Mēs pasaulē

Šajās intervijās nerunāsim par emigrācijas iemesliem dažādos laika posmos, bet gan par to, kā diasporā notiek cīņa par latviskuma saglabāšanu katrā nākošajā paaudzē, kā gadu gaitā mainās šīs cīņas metodes un kādi ir tās rezultāti. Lai arī mums visiem ir kopīga kultūra un valoda, diasporas kopienas dažādās valstīs ir atšķirīgas. Arī latviskuma saglabāšana, mainoties paaudzēm, mainās, jo mainās diasporas pieredze, mainās motivācija un mainās apstākļi, kas to visu ietekmē.

Ir valstis, kurās biedrības un latviešu sabiedriskā dzīve sāka veidoties jau aizpagājušajā gadsimtā. Te minama kaut vai viena no visvecākajām latviešu diasporas organizācijām pasaulē – Sanktpēterburgas Latviešu evaņģēliski luteriskā draudze, kas sāka darboties 1835. gadā. Savukārt gadsimta beigu posmā biedrības un apvienības pasaulē sāka veidoties jau visai aktīvi, piemēram, Brīvo latvju biedrība Filadelfijā, kas dibināta 1892. gadā, vai Maskavas Latviešu apvienība, kas izveidojās 1895. gadā. Latviešu biedrību skaits pasaulē turpināja augt arī pagājušā gadsimta sākumā, īpaši pēc 1905. gada.

Ir virkne valstu, uz kurām latvieši aizplūda pēc Otrā pasaules kara, un pēdējo septiņdesmit gadu laikā tur radīti stabili un spēcīgi latviešu centri. Tādi, kā Toronto Latviešu biedrība Kanādā, Latviešu Centrs Minhenē, Vācijā, arī Adelaides Latviešu biedrība Austrālijā un citur.

Pēdējais emigrācijas vilnis, nu jau mūsdienās, diasporai ir devis jaunus vaibstus un jaunas sabiedriskās iniciatīvas. Rosība sākas zemēs, kurās līdz šim latviešu sabiedriskā dzīve bija gandrīz nemanāma. Spilgtākie piemēri tam ir Īrija un Dānija.

Katram laika posmam un katram emigrācijas vilnim ir bijuši savi iemesli un sava vēsture, bet mums visiem ir arī daudz kopēja. Šī interviju sērija ir stāsti par latviešu centieniem saglabāt savu identitāti dažādās pasaules malās un pirmais no tiem – intervija ar Māru Priedkalni no Austrālijas.

Māra Priedkalne

Kā es uzaugu Austrālijā

Māra ir Austrālijas latviete, kas dzimusi ASV. Mēs satikāmies šovasar Īrijā, un Māra piekrita sarunai par latviskuma saglabāšanu Austrālijā, jo tur nodzīvota viņas mūža lielākā daļa, tur pēc Otrā pasaules kara bija nonākusi Māras mammas ģimene.

Māras stāstam centos saglabāt viņas īpašo Austrālijas latvietes akcentu, kas bija jaušams visas sarunas laikā.

„Manas mammas tēvs (Red. Māras vectēvs) nevarēja ciest Austrālijas vasaras. Viņš vienkārši nevarēja tās izturēt. Bet bija kaut kāds laiks, kad viņiem bija jādzīvo Austrālijā, jo viņiem bija iedota pilsonība. Taču līdzko viņš varēja, tā ar visu ģimeni pārcēlās uz ASV, uz Kalamazū, kur dzīvo ļoti daudz latviešu.

Mičiganā ir īsta ziema, gluži kā Latvijā, un tas viņam patika. Tur mans vecaistēvs arī nomira un vecāmāte arī. Manai mammai jau bija kādi 19 vai 20, vai pat 21 gads, kad tas notika.

Mans tēvs tajā laikā atbrauca uz ASV mācīties. Viņš iesāka par veterinārārstu, bet turpināja ar anatomijas studijām. Tur, Amerikā, mani vecāki satikās un apprecējās. Es piedzimu Mineapolē. Pēc tam mēs vēl vairākus gadus dzīvojām Eiropā – Minhenē, Parīzē, Lionā, Keimbridžā.

Ap 1972. gadu tēvam piedāvāja darbu Adelaides Universitatē par anatomijas profesoru, un tā mēs pārcēlāmies uz Austrāliju. Man toreiz bija seši gadi, un man tā bija pirmā sastapšanās ar Austrāliju, lai gan abi vecāki tur bija uzauguši.

Mans tēvs arvien uztraucās par to, ka latviešu valoda un kultūra izmirs un ka latviešu valoda Latvijā pārkrievosies, un viņš apzināti atrada tādu sievu, kas viņam bija gatava dzemdēt daudz bērnu, un tā arī bija. Es ģimenē esmu vecākā no sešiem bērniem.

Tēvs bija ļoti aktīvs latviešu sabiedrībā gan korporācijā, gan baznīcā, Gaidās un Skautos, visādās organizācijās.

Pusaudžu gados es jau biju lepna, ka esmu latviete, bet grūtāk bija tad, kad biju vēl bērns. Man uz skolu mamma līdzi deva pusdienas, un tur vienmēr bija latviešu ēdiens, kas atšķīrās no citu bērnu ēdiena. Mani klases biedri brīnījās, kāpēc man ir rupjmaize un aknu pastēte ar skābiem gurķīšiem un biezpiens ar redīsiem. Tagad es saprotu, ka tās bija īpašas un, es pat teiktu, izsmalcinātas maizītes, bet toreiz man bija kauns.

Un man arī, protams, nepatika iet uz to latviešu skolu katru sestdienu, kad es biju bērns. Austrāliešu bērni atpūtās vai gāja sportot, bet man bija jāiet uz skolu. Kad es izaugu lielāka, es, protams, sapratu, ka visas citas etniskās grupas – itāļi vai ungāri, vai grieķi darīja tāpat. Tie bērni taču arī gāja uz sestdienas skoliņām.

Kad es jau biju pusaudze, es biju lepna, kas varēju uzvilkt tautas tērpu. Tajā laikā vēl Latvija bija aiz Dzelzs aizkara, un nebija nekādas izredzes turp aizbraukt. Un tā Latvija, kas mums toreiz tika iepotēta, bija tāda fantāziju pasaule. Mums tā bija kaut kāda ulmaņlaika fantāzija, kas mums tika iemācīta. To, kā ir patiesībā, nebija nekādu iespēju aizbraukt un apskatīties. Tā es uzaugu. Tas, kā es pati kļuvu par skolotāju, notika ļoti dabiski. Es sāku palīdzēt latviešu skoliņā jau 15 gadu vecumā. Tajā laikā Austrālijas skolās vēl varēja nolikt eksāmenu latviešu valodā kā papildus priekšmetu divpadsmitajā klasē, tāpēc es nopietni mācījos, un tā vairs nebija latviešu skoliņa, bet nopietna gatavošanās eksāmenam otrdienu vakaros.

Tajā laikā es paralēli palīdzēju arī latviešu skolā, kas bija pats par sevi saprotams. Sākumā tā bija bērnudārza klasītes vadīšana, bet vēlāk, kad man pašai piedzima bērni, tad sāku strādāt klasēs. Parasti tās skolotājas, kas māca latviešu skolās, iet arī tālāk uz vasaras vidusskolu. Es vairākus gadus vadīju Adelaides Latviešu pamatskolu un kopš 2000. gada es esmu mācījusi arī latviešu vasaras vidusskolā.“

Tagad latviešu valodu mācu pati

Kad pirms nedēļas sarunājāmies ar Māru, jautāju, kā tagad, pēc daudziem gadiem un ar tik bagātu pieredzi, norit viņas latviskā ikdiena nelatviskā zemē? Māra stāsta, ka pastāvīgi strādā ar pusaudžiem Annas Ziedares vārdā nosauktajā Vasaras vidusskolā, kas izvietojusies latviešu īpašumā Dzintari, Dienvidaustrālijas pavalstī.

Pirms daudziem gadiem Mārai pašai ir bijis tas gods tur mācīties, kad skolas dibinātāja Anna Ziedare vēl bija dzīva. Arī Māras mamma Sarma Priedkalna ir vadījusi šo Vasaras vidusskolu. Mammai tur esot arī sava vieta – skaists koka galds ar soliem kalna galā, kur atpūšoties var redzēt jūru. Tur atrodas arī viņai veltīta piemiņas plāksnīte. To Māra arvien rādot saviem bērniem. Viņas divi jaunākie vecmāmiņu Sarmu nav redzējuši, tāpēc Mārai ir vieta, kurp viņus aizvest, parādīt un pastāstīt.

Par Annu Ziedari Māra saka: „Viņa bija no Melburnas, ļoti enerģiska, ļoti patriotiska, ļoti stingra, bet mēs viņu ļoti mīlējām. Mēs viņu saucām par Ziedarmāmiņu. Viņa varēja būt arī visai barga un dažus vidusskolniekus, kas nemācēja uzvesties, aizsūtīja mājās. Un gandrīz katru gadu vidusskolā ir kāds, ko nākas sūtīt mājās.“ Piemēram, pagājušogad viens palaidnis bija izdomājis, ka jāaizdedzina pūšamais dezodorants un to arī istabā bija izdarījis. Protams, sākusi kaukt signalizācija un atbraukuši ugunsdzēsēji. Šāds izbraukums maksā lielu naudu, un vidusskolai tās bijušas lielas nepatikšanas. Bet puisim vidusskola bija jāatstāj.

Tev ir lieliska iespēja salīdzināt, kā bija toreiz un kā tagad – ar jaunajiem iebraucējiem, piemēram, tādiem, kā mēs šeit, Īrijā. Vai tu redzi, ka mēs ejam to pašu ceļu, ko jūs, jeb ir atšķirības?

Tas ceļš, kā jūs esat šurp tikuši, ir galīgi savādāks. Mani vecvecāki bija kara bēgļi, bet šeit ir vairāk, laikam, ekonomiskie. Bet tie bērni, kas tagad ir dzimuši Īrijā, viņi ir kā mana paaudze. Un tas ir ļoti līdzīgi. Ja bērni nāk no tādām ģimenēm, kur abi ir latvieši, jeb arī: ja māte ir latviete un pati ir dzimusi un augusi Latvijā, viņai ir ļoti viegli runāt ar savu bērnu latviski. Man nav tik viegli, jo latviešu nav mana pirmā valoda.

Godīgi sakot, man pašai ir vieglāk runāt angliski. Padomā: bērni iet skolās, viņi tur mācās angļu valodā, un viņiem ir visi tie paši šķēršļi, kas mums bija. Ja tu atnāc no skolas un gribi ar mammu runāt par to, kas notika skolā, ir baigi grūti tūlīt pārslēgties uz latviešu valodu. Mans tēvs bija ļoti stingrs un obligāti vajadzēja ar tēvu runāt latviski. Un līdz pat šai dienai nav iespējams, ka es ar savu tēvu runātu angliski. Bet mamma bija pielaidīgāka, un, kad mēs atnācām no skolas un gribējām izkratīt sirdi, tad varējām to darīt angliski. Un tad, protams, bērni savā starpā sāka runāt angliski arī mājās. Tā tas īstenībā notika. Es nezinu, kā tas notiek citās ģimenēs, bet tā bija mūsu ģimenē. Godīgi sakot, es ar saviem brāļiem un māsām savā starpā arī runāju angliski. Un ne tikai bērnībā un pusaudžu gados, bet arī tagad. Es esmu uztrenējusi savu latviešu valodu, jo es bieži braucu uz Latviju, bet iedomājies cilvēkus, kuri to nedara tik bieži. Mans brālis Dāvids māca latviešu valodu pamatskolā, bet mēs visi runājam ar tādu samērā stipru akcentu, un, protams, savā starpā mēs runājam angliski. Varbūt, ka to nevajadzētu teikt, bet tā ir patiesība.

Un tas notiks arī ar šo paaudzi Īrijā, ja viņi paliks un dzīvos te. Bet es domāju, ka tas nav pasaules gals. Kad cilvēks aizbrauc uz Latviju, tad, protams, ir jālieto latviešu valoda. Ja iesaistās latviešu sabiedrībā, tad arī ir jālieto latviešu valoda.

Pie mums uz Austrāliju pēdējā laikā brauc latvieši no Latvijas, pārsvarā tādi, kas aizprecējušies, un šie latvieši ienāk mūsu latviešu skolās un paceļ to valodas līmeni uz augšu bišķītiņ.

Vai tie latvieši, kas tagad brauc uz Austrāliju, aktīvi iesaistās vietējā latviešu dzīvē?

Kā kurš, bet tie, kas iesaistās, tie ir ļoti aktīvi. Ir sievietes, kas dzīvo Austrālijā jau 10 – 15 gadus. Vispirms viņas sāk mācīt latviešu skoliņās un tad jau viņas ir kaut kādās latviešu organizācijās, aktīvi kontaktējas ar Latviju, un mēs esam ļoti priecīgi par šiem cilvēkiem. Ja mums ir kādas gramatiskas problēmas, tad mēs zvanām viņiem un prasām, kā tagad šito pareizi teikt? Jo patiesība ir tāda, ka daudziem sabiedriskajiem vadītājiem manā paaudzē valoda klibo.

Un kā iet ar visjaunāko, šķiet, nu jau ceturto latviešu paaudzi Austrālijā?

Tā ir paaudze, kas pārsvarā ir no jauktām laulībām. Un tā ir vairāk kā kultūras saglabāšana, bet valodu bērni mācās kā otro valodu. Tā vairs nav pirmā, tā ir otrā valoda. Un Vasaras vidusskolā notiek tas, ka mēs gribam šos bērnus aicināt uz vidusskolu neatkarīgi no tā, vai viņiem valoda ir jeb nav. Mēs gribam saglabāt kultūru. Latviešu valodas stundā nometnes sākumā bērni tiek pārbaudīti, un tiem, kam zināšanas ir uz nulli, tie iet pie vienas ļoti labas skolotājas, kas ir no Latvijas – Ilzes Gaigalas. Viņa Latvijā māca nelatviešiem runāt latviski, un viņai ir sava metodika, kā to darīt. Viņa sāk no paša sākuma ar lietvārdiem un ar alfabētu. Bērni pie viņas iet iemācīties lasīt, rakstīt un runāt. Bet tie, kam ir tāds kā astotās klases līmenis, tie iet pie citas latviešu valodas skolotājas. Bet, protams, visi kopā iet uz dziedāšanu, dejošanu, folkloru, ticības mācību un arī vēsturi.

Pēdējā gadā skolēniem ir jāraksta projekts. Tie, kas nav spējīgi rakstīt latviski, drīkst to darīt angliski. Un tā viņi arī nobeidz to Vasaras vidusskolu. Kad es pati gāju Vasaras vidusskolā, tad bija sodi par anglisko runāšanu, bija kartupeļus jāmizo vai tualetes jātīra. Tā bija ļoti nopietna lieta, jo mēs mācējām runāt latviski, bet tagad, kad bērni vispār nemāk runāt, tad... Jā, diemžēl, latviešu valoda netiek lietota vairs tik daudz kā astoņdesmitajos gados.

Cik jums vispār ir jauniešu, cik ir to, kas paši vēlas un grib doties uz Vasaras vidusskolu?

Ap simts, no 70 – 100 un vēl audzinātāji, tie, kas atbildīgi par nodarbībām ārpus mācību stundām un arī uzvedību, lai bērni laicīgi ietu gulēt un tamlīdzīgi. Tad vēl ir ieviržu vadītāji. Kopā cilvēku ir daudz un nometnes ir pārslogotas. Pagājušo gad man bija tā, ka es gulēju savā klasē. Tur bija gulta, un es vienkārši sāku tur gulēt, jo man tā bija ērtāk. Mēs arī domājam par to, ka mums vajadzētu piebūvēt klāt kaut kādas mītnes bērniem un tas nozīmē, ka mums jauniešu skaits neiet zudumā, bet valoda gan iet zudumā. Tā lielā cerība ir tā, ka būs latvieši, kas aizbrauks uz Latviju, nodzīvos tur gadu vai divus, un tad viņu valoda uzlabosies.

Ko tu novēlētu tādai jaunai kopienai kā latviešiem Īrijā?

Nezaudējiet kontaktus ar Latviju, jo Latvija jums ir tik tuvu. Mums no Austrālijas tas ir ļoti tāls un arī ļoti dārgs ceļš. Un padomju laikā tikt uz Latviju bija gandrīz neiespējami. Tagad ir citādi. Es zinu, ka cilvēki katru gadu brauc uz Jāņiem. Un, ja Latvija ir tik tuvu, tad es novēlu jaunajiem, lai viņi neaizmirst Latviju un lai braukā. Ir skaidrs, ka Īrijā ir laba dzīve, un savu dzīvi daudzi veidos šeit, bet jums ir ideāla situācija, jo esat tik tuvu pie Latvijas, un nav arī dārgi turp aizbraukt. Un tas ir arī veids, kā uzturēt valodu. Kultūru uzturēt ir vieglāk, bet valodu – grūtāk.

Paldies Mārai par atklāto stāstījumu, un novēlu labas sekmes viņas darbā ar jauno paaudzi Austrālijā!

Sandra Bondarevska

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Pirmpublicējums www.baltic-ireland.ie.