Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. „Lūgšana par redzēšanu“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. „Lūgšana par redzēšanu“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Reklāma uz ielas. FOTO Māris Brancis.

Šogad 1. septembris iezīmējās ne tikai ar to, ka tā ir pirmā skolas dienas, bet arī ar to, ka sevi pieteica Blumberga fonds, aicinot K. K. fon Stricku villā apmeklēt Ilmāra Blumberga Venēcijas darbu izstādi Paliks tikai lidojuma sajūta.

Droši vien ikvienam cilvēkam, kurš interesējies par teātri, glezniecību, grāmatu grafiku un plakātu, Ilmāra Blumberga vārds ir ļoti tuvs, izraisot viskrāsainākās un garīgi visietilpīgākās asociācijas. Kā zināms, 2016. gada 11. februārī mākslinieks aizgāja mūžības ceļos. Tas bija trieciens daudziem kultūras cilvēkiem, jo likās viņš būs vienmēr un mūžīgi iepriecinās ar saviem darbiem. Mēs maldījāmies; – ļaužu vidū nav nemirstīgo, tie mājo vienīgi filmās un fantastikas romānos. Ilmārs Blumbergs aizgāja, un iestājās klusums, par viņu neko vairs nedzirdējām. Radās pat jautājums – vai viņš ir vispār bijis? Tagad, kā redzams, nodibināts Blumberga fonds, kurš uzturēs dzīvu mākslinieka piemiņu.

Pirmā izstāde pēc viņa aiziešanas veltīta Ilmāra Blumberga Venēcijas tēmai veltītajiem zīmējumiem. To ir ap 60, un tie darināti uz rokas lējuma papīra. 2004. gadā māksliniekam bija izdevība turpat pusotru mēnesi uzturēties Venēcijā un atvērt izstādi Lūgšana par redzēšanu. Daļa šajā laikā tapušo zīmējumu bija iespiesti grāmatā, tagad atklātībā parādās arīdzan agrāk nepubliskoti darbi.

Izstādes rīkotājiem K. K. fon Stricka villa Aristīda Briana ielā 8 likās vispiemērotākā šo Venēcijas zīmējumu izstādei.

Atgādināsim, ka šajā vietā 1854. gadā fabrikants Šulcs atvēra alus brūzi, ko 1868. gadā nopirka vietējais vācu tirgotājs un uzņēmējs Karls Kristofs fon Strickis (Stritzky). 1889. gadā viņš pasūtīja arhitektam Karlam Johanam Felsko greznu mūra dzīvojamās mājas projektu. Fon Stricka alus darītava pirms I Pasaules kara bija otra lielākā Rīgā. Kara laikā visas iekārtas tika aizvestas uz Krieviju, bet atpakaļ neatgriezās. Pagājušā gadsimta 20. gados šeit atradās Annas Ašmanes mūzikas un ritmiskās vingrošanas skola, arī citas iestādes; 30. gados pat Rumānijas vēstniecība. Daži no izstādes viesiem atcerējās, ka padomju laikā šeit ieradušies, lai saņemtu vīzas – atļaujas izbraukšanai uz ārzemēm.

Šobrīd nams kopš 2015. gada ir kļuvis par diezgan nozīmīgu kultūras centru Miera ielā – nams atrodas tuvu Miera ielai. Telpas gan vēl nav restaurētas un ne arī īpaši krāsotas, tikai noberztas no sienām vecās tapetes un krāsojums, vietām zudis vecais apmetums, taču par bijušo greznību liecina lieliskās podiņu krāsnis, griestu apdares dažās istabās, bistes sienās. Apgaismojums arī nav tas labākais, lai apskatītu tik smalkus darbus, kādi ir Ilmāra Blumberga zīmējumi. Tomēr 1. stāva telpas stāsta par bijušiem labiem laikiem, ko tā reiz piedzīvojusi, un kas mākslas gaisotnes dēļ atgādina Venēciju.

Venēcija vienmēr ir bijusi daudzu slavenu personību ilgu zeme un dzīvesvieta, kur radīti ievērojami darbi. Vai vēl ko jaunu var atklāt šajā mūžīgajā svētku pilsētā? Izrādās – var. Ilmāram Blumbergam izdevies radīt savu redzējumu, kurā liela vieta ierādīta daudzajiem kanāliem, ūdeņiem, gondolām, protams, izcilajai arhitektūrai. Mākslinieks dod nojausmu par šo pilsētu un aicina turp, lai piedzīvotu to brīnumu, ko reiz piedzīvojis viņš.

Par Venēciju atgādina arī bronzas pēdiņas, kas bija skatāmas izstādē San Ludoviko baznīcā Lūgšana pa redzēšanu un kas tagad izcentrētas atsevišķā glāžainā, pusdrupušā telpā uz ar melnu apklāta postamenta. Lai gan ir zināms, ka tām par modeli kalpojis mākslinieka draugs un dzejnieks Imants Tilbergs, tomēr tagad neatstāj sajūta, ka tās ir paša Ilmāra Blumberga kājas, ja jau viņš bieži sevi izmantoja par mākslas darba vielu, un ka tās apliecina par mākslinieka klātesamību, ja ne fiziski, tad vismaz garīgi.

Pēc brīža ataust atmiņā Ilmāra Blumberga pēdējā izstāde ar visai izaicinošo nosaukumu Es nemiršu, un tad, ja esi aplūkojis visus darbus, liekas, ka viņš patiesi nav miris, viņš ir tepat līdzās, blakus.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“