Stafete

Dievs tas Kungs sacīja sievai: „Ko tu esi darījusi?“ Un sieva sacīja: „Čūska mani pievīla.“ (1. Moz. 3, 13)

„Neviens nedomāja, ka tā brīvība iznāks tāda ačgārna.“ (Anonīms tautfrontietis)

Vēsture atkārtojas

Viena no dzīves gudrībām ir, ka vēsture atkārtojas. Pirms 21 gada (Red. rakstīts 2012. g.) šeit, Doma baznīcā, bija kara hospitālis, cilvēku ēdinātava un atpūtas vieta. Doms kalpoja mums kā patvērums un dievnams, kur smelties garīgu spēku.

Šodien Doms vairs negaida ievainotos, nav arī nepieciešamības atpūtināt un barot Rīgas sargus. Bet garīgā spēka un izpratnes sniedzēja uzdevums Doma baznīcai joprojām paliek. Šī uzdevuma nozīmīgums ir pat pieaudzis. Ja pirms 21 gada mūsu topošā neatkarība bija briesmās, tad tagad mūsu jau esošais valstiskums ir apdraudēts. Vēsture atkārtojas.

Pieredze

Kāpēc šodien esam pulcējušies? Ne jau tikai svētku koncerta dēļ. Ir svarīgāks iemesls. Janvāra barikāžu pieredze ir ne tikai psiholoģiska, sociāla, politiska un militāra, bet arī garīga rakstura uzvara. Notikušais ir saprotams ne tikai emocionālās – baiļu, neziņas, apmulsuma, apņēmības, iniciatīvas un drosmes – kategorijās, ne tikai kā sabiedrības spēja mobilizēties kardinālā situācijā, ne tikai kā nevardarbīgās pretošanās paraugs pārējai cilvēcei. Nevardarbīgās pretošanās eksperts Džīns Šārps (Sharp) sacīja: „Jūs, latvieši, paveicāt to, kas tika uzskatīts par neiespējamu. Neraugoties uz to, ka jūs esat maza nācija bez lielām priekšrocībām, jūs izaicinājāt Padomju Savienību brīdī, kad tā nespēja pretoties jūsu neatkarības centieniem, un uzvarējāt.“ Barikādes nebija stihisks, spontāns, haotisks veidojums. Tā bija LTF ideja, Augstākās Padomes štābs ar Balto berešu vienības palīdzību to īstenoja, vadot ierindas aizstāvju darbu. Paldies viņiem un visiem barikāžu aizstāvjiem un palīgiem par lielo ieguldījumu neatkarības sargāšanā. Pagājušā gada konferencē barikādes novērtēja šādi: „Pirmkārt, barikādes nepieļāva padomju varas atjaunošanu un militāras diktatūras ieviešanu Latvijā. Otrkārt, barikādes ļāva turpināt to kursu, kuru 1990. gada 4. maijā mēs iesākām uz Latvijas neatkarību. Treškārt, kaut arī tikai nedaudz, bet tomēr gan Latvijas sabiedrībā, gan bijušajā PSRS, gan visā pasaulē mēs nostiprinājām barikāžu aizstāvju un līdz ar to Latvijas neatkarības aizstāvju pozīcijas.“ Bet ir vēl kāds nozīmīgs aspekts – barikādes bija garīgo vērtību uzvara. Tās bija Ļaunuma impērijas beigu sākums. Riteni – režīma ekonomiskā un varas krīze – tā atkarība no Rietumu dotācijām – tautu un indivīdu pieaugošā uzdrīkstēšanās – Dievs grieza aizvien straujāk, līdz komunistu vara vairs nespēja nostāvēt uz savām māla kājām. Tā sagruva tik ātri, ka nevienam nevar rasties šaubas – tas bija Viņa darbs!

Ilūzijas

Toreiz šķita – nokratīt svešo varu, un viss būs kārtībā! Nākamo gadu pieredze parādīja, ka neatkarība vien bez garīgo un morālo vērtību dominantes ir pārtapusi par korupciju. Likās – ieviesīsim demokrātiju, un sabiedrības attīstība normalizēsies. Šodiena parāda, ka ar demokrātiskiem līdzekļiem tiek mēģināts iznīcināt pašu demokrātiskās Latvijas valstiskumu. Patiess progress ir manāms tikai Latvijas ienaidnieku viltīgumā.

Ko darām?

Ko mēs šodien te darām? Ja godīgi – svinam vecu uzvaru savas iespējamās neatkarības zaudēšanas priekšvakarā. Kas tas ir – aklums, inertums vai drosme? Ja pēdējais, tad mums jāzina, uz kādiem pamatiem stāv mūsu apņēmība.

Vispirms mums godīgi jāatzīst, ka cīņu par Atmodas ideāliem esam zaudējuši. No faktiskā valstiskuma maz kas palicis, un arī tas tiek apšaubīts. Gudrs karavadonis analizē gan savas uzvaras, gan zaudējumus. Mums arī vērts to veikt.

Neapšaubāmi, esam bijuši 20. gadsimta divu lielvalstu, kas 22 mēnešus ir bijušas sabiedrotās, – PSRS un Vācijas – ambīciju upuri. Lai arī ar lieliem zaudējumiem, taču kā tauta esam izturējuši pārbaudījumu ar diktatūru, bet izskatās, ka zaudējam valstiskas patstāvības eksāmenā. Šodien dzird nopūtas, ka latvieši paši savām rokām nojauc valsti, ko mūsu senči cēluši. Un tad sākās klasiskās žēlabas, ka tādi, lūk, esam, ka neko labāku neesam pelnījuši, ka mums taču ir tāda valdība, kādu esam ievēlējuši utml. Tad nav tālu no runām par latvieša kalpa raksturu.

Kādā mērā?

Nopurināsim šo pašu radīto un, iespējams, citu varu prasmīgi uzturēto vaimanoloģiju un skaidri sev jautāsim – cik lielā mērā mūsu līdzšinējās valdības patiešām ir bijušas mūsējās? T.i., kā tās patiešām ir rūpējušās par mūsu kā Latvijas pamattautas interesēm? Diemžēl jāierauga, ka liela un ietekmīga valdību daļa (ar dažiem patiesi godprātīgiem izņēmumiem) bija vai nu t.s. bijušie vai prasmīgi prihvatizatori, kas pie varas tikuši ar politshēmošanu, vai arī nekā nedarītāji. Vai tiešām viņus varam uzskatīt par savējiem? Lielākoties valsts viņiem ir bijusi sile.

Derīgas atziņas

Citu atziņu uzklausīsim no vēstures. Kāds Ostlandes reihskomisariāta ierēdnis 1941. gadā rakstīja: „Latvietis ar visām savām garīgajām un organizatora spējām politiski ir nenobriedis. Visumā viņš ir apmierināts, ja var labi dzīvot un ja viņam nodrošināta viņa mazā kultūras brīvība. Latvietis nespēj savu dzīvi pakārtot augstākiem aspektiem, bet tikai paša labumam. Ir izcili latvieši, kas ir noteikti ideālisti, taču to nav tik daudz, lai tie pārvaldītu politisko dzīvi. Šo īpašību izmantojot, mēs varam latviešus viegli izspēlēt vienu pret otru un tādā kārtā aizkavēt nacionālu apvienošanos.“ Vēsturnieks Uldis Ģērmanis (1915-1997) to komentē: „Mēs esam visumā ļoti darbīgi, kārtīgi un centīgi ļaudis, kas cik necik izdevīgos apstākļos spēj veikt gluži apbrīnojamas lietas. Bet mēs esam samērā vāji teorētiķi, plānotāji un vērtētāji.“

Mēs aizvien esam lepojušies ar augstu izglītotības līmeni. Bet diemžēl tādu disciplīnu kā vēstures filozofiju, kas ļauj izprast vēstures norišu likumsakarības, jēgu un mērķi, lai patiešām varētu mācīties no vēstures, pie mums nemāca. Esmu runājis ar dažiem Saeimas deputātiem un pārliecinājos, ka viņiem nav izpratnes arī par šobrīd pasaulē norisinošos ekonomisko, informatīvi psiholoģisko un ideoloģisko karu.

Kas īsti ir globalizācija?

Šodien plaši runā par globalizāciju kā par objektīvu un likumsakarīgu pasaules attīstības norisi. Mēs tam lētticīgi piekrītam. Šādi piekrist nozīmē iekrist. Pat latviski jau pieejamas ekonomistu Džona Pērkinsa (John Perkins), Džozefa Stiglica (Joseph Stiglitz), Naomi Kleinas (Naomi Klein) , Hadžūna Čanga (Ha-Joon Chang) grāmatas, kas atklāj, ka aiz bezkaislīgā vārda globalizācija slēpjas lielvalstu transnacionālo korporāciju globāls uzbrukums mazajām valstīm un vājajām ekonomikām. Tas, iespējams, ir sava veida 3. pasaules karš vai ved uz to.

Ģeoekonomists Ronalds Pollina savā darbā Lielvaras izpārdošana saka: „Savienotās valstis [domāta ASV] atrodas globālā ekonomiskā karā.“ The Guardian 2003. gada 13. oktobrī rakstīja: „Gadsimtu garumā iekarojotājarmiju laupīšana bija kara normāla sastāvdaļa.... Mūsdienās, vismaz attīstītākās zemēs, mēs neļaujam armijām plosīties laupījuma dēļ. Mēs atstājam laupīšanu vīriem uzvalkos, un mēs nesaucam vairs to par laupīšanu. Mēs saucam to par ekonomisko attīstību.“

Mums ir daudz neziņas un neizpratnes pagātnē ieprogrammētu kļūdu dēļ. Latvijas politiķi aizvien biežāk sāk atzīties, ka integrācija mums tika uzspiesta, kas nozīmēja – sniedzām pilsonību visiem, kas to ņēma. Iedot pilsonību krievvalodīgam kolonistu pēctecim nenozīmē automātiski iegūt lojālu pilsoni. To šodien skaidri redzam.

Problēmas, problēmas...

Notikušais faktiski ir krāpšana. Mums nu ir liels daudzums nelojālu pilsoņu. Tas pielīdzināms īpašumu pilnvaru izkrāpšanai veciem ļaudīm deviņdesmitajos gados, kad juridiski viss bija noformēts pareizi, bet pēc būtības tie bija amorāli darījumi. Bet tas nav viss. Ar demokrātisku retoriku, politmitoloģiju un demagoģiju mums ir izvilti valstiskuma pamati: liela daļa valsts teritorijas vairs nav mūsu – vai nu atdota ne par ko (Abrene), vai arī to lielos daudzumos par lētu naudu izpirkuši ārzemnieki. Mūsu rūpniecība un lauksaimniecība ir iznīcinātas, tauta iedzīta nabadzībā un ekonomiskā kara rezultātā – kā jau katrā karā – liela daļa no tās devusies bēgļu gaitās. Otrajā pasaules karā bēgļos devās ap 220 000, tagad – vairāk nekā 300 000. Tagad mums vēl grib atņemt valodu, jo pilnīgi skaidrs, kāda būs valodas situācija Latvijā, ja krievu valoda taps par Eiropas Savienības valodu, kā Kremlis to vēlas.

U. Ģērmanis reiz sacīja: „Nekur nav rakstīts, ka latvietim nepieciešami jābūt lētticīgam.“ Kā mums šodien trūkst? Skaidrības, motivācijas, enerģiskas rīcības.

Senču pamats

Sāksim ar to, ko mūsu senči ir izdarījuši pareizi. Viņi labi apzinājās, ka valsts pamatiem ir jābūt fundamentāliem. Viens no valsts atribūtiem ir tās himna. Vārds himna cēlies no sengrieķu humnos, latīņu hymnus ar nozīmi dziesma kā slavinājums vai pateicība Dievam. Mūsu valsts himna ir lūgšana, slavējums, pateicība, ticības apliecība.

Ja nu esam rakstījuši cildenos vārdus: Dievs, svētī Latviju!, tad arī turēsimies pie tiem – pēc burta un gara. Tas nozīmē, ka lietas skatāmas un vērtējamas pēc tā, vai un kā tās atbilst Dieva mums dotās dāvanas – Latvijas – uzturēšanai un kopšanai. Tātad izšķirošajās lietās mums jāvadās pēc kritērija, kas ir pāri par mūsu savtīgumu, nenovīdību, skaudību, t.i., negatīvo latviskumu. Tāpēc jāņem vērā apustuļa sacītais: „Neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva.“ (1. Jņ. 4, 1).

Kad Dievs mums jautās – ko esam izdarījuši ar Viņa dāvanu – Latviju, vai tiešām vienīgais, ko varēsim sacīt – tikām kārtējo reizi piekrāpti, bijām neizdarīgi, neizlēmīgi, ļāvāmies apmuļķoties? Vai tiešām arī mums būs jāsaka: „Čūska pievīla“?

Piedāvājums?

Nešaubos, ka daļa no 183 000 nelojālo pilsoņu, kas balsoja par referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu, tika piekrāpti ar demagoģiskām runām par pašcieņu. Notikušā kampaņveidīgums un citi apstākļi parāda, ka aiz tā stāv Kremļa intereses. Vai tiešām krievvalodīgie nesaprot, ka pat Krievijai viņiem nav nekas ko piedāvāt kā vien slikti dzīves apstākļi, augsta kriminalitāte, masu mediju ierobežošana, demokrātijas apspiešana, valsts varas korupcija, patvaļa un ciniska attieksme pret saviem iedzīvotājiem? Atcerēsimies slavenās krievu žurnālistes, cilvēktiesību aizstāves Annas Poļitkovskas (А́нна Степа́новна Политко́вская, 1958 – 2006) nogalināšanu Putina dzimšanas dienā. Sagadīšanās?

Rokoperas Lāčplēsis (1988) libretā ir vārdi:

Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs tuvums ir melna migla,
Kurā es sabrienu savu dvēseli.
Tava elpa ir melni vēji,
Kas manām cerībām vainagus norauj.
Tavām kājām ir tūkstoš pēdu,
Kas manas jāņzāles sabradā.
Kas tu esi?
Bez acu, bez ausu, bez valodas?
Tavs klātums ir melna straume,
Kas izskalo manus pamatus.
Tava būtne dveš melnu svelmi,
Kas manu atmiņu vītina,
Un visus tu dari līdzīgus sev —
Bez acu, bez ausu, bez valodas.“

Tas ir par tumsas spēku. Labi zināmā laikmetā varam to pazīt kā padomju cilvēku – bez acu, bez ausu, bez valodas, vēl piebilstot – arī bez dzimtenes. Mūs centās par tādiem padarīt. Neizdevās. A. Poļitkovska savā žurnālistes anketā uz jautājumu: „Ko Jūs domājat par laiku, kurā dzīvojat, par cilvēkiem un valsti?“ – аtbildēja: „Zeme padomju. Juku laiks.“ Vai Krievija joprojām to piedāvā?

Ko darīji?

Lasītajā Sv. Rakstu vietā Dievs jautā: „Ko tu esi darījis?“ Un Dievs taujās: „Ko Tu esi darījis (nevis tikai domājis, par ko esi bijis sašutis, aizrautīgi runājis), lai Latvijai klātos labāk?“ Nevis – ko esi iznesis no tās? Bet – ko tai esi devis?

Mums jābūt skaidrībā par notiekošo. Šobrīd norisinās ekonomisks, informatīvs un psiholoģisks karš. Šajā ziņā nekas nav mainījies, kopš Bībelē minētā notikuma: „Čūska mani piekrāpa.“ Skatot Latvijas un latviešu tautas vēsturi, ieraudzīsim kādu būtisku sakarību – kamēr līdzās būs impēriska lielvalsts ar šovinistisku ideoloģiju, mums būs jācīnās. Bet lietas nav bezcerīgas. Ir izaugusi jauna latviešu politiķu paaudze, kas, šķiet, lietas saprot pareizi un grib iestāties par Latviju kā latviešu valsti, kas nevēlas nemitīgi pasaulei atvainoties par to, ka esam, kas esam.

Ko atstāsim?

Kādu mantojumu viņiem atstāsim? Kas būs mūsu stafetes kociņš? Šobrīd sākas debates par Satversmi. Igaunijas Satversmē lasām, ka tā „garantēs igauņu tautas un tās kultūras saglabāšanu uz visiem laikiem.“ Mūsu senči nav minējuši Satversmē Latvijas valsts mērķi. Šodien tas ļoti būtu noderējis. Piemēram: „Latvijas valsts pastāv kā latviešu tautas – Latvijas pamatnācijas un valstsnācijas Dzimtene, kur tai dzīvot un uzplaukt. Visupirms – tā ir latviešu valsts.“ Šis lozungs nav jauns. Latvijas pirmās brīvvalsts fotogrāfijās, kur skatām Rīgu svētku rotā, redzam virs tagadējās Radiomājas lielu transparentu: „Latvijai jābūt latviešu valstij.“ Bet Satversmes sākumā vajadzētu ierakstīt: „Mēs pateicamies Dievam par iegūto valsti un atgūto neatkarību!“ Tas būtu tikai loģisks secinājums un atbilstoša rīcība no mūsu valsts himnas pirmajiem vārdiem. Kad Dievs jautās – ko esat darījuši?, – varēsim atbildēt: „Neesam ļāvušies piekrāpties. Esam svētbijīgi ņēmusi vērā himnas vārdus, esam nopietni attiekušies pret Tavu lielo dāvanu – Latviju, – esam to kopuši un sargājuši!“ Jo, kā reiz sacīja profesors H. Strods: „Neatkarīgā Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latvieši spēj dzīvot un sniegt visu, ko spēj, Tev, Dievs!“

Mācītājs Guntis Kalme

2012. gada 20. janvārī uzruna Janvāra barikāžu 21. gadadienā Rīga Doma baznīcā, 2012. gada 21. janvārī Latvijas Ordeņu brālībā, 2012. gada 22. janvārī Rīgas Augšāmcelšanās ev. lut. draudzē.