Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Neosovjetiskās mutācijas

Lasītāja vēstule

Laikraksts Latvietis Nr. 473, 2017. g. 26. aug.
Ivars Mirovics -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Gunta Kalmes raksts (28.07.2017): „Veidojas kāda mūsu vēstures neosovjetiska mutācija“ ir vērts, lai to izlasītu katrs, kam rūp latviešu tautas un viņas valodas liktenis. Tas liek saprast, cik spēcīga vēl ar vien Latvijā ir krievu piektā kolonna, iespaidojot Latvijas valdības politisko nostāju, notušējot latviešu tautas nacionālo traģēdiju komunistu okupācijas laikā un šodien bloķējot latviešu tautas centienus celt savu nacionālo apziņu un sargāt savu valodu. Šī mutācija lēnām un sistemātiski vājina latviešu tautas imūno sistēmu ne tik vien Latvijā, – tā sāk arī ieviesties trimdā.

Komunistu laikā trimdai nebija jāklusē, jāizliekas vai jābaidās brīvi runāt, redzēt, rakstīt vai paust taisnību. To nevarēja darīt dzimtenē. Bet šodien dīvainā kārtā neosovjetiskā mutācija (par ko raksta Guntis Kalme), sāk atrast augsni arī trimdas zemēs, – neredzot vairs traģiskos pagātnes notikumus nacionālā skatījumā, bet atsevišķu cilvēku nelaimīgos likteņa piedzīvojumos. Tā 14. jūnija traģēdija netiek vairs saistīta kopā ar latviešu tautas sistemātisku iznīcināšanu, bet kā individuālu cilvēku traģēdijas. Šodienas izskaidrojumos un aprakstos par 14. jūniju varam lasīt, ka izsūtītajos nebija tikai latvieši, bet arī krievi, kurus varmācīgi lopu vagonos aizvedu uz Sibīriju. Dīvaini gan, ja tur tiešām bija nozīmīgs daudzums krievu, kā tas nāk, ka šodien, atzīmējot 14. jūniju, krievi nepiedalās šai sēru dienā?

Šodien trimdā sākam arī pieņemt atziņu, ka nav bijis vērts cīnīties par Abreni, jo tur esot daudz krievu. Un tā kā Latvijā ir par daudz krievu, esam laimīgi tikušo vaļā no tāda apgabala. Atliek tikai gaidīt, ka ar šādu pieeju, kāds iestāsies par Rīgas mūra atjaunošanu un pagarināšanu, lai varētu Rīgu, tāpat kā kādreiz Berlīni, sadalīt divās zonās un tad atdodot krievu zonu Maskavai.

Tāpat šodien daudzi ir sajūsmināti par Latvijas valdības materiālo atbalstu diasporas zemēm, latviešu valodas un nacionālas apziņas uzturēšanai, kaut arī neredzam nekādu politisku aktivitāti Latvijā, kas veicinātu latviešu tautas, viņas valodas vai nacionālās apziņas kopšanu un veicināšanu. Ja Latviešu nacionālā apziņa un valoda netiek sargāta Latvijā, šodienas Latvijas atbalsts trimdai nav nekas cits, kā politisks manevrs, novēršot uzmanību lietām, kam vajadzētu notikt, bet kas nenotiek Latvijā. Latviešu tautas un viņas valodas liktenis var izšķirties tikai Latvijā.

Sākam arī analizēt latviešu tautas pašapziņas kontekstu, paceļot jautājumu vai tauta varētu pastāvēt bez valodas? Piemēram, skoti un žīdi, kas ir pazaudējuši savas valodas, ir tomēr varējuši saglabāt daļēji savas tautas pašapziņu. Skotiem ir palīdzējusi ģeogrāfiskā dzīves vieta un daļēji reliģija; žīdiem tā ir viņu ilgi un dziļi iesakņojusies reliģiskā pārliecība. Latviešu tautai bez valodas nekādas citas nozīmīgas piederības nav. Bez valodas latvieši izzustu, kā tūkstošiem citas mazas tautas, nesargājot savu valodu, ir izzudušas.

25 gadus neesam dzirdējuši vai redzējuši Latvijas valdības oficiālās runās vai rakstos Latviešu tautas pieminēšanu; tiek runāts tikai par kaut kādu Latvijas tautu. Pēc 72 gadiem trimdā, nepārtraukti cīnījušies par latviešu tautas nacionālo pašapziņu, sāk parādīties pašu trimdinieku vidē komentāri, mazinot latviešu tautas lomu un godu izcīnītās Brīvības cīņās 1918. gadā, piemēram: – „šodien mēs varot svinēt 1918.g. 18. novembra svētkus..., pasakoties tiem dažādu tautību puišiem, kas izcīnīja savu valsti“ – te atliek tikai brīnīties?!

Jā, – šis neosovjetiskās mutācijas vīruss ir jau arī iefiltrējies trimdas 72 gadus koptā psihē, apdraudot tās imunitāti, izraisot šaubas par vēstures notikumiem un latviešu tautas mantotām, izcīnītām nacionālām tiesībām.

Padomju politiskā filozofija ir bijusi Latvijas valdības pamatā 25 gadus, un būtu naivi gaidīt šodienas valsts politikā kādu maiņu. Ja kaut kas tiek darīts vai dots, tas ir darīts propagandas nolūkos – kā, piemēram, atbalstīt latviešu valodas mācīšanu diasporā; vai sākt ar 2018. gadu ievest krievu vidusskolās eksāmenus latviešu valodā. Ne vienam, ne otram pasākumam ir kāda praktiska nozīme. Ja valdībai būtu mērķis rūpēties par latviešu tautas un viņas valodas izdzīvošanu, tad vispirms krievu pamatskolās būtu jāieved latviešu valodu, jo pamatskolniekam skolas valoda paliek par viņa pirmo valodu – vidusskolniekam pirmā valoda uz mūžu paliek viņa dzimtā (t.i., ģimenes) valoda. Tā ir rūpēšanās par krievu tautas un viņas valodas izdzīvošanu, ne latviešu.

Gunta Kalmes raksts ar saviem piemēriem, akūtiem novērojumiem un skaidriem secinājumiem ir šodien ceļrādis uz latviešu tautas nākošo, varbūt pēdējo, atmodu, cīnīties par latviešu tautas un viņas valodas izdzīvošanu. Šis svētais mantojums ir katra latvieša pienākums – atmosties, būt lepnam, kļūt politiski aktīvam un šodienas demokrātiskā laikmetā izcīnīt uzvaru vēlēšanu kampaņā, lai atjaunot savu Latviju, ko viņš, viņa izcīnīja 1918. gadā.

Ivars Mirovics
Melburnā, 15.08.2017.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com