Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. „Baltā māja Venēcijā. Atspīdums.“ 2010. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. „Parīze. Konkordijas laukums.“ 2011. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. „Arkādijas parks.“ 2014. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. „Ventas rumba Kuldīgā.“ 2013. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aleksejs Naumovs. „Svētdiena Ņūkāslā.“ 1986. FOTO Māris Brancis.

Darbnīcā es neko nedaru, tādēļ ka man darbnīca ir visa pasaule, teica Aleksejs Naumovs, kad satiku gleznotāju viņa personālizstādes Nebeidzamā ainava laikā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tā bija visai īsa; – 6 nedēļas (no 24. februāra līdz 8. aprīlim) šādai izstādei ir gaužām maz, un, ja vēl ņem kuplo apmeklētāju skaitu un cildinošās un visnotaļ jūsmīgās atsauksmes, tad apskatei atvēlētais laiks liekas vēl īsāks.

Izstādes autors Aleksejs Naumovs Latvijā nav pārlieku populārs mākslinieks. Domāju, ka līdz šim citi ir bijuši biežāk mākslas cienītāju uzmanības lokā nekā viņš. Tā īsti viņu ievēroja 20. gs. 90. gadu vidu, kad viņam radās iespēja pagleznot Itālijā un citviet. Tad viņš ieguva otro elpu, un otas raksts kļuva brīvs un atraisīts, krāsu salikumi dienvidnieciski spoži.

Gleznotājs ir dzimis 1955. gadā 10. janvārī, Rīgā. Pēc Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas beigšanas 1973. gadā viņā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, kuru beidza 1979. gadā pie Induļa Zariņa, pēc tam papildinājās pie Eduarda Kalniņa un Sorbonnas Mākslas augstskolā Francijā. Kopš 1985. gada Aleksejs Naumovs ir pedagogs Glezniecības nodaļā, 1994. gadā iegūst profesora grādu, 10 gadus bija prorektors, bet no 2007. līdz 2017. gadam – Latvijas Mākslas akadēmijas rektors.

Kaut arī sākotnēji blakus figurālām kompozīcijām un klusajām dabām gleznotāja interešu lokā bijusi arī peizāža, taču patiesībā visa viņa radošā enerģija ir veltīta tai. Lai gan tika reklamēts, ka Nebeidzamā ainava ir lielākā Alekseja Naumova retrospekcija 40 gadu garumā, taču izstādē aptverts īsāks posms, galvenokārt, 21. gadsimta gleznas. Vecāki darbi nebija iekļauti ekspozīcijā, kaut arī tie reproducēti albumā (apgāds Neputns), kas iznāca vernisāžas dienā. Izstādi iekārtoja Kristians Brekte, kurš, kā atzinās Aleksejs Naumovs, bez žēlastības sviedis ārā darbus: „Viņš ir minimālists.“ Tas nozīmē, ka gleznu atlasi noteica telpas un iekārtotāja koncepcija. Uzreiz jāteic – izcila ekspozīcija – pārskatāma, aptveroša, emocionāli piesātināta. Jādomā, izstādes kopējam tēlam agrīnie darbi droši vien nepiedienēja.

Jāatzīstas, ka tik pozitīvi uzlādētu mūsdienu mākslas izstādi ļoti sen neesmu redzējis. Parasti nopriecājies, ka ir labi, taču drīz vien redzēto piemirsti. Šoreiz atliek tikai iedomāties, atcerēties, kad krūtīs kaut kas iesāk ieskanēties. Tie varbūt ir pateicības vārdi Aleksejam Naumovam par to atgādni, kas šodien reti piemirst – patiesas mākslas pamatā ir augsts profesionālisms un cilvēkmīlestība. Koncepcijas nespēj aizstāt labi uzgleznotu darbu ar izcilām krāsu tonālām variācijām, drošu roku un trenētu aci.

Viņa izstāde apliecināja, cik būtiska ir gleznošana dabā, plenērā. Tādēļ tikai tagad ir augsti novērtējama Preiļu un Rīgas domes iniciatīva, izveidojot Jāzepa Pīgožņa balvu Latvijas ainavu glezniecībā. Visi darbi, ko redzam Alekseja Naumova skatē, ir gleznoti tiešā saskarē ar dabu – pie Daugavas, Venēcijā, Amerikā un visur kur. Nekā izdomāta, izfantazēta. Un piepeši aptver, ka neko nevajag izgūderēt, viss ir mums apkārt. Tikai jāierauga un jāizjūt, un jāprot krāsās ietvert. Lūk, cik vienkārši!

Albumā par mūsdienu ainavu gari filozofē Helēna Demakova. Viņa tai pieiet konceptuāli, izprātojot, ko tad jaunu pienes viens vai otrs gleznotājs, taču neskatās no profesionālā viedokļa. Tāpēc iznāk šādi domu graudi: „Par pasauli jārūpējas, lai kultūrainava nepazustu barbarismā, lai ainava glezniecībā nepārvērstos tikai par zaudējuma tēmu.“ Rakstītāja nepamana, ka Aleksejs Naumovs nestāsta par zaudējamo, nedomā par koncepciju. Viņam svarīgs ir emocionālais iespaids no ieraudzītās ainavas, no krāsu zieda, no tonālajām niansēm, kas skar viņa dvēseli.

Ainavai, faktiski katrai gleznai, jāuzrunā skatītājs, jāsaviļņo, jāaizskar kādas neredzamas stīgas, kas apgaro skatītāju, paceļ pāri ikdienai. Šodien tas ir sevišķi nozīmīgi. Ikdiena nokauj cilvēka jūtas, bieži samin dubļos. Alekseja Naumova ainavu izstāde apgaro, stāsta par skaisto, saviļņojošo, aizkustinošo. Tāpēc skatītāji klīda pa zālēm, un viņu acīs mirdzēja spoža uguntiņa – sak, beidzot muzejā atkal valda cēlsirdīgs skaistums.

Cilvēki ir noilgojušies pēc emocionālas, pat sentimentālas mākslas. Tā viņiem ir tikpat nepieciešama, kā nepieciešams elpot un justies laimīgi.

Vēl kāda atziņa nolūkojoties Nebeidzamajā ainavā – Aleksejs patiesi glezno visur, kur aizved viņa ceļi – Parīzē, Venēcijā, Romā, Ņujorkā, Ēģiptē, Kuldīgā, Ikšķilē. Māksliniekam ir vienalga, kur viņš glezno; – viņam pati svarīgākā lieta ir glezniecība, krāsu saskaņa, kompozīcija, otas vilciens, iekšējā kaisme. Viņš neizceļ vienas vietas lieliskumu pār citu. Visi skati ir vienlīdz iedvesmojoši, tādēļ nerodas doma, ka gleznu autors par Burano Itālijā ir vairāk sajūsmināts nekā par Pārdaugavu, Māras dīķa apkaimi. Cik izmeklētos pelēkos toņos attēlots Konkordijas laukums Parīzē, tikpat izsmalcinātā krāsziedā izgleznots Arkādijas parks vai Ķīpsalas rūpnieciskie pacēlumi tālumā un Andrejostas tehniskie ritmi. Cik krāsaini ir Ankaras skati, tikpat plaša krāsu daudzveidība ir ieraudzīta Lejas ielas namos.

Aleksejs Naumovs ar savām ainavām apliecina, lai cik krāšņa ir svešu zemju daba un kultūrvēsture, tikpat skaistuma ziņā līdzvērtīga ir Rīga un visa Latvija. Te slēpjas gleznotāja patriotisms.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“