No mums aizgājis Artūrs Berķis

Artūrs Berķis. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Artūrs Berķis. FOTO Pēteris Strazds.

Viņš likās neiznīcināms, taču katram pienāk savs laiks, un 14.9.2017., nesen kā sasniedzis savu 91. gadu, agri no rīta mūsu mīļais Artūrs slēdza acis uz mūžu.

Dzimis Bauskas rajonā, zēna gadus Artūrs pavadīja Saldū, kur tēvs Kārlis strādāja uz dzelzceļa un māte Milda bija mājsaimniece. Jau agrā bērnībā Artūrs rādīja lielu interesi uz mehāniku, taču viņa dabiskā ziņkāre bieži lika viņa pēcpusei ciest. Piemērs: sekmīgi izjaucis tēva pulksteni, lai izdibinātu tā darbošanās noslēpumus, viņam pie kopā salikšanas salūza kādu sastāvdaļa, kas tēvu nebūt neiepriecināja, un Artūra sēžamvieta dabūja šo neveiksmi pamatīgi atmaksāt. Citā reizē, Rīgā elektriskos tramvajus redzējis, viņš uzbūvēja veselu tramvaja sistēmu miniatūrā, taču nesaprata, ka to nevar vienkārši pievienot mājas tīklam – vajadzīgs elektriskais motors. Sekojošās problēmas ar mājas elektrības piegādi atkal neatstāja uz tēvu labu iespaidu, un atkal tika vainots Artūra bikšu dibens, taču visumā, bērnība bija laimīga, un aizraušanās ar mehāniku izvērtās Artūram par mūža darbu.

Pienāca Latvijas Briesmu Gadi, un Artūru iesauca Leģionā. Viņš izcieta gan kara šausmas, gan vairākās gūstekņu nometnēs pret gūstekni vērsto brutalitāti un pazemojumus. Sevišķi Zēdelgema atstāja ellišķīgu iespaidu, un par šo pārdzīvojumu Artūrs rakstīja dienasgrāmatu, kuru daudzus gadus vēlāk izdeva, lai gan tajā laikā grāmatas rakstīšana bija stingri aizliegta, un par to draudēja nežēlīgs sods.

Taču karš beidzās, un Artūra dzīvē atkal sāka spīdēt saulīte. Pārcēlies uz Angliju, Artūrs turpināja studēt mehāniku un inženiera zinātnes, un strādāt arī praktiskos darbus. Anglijā arī iestājās Daugavas Vanagos. Pēc pāris gadiem pārcēlies uz Austrāliju, viņš Adelaidē uzbūvēja inženiera darbnīcu, kurā nostrādāja līdz pensijas gadiem. Mīlestība uzsmaidīja 1954. gadā, kad daiļā Milda aizrāva viņa sirdi, un pēc trim gadiem ģimeni kuplināja dēls Imants. Adelaidē Artūrs bija klāt, kad tur dibināja Daugavas Vanagu nodaļu. Taču atkal atklājās dzīves ēnainā puse ar Mildas aiziešanu mūžībā 1985. gadā. Jaunu laimi Artūrs atrada ar Regīnu, Daugavas Vanadzi no Džilongas, to apprecēdams 1998. gadā.

Tāda nu būtu vēsture un statistika, bet kāds bija pats cilvēks? Var pavisam nopietni teikt, ka Adelaidē Artūrs pietrūks, jo viņš bija iesaistīts gandrīz vai katrā organizācijā un savā garajā mūžā palīdzēja katram, kam palīdzība bija vajadzīga.

Adelaidē Artūrs ir bijis vismaz valdē un pat priekšgalā Daugavas Vanagiem, Latviešu biedrībai un Katoļu biedrībai, taču viņa roka sniedzas daudz tālāk. Viņš strādāja Palīdzības Apvienībā, kas rūpējās par gadskārtējo palīdzības sūtījumu uz Latviju; ja kādam sarīkojumam vajadzēja bīdīt mēbeles vai iekārtot zāli, Artūrs bija klāt; Vanagu sarīkojumos viņš gādāja, lai runātājam būtu mikrofoni darbības kārtībā un publikai būtu saskaņots ekrāns ar rādāmām bildēm. Viņš ātri apguva moderno tehnoloģiju un citu, ne tik apķērīgu ļaužu vietā, tika galā ar programmu drukāšanu utt. Ja kaut kas saplīsa vai nedarbojās, viņa patīkamākā nodarbošanās bija vest to atpakaļ pie kārtības. Kur vien ļaudis sapulcējās, tur visbiežāk dzirdētais vārds bija: Artūr! Turklāt, viņš varēja, telpai no rīta tikai cauri iziedams, ieraudzīt vairākas labojamas lietas un līdz pusdienu laikam tās salabot. Nekad nevajadzēja prasīt – pats redzēja, kas darāms. Tas sevišķi palīdzēja Daugavas Vanagiem. Artūrs mīlēja izaicinājumu gan smadzenēm, gan rokām.

Uz Artūru varēja simtprocentīgi paļauties. Ja viņš ko solīja, tas notika – bez izņēmuma. Viņš pateica, ko viņš domāja, taču mācēja cilvēkus neapvainot. Viņa platais smaids un sirsnīgais apkampiens vai rokas spiediens aicināja uzticību viņa vārdos un darbos. Par saviem pakalpojumiem Artūrs ir apbalvots ar neskaitāmiem atzinības un pateicības rakstiem, bet visvairāk viņš lepojās ar Daugavas Vanagu krūšu nozīmi zeltā un Adelaides Latviešu Biedrības zelta Mūža Biedra nozīmi.

Savā brīvajā laikā Artūram patika makšķerēt, un pat Austrālijā neiecienīto zivi – karpu viņš savā paša būvētajā žāvētavā mācēja pārvērst delikatesē, ko apbrīnoja pat austrāliešu kaimiņi. Arī ar foto mākslu Artūrs aizrāvās, un ir atstājis daudzas stundas filmu un tūkstošiem fotogrāfiju, daudzas par liecību Adelaides sabiedrības darbībai.

„Es vēlos mājās pārnākt, kad Latvija brīva būs“ – bija viena no Artūra mīļajām dziesmām. Latvija ir atkal brīva, un Artūrs atgriezīsies. Pēc pārpelnošanas viņa pelnus guldīs Lestenes kapos, kā piedien bijušam karavīram, kas tik daudz no sevis ir devis savai dārgai dzimtenei un tās brīvībai.

LAI ARTŪRAM VIEGLAS SMILTIS LATVIJAS ZEMĒ!

Gunta R.