Latviešu valodas statuss izglītībā

Tas, ko 2012. gadā vēlējās paveikt otrās valsts valodas referenduma rosinātāji, kas guva smagu sakāvi, tas samērā mierīgi, inteliģenti un it kā mūsdienīgu mērķu vārdā tiek veikts jaunajā projektā Skola 2030 jeb Kompetenču pieeja mācību saturā.

Senās Grieķijas laikā Ēpeiras valdnieks Pirrs pēc lieliem zaudējumiem kaujās, kuras uzvarēja, bija spiests teikt frāzi: „Vēl viena tāda uzvara, un mūsu vairs nebūs.“ Valstij tik ļoti nepieciešamā pāreja uz izglītību latviešu valodā visās valsts finansētajās skolās būs Pirra uzvara, ja pārejas aizsegā virzītajā jaunajā projektā Skola 2030 jeb Kompetenču pieeja mācību saturā netiks veikti labojumi, izveidojot atsevišķu moduli Latviešu valoda un literatūra pašlaik piedāvātā varianta vietā, kurā latviešu valoda iekļauta valodu modulī un kurā tā ir tikai viena no daudzajām ES valodām Latvijā; literatūras mācību priekšmets iekļauts citā modulī – Mākslas. Tāpēc pievērsīšos nepieciešamajiem labojumiem tieši latviešu valodas statusa sakarā. Būtu labi, ja latviešu valodu latvieši mācītos kā dzimto valodu, nevis ar svešvalodu apguves metodēm; latviešu valoda būtu jāapgūst kā sistēma, un tas jādara ciešā sasaistē ar literatūru.

Pašlaik tiek steigā virzīti grozījumi Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, lai nodrošinātu jaunā projekta satura vajadzības, kurā degradēts latviešu valodas statuss un marginalizētas latviešu valodas un literatūras līdzšinējās pozīcijas. Ar šo soli izglītībā tiek leģitimizēta valstij, sabiedrības saliedētībai un drošībai nevēlamā sabiedrības divvalodība, kura Latvijā ir apjomīgāka, nekā tā ir Igaunijā un Lietuvā. Divvalodība tādējādi tiek stiprināta un padarīta par pašsaprotamību. Sabiedrībai simboliski tiek pateikts, ka Latvijā visas valodas statusa ziņā ir vienlīdzīgas – latviešu valoda ir viena no ES valodām. Tā tas nedrīkstētu projektā palikt.

Kā to labi var redzēt pamatskolas programmu skicēs, projektā latviešu valodu plānots mācīt ar otrās valodas/svešvalodu apguves metodiku. Jau 1. klases programmas paraugā pieejamie videomateriāli no interneta vietnes YouTube.com ir radīti angļu valodas apguvējiem. Varētu domāt, ka latviešu valodas apguvē palīdzēs literatūras mācību priekšmets, kuru skolās parasti izmanto dzimtās valodas mācīšanā, vārdu krājuma bagātināšanā utt., tomēr tā nav plānojuši jaunā projekta veidotāji: literatūra jaunajā projektā ir modulī Mākslas, nevis kā Igaunijā – kopā ar igauņu valodu. Vai Latvijā būtu daudz labvēlīgāka valodas situācija valsts valodai, nekā tā ir Igaunijā igauņu valodai, ja šāda izvēle tiek veikta?

Jau gadus deviņus latviešu valodas lietojumā ir vērojama stagnācija, ar nelieliem izņēmumiem, piemēram, darba sanāksmju valodas lietojumā, kas kopumā neliecina par jūtamām pozitīvām pārmaiņām valstī. Latviešu jauniešu latviešu valodas prasmes, maigi sakot, bieži nav pietiekami augstas. Lielāko Latvijas valsts augstskolu docētāji atzīst, ka ir grūti runāt ar studentiem par jebkuru mācību priekšmetu – fiziku, matemātiku, literatūras vēsturi utt., jo daudzu jauniešu latviešu valoda ir samērā nabadzīga.

Kopumā, lasot dažādu specialitāšu pirmkursnieku darbus, kurus rakstījuši latviešu jaunieši latviski, ir redzams tas, ka dzimtā valoda skolā nav apgūta kā sistēma. Aplūkojot jaunā projekta programmu paraugus, nerodas iespaids, ka rezultāti būs labāki. Tieši otrādi – prasmju līmenis ir vēl vairāk samazināts; izskatās, ka notiek gatavošanās tam, ka klasē būs etniski daudzveidīgs skolēnu sastāvs, kas nespēs sekot līdzi latviešu kā dzimtās valodas apguvei, un tāpēc prasības un valodas apguves metodes tiek pielāgotas potenciālajam skolēnu sastāvam, neaizdomājoties par latviešiem, kuri šajā situācijā intelektuālajā ziņā būs zaudētāji.

Ļoti būtisks valodas situāciju ietekmējošs faktors ir arī latviešu lingvistiskā uzvedība, kas ir netipiska Rietumu pasaules pamatnāciju uzvedībai, t.i., kad latvieši atrodas pielāgošanās situācijā mazākumtautību lingvistiskajai grupai – krievu valodā runājošajiem. Šī uzvedība nosaka to, ka Latvijas situācija radikāli atšķiras no valstsnācijas situācijām Rietumu pasaulē, piem., Apvienotajā Karalistē, Francijā, Vācijā, no kurām acīmredzami iedvesmojušies projekta valodas modeļa veidotāji, aizmirstot, kurai valstij viņi šo projektu plāno.

Igaunijā, kur igauņu valoda un literatūra ir atsevišķā modulī, tā joprojām ir pirmā un svarīgākā mācību joma pamatizglītības saturā. Tikai pēc tam ir svešvalodas. Latviešu valoda jau pašlaik ir mācībvaloda lielākajai daļai skolēnu, un arī tāpēc tai pēc būtības jābūt augstākā statusā, nekā citām valodām.

Latviešu valodas statusa jautājums izglītībā ir valsts augstāko amatpersonu politiskā izvēle. Ir pēdējais laiks iedziļināties šajā jautājumā. Steidzamības kārtā būtu jālemj, vai latviešu valoda Latvijā būs viena no valodām, vai latviešu valoda tomēr saglabās savu faktisko statusu izglītībā, un tai arī tiks atvēlēts modulis Latviešu valoda un literatūra.

Tas ir politiskās izvēles jautājums, vai ļausim piepildīt to, ko pretvalstiskā referenduma rosinātājiem 2012. gadā neizdevās paveikt, un kļūsim par nestabilu Baltijas reģiona valsti ar apjomīgu sabiedrības divvalodību, neskaidrību par latviešu valodas statusu un intelektuāli ierobežotu valstsnācijas jaunāko paaudzi, vai tomēr spēsim pastāvēt par savu vienojošo pamatvērtību – latviešu valodu – un valstsnāciju kā latviešu valodas tālāknesēju, kā to jau izdarījuši mūsu kaimiņi igauņi un citas nācijas.

Vineta Poriņa,
Dr. philol., valodniece sociolingviste
Laikrakstam „Latvietis“