tauta.

Mēs ar kundzi, arī dejotāju un dziedātāju, gatavojamies gandrīz pusotru gadu un agri no rīta 29. jūnijā ar ielūgumiem dejot/dziedāt/spēlēt/diriģēt (un rakstīt šim laikrakstam*) atstājām drēgnu Toronto, ierodoties Baltimorā 9 stundas vēlāk, saulainā +33°C svelmē.

Svētku māju vieta, elegantā Renaissance viesnīca ir tieši ostmalā, un skats no mūsu istabas veda tieši uz varenu ASV 1854 kara kuģi USS Constellation – pēdējo ASV kara kuģi ar burām, kas šodien ir muzejs. Svētki pārņēma 5. un 6. stāvu, kur bez galvenās balles zāles bija telpas tirdziņam un izstādēm, pa starpu plašā izstāžu stāvā latviešu uzņēmuma Printful atbalstītā skatuve, kur uzstājās atsevišķas vienības.

Arī pats tur uzstādīju savu stendu, reklamējot XV Latviešu Dziesmu un Deju svētkus Kanādā 2019. gadā, un priecājamies par vairāk nekā tūkstoš viesiem, kuriem izdalījām ledusskapja magnētus, tetovējumus, rakstāmos un pastkartītes. Interesanti vērot paaudžu atšķirības, jauniešiem izvēlējoties tetovējumus un citiem – magnētus. (www.latviansongfest.com)

Jau pirmajā vakarā, knapi ierodoties Baltimorā, lika mani pie darba, gatavojoties nākošās dienas Garīgam koncertam, un karstumā aizsoļoju ar katru metru smagāku čellu uz Christ Lutheran Church 800 m no viesnīcas. Lielā akmens katedrāle bija reizē vēsa un skanīga, un novērtēju abas īpašības. Satiku pirmo reizi jaunās paaudzes ērģelnieku Dāvidu Heinzu, ar kuru spēlējām Alfrēda Štromberga (ilggadējs Kanādas Nacionālās Operas diriģents un operas profesors) Andantino Pastorale. Sēžot uz altāra, nevarēju sadzirdēt ērģelēs, kas dabīgi traucēja saspēli. Saprotams, ērģeļu stabules rāda uz draudzi, ne uz altāri. Tikai dzirdēju ērģeļu atbalsi sekundi vēlāk, kas mani pilnīgi samulsināja. Bet izcilais ērģelnieks solīja par mani gādāt, jo mani viņš dzirdēja labi. Ērģelniekiem ir vēl citas rūpes, jo piespiežot taustiņu, paiet moments, kamēr stabule piepildās ar gaisu. Apbrīnojami, kā ērģelnieki tiek galā ar visu šo!

Mierīgāk gāja dueti ar Bostonas altvijolistu Andru Voldiņu, ar kuru biju spēlējis pirms daudz gadiem. Sadarbība ar apdāvināto un pieredzējušo mākslinieci bija ļoti laba, varējām viens otru labi dzirdēt, pazinām mājienus un žestus, un priecājamies atkal saspēlēt, izpildot Imanta Mežaraupa un Jāzepa Mediņa miniatūras.

Darbs izpildīts, un atgriezos viesnīcā. Diemžēl, likās, ka čells vēl smagāks, ceļš vēl garāks un ka temperatūra bija kāpusi. Laikam nogurums pēc garas dienas, kura sākās plkst.5 no rīta Kanādā. Neatradām vēlā stundā nevienu restorānu un samierinājāmies ar vietējo Subway, kur labi varējām vērot vietējo kultūru.

Atgriežoties miegs tika jauki aizkavēts, jo katrus dažus metrus satikām paziņas, ar kuriem laimīgi izmainījām dažus vārdus. Bet tomēr laikus tikām gultā, jo nākošā diena solījās būt tikpat gara.

* * *

Pirmā Baltimoras dziesmu un deju svētku diena ausa sagaidīti karsta un sutīga, un ar savu smago čellu atkal devos uz Luterāņu katedrāli uz Garīgā koncerta mēģinājumu. Vēl agrāk uzstādīju XV Latviešu Dziesmu un Deju svētku Kanādā stendu un izliku ledusskapja magnetus, tetovējumus, pastkartītes un rakstāmos ar svētku mājas lapas adresi (www.latviansongfest.com). Stends tieši pie galvenās balles zāles durvīm, kur satiksme bija liela. Mana kundze Māra bija piebiedrojusies ASV austruma krasta kopkorim, kurš dziedās atklāšanā, un devās uz tā mēģinājumu, tajā pašā balles zālē.

Diemžēl, kaut labprāt piedalos dziesmu svētkos kā dalībnieks, zaudējums ir, ka netiek uz visiem sarīkojumiem, un vakaros nogurums liels. Atceros kādu reizi, kad Kanādas dziesmu svētku viešņa man sūdzējās: „Bet, Ķeniņa kungs, sarīkojumu ir par daudz!“ Pats jūtu, ka tas ir kā pārmest kādai saimniecei, ka viņa aukstais galds ir pārāk bagāts. Tomēr, taisnība ir, ka uz visu nevar tikt, un varēju tikai baudīt Atklāšanas akta sākumu, pirms atkal skrēju uz citu mēģinājumu.

Kora repertuāru gan labi pazinu, jo Māra bija to mēģinājusi ilgāku laiku mūsmājās. Varu stingri ieteikt vienu fifīgu gabalu: unaM udēB – latviešu tautas dziesmu apdare Latvian Voices dziedātājas Lauras Jēkabsones meistardarbs. (Ir jālasa nosaukumu atmuguriski: viss teksts bija šāds.) Burvīgā skaņdarba pirmatskaņojumu var redzēt YouTube, kora Maska izpildījumā, kur apdāvinātā autore dzied soprānos. (Būtu jauki arī dzirdēt Latvian Voices mūsu krastā!) Dzirdēju vēlāk gan no dalībniekiem, gan klausītājiem, ka pārpildītā zāle bija sajūsmā par koncertu, kur bez kora bija vēl bija kamermūzika (Dzintara flauta kvartets, vijolnieki trīs Tighe brāļi un māsa ar čellisti Lindu Aļļi-Mērfija (Murphy)) un deja (Filadelfijas Dzirksele, Ņujorkas Jumis un Vašingtonas Namejs) un pie klavierēm Rūdolfs Ozoliņš.

Garīgais koncerts eksperimentēja ar jaunu variantu: iztika bez Ziemeļamerikas dziedātājiem, un visu dziedāšanu izpildīja tikai Latvijas koris Sōla. Izcils koris, vairāku konkursu laureāts, to starpā Grand Prix pasaules kora olimpiādē Cincinnati pirms pieciem gadiem, Latvijas virsdiriģenta un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas mācību spēka Kaspara Ādamsona vadībā. Gan jau koristi man ziņos, kā patika šis variants. Neapšaubāmi, Sōla ir brīnišķīgs koris, un viņa sniegums skanīgā katedrālē bija kā sēdēt skaņu mākonī – skaņa visapkārt, un īsti nezināja, no kurienes nāk tā skaņa. Koris to mulsinājumu pats arī veidoja, dziedot gan no altāra, no balkona baznīcas dibenā, gan ielokojot visus klausītājus aplī.

Pats arī piedalījos, vispirms no altāra ar ērģēlnieku Dāvidu Heinze un duetos ar altvijolisti Andru Voldiņu no dievnama malas. Koncerts uzstādīja meditatīvu gaisotni, un pēc rīkotājas vēlmes, plūda no viena skaņdarba uz nākamo, katrs citā dievnama pusē, bez aplausiem. Pats gan būtu gribējis aplaudēt visus, bet samierinājos viņus apsveikt personīgi pēc koncerta. Bez agrāk minētiem, koncertu vēl kuplināja flautistes Agita Arista un Ilona Kudiņa, un mecosoprāns Laila Saliņa; viņu skaistām skaņām debešķīgi peldot virs klausītājiem. Līdzīgi izpildītāju dažādībai, repertuārs arī bija daudzveidīgs, pārstāvot ASV, Austrālijas, Kanādas un Latvijas autorus, no vēsturiskā Andreja Jurjāna (teksts Jānis Poruks) Uz augšu līdz mūsdienu komponistiem, to starpā JVLMA kompozīcijas students Jēkabs Jančēvsis, arī Sōla palīgdiriģents. Apmierinātie klausītāji, kājās stāvot, ilgi un dikti sumināja māksliniekus.

Šovakar varējām vieglāk atrast vēlas vakariņas, stingri ieteiktā Renaissance viesnīcas Water Table restorānā, tieši svētku pārņemtā piektā stāvā ar skatu uz ostu. Pārbaudījām Kanādas dziesmu svētku stendu – tetovējumi ļoti populāri, bet magnēti arī – un baudījām, manuprāt, pelnītas labas vakariņas. Pēc maltītes iestājām īsumā Iepazīšanās ballē, kur spēlēja iemīļotie Iļģi – tikpat skanīgi kā vienmēr, – un vērojām, kā jaunieši lustīgi lēca. Man tādas kājas vairs nav, ja vispār kādreiz bija (vairāk esmu pieradis spēlēt ballēs ar kapelu), un nolēmām godīgā laikā atrast gultu, jo rītā esam agri sagaidīti jaundejās (Māra) un orķestra mēģinājumā (es un čells).

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“
* Pirmpublicējums „Latvija Amerikā“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com