Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mācītājs Dāvis Kaņeps: Kanāda – Austrālija

Intervija 2018. gada janvārī

Laikraksts Latvietis Nr. 500, 2018. g. 27. apr.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dāvis Kaņeps. FOTO no Dāvja Kaņepa personīgā arhīva.

No kreisās: Prāv. emer. Dāvis Kaņeps, Annas Ziedares Vasaras vidusskolas bijusī vadītāja Lilita Daenke, prāv. Jānis Priedkalns. FOTO Pēteris Strazds.

Šī gada janvāra sākumu Dāvis Kaņeps, – mācītājs no Hamiltonas, Kanādas pavadīja Annas Ziedares Vasaras vidusskolā ne tikai vadot ticības mācības stundas, bet arī pavadot šīs divas nedēļas kopā ar jauniešiem, iepazīstoties ar viņiem.

Ilze Nāgela: Jūs esat mācītājs Kristus ev. lut. latviešu Hamiltonas draudzē? Cik ilgi jau?

Dāvis Kaņeps: Ar š.g. 1. aprīli, būs pagājuši 5 gadi.

IN: Pastāstiet, lūdzu, par savu draudzi? Cik tā liela?

DK: Hamiltona atrodas stundas brauciena attālumā no Toronto. Tas ir Kanādas galvenais tēraudrūpniecības centrs. Pēckara gados vairums latviešu, kuri iebrauca Hamiltonā, strādāja vai nu Stelco, vai Dofasco rūpnīcās. Sievas strādāja lielākoties par žēlsirdīgām māsām pilsētas lielākajās slimnīcās. Bija laiks, kad jaunieši atstāja Hamiltonu, kā saka – uz zaļākām ganībām – Toronto, Otavu vai Kanādas rietumos. Tagad lietas sāk mainīties, un no Toronto jaunāki latvieši pārceļas uz Hamiltonu, kur mājas ir krietni lētākas. Draudzē ir, apmēram, 220 kristīti locekļi. Ziedu laikos draudzē bija ap 900. Arī jāpiemin, ka Hamiltonā ļoti maz pēdējos gados ir iebraukuši latvieši.

IN: Vai jums ir savs draudzes koris? Vai Jūs pats arī tajā kādreiz dziedat?

DK: Mums ir draudzes koris, kurā arī dziedu. Tam ir kādas 20 balsis, kad visi saņemas un piedalās. Kad ierados, dibinājām vīriešu ansambli. Tajā dzied 8 vīri, un jāsaka, ka tas atdzīvināja vispārējo dziedāšanas dzīvi draudzē. Mazliet pirms šiem Ziemassvētkiem draudzei kāds savā testamentā novēlēja flīģeli, kas ir maz lietots, skan izcili un veicinās to, ka biežāk varēsim rīkot koncertus dievnamā!

IN: Vai Jūsu draudzei ir māsu draudze Latvijā? Kā izpaužas sadarbība ar to?

DK: Draudzei ir sešas māsu draudzes, ar kurām beidzamā laikā ir sarukušas attiecības, bet tās vēl nav pavisam pārrautas. Kad aizbraucu uz Latviju, un ja vien pietiek laiks, tad sazināšos ar kādu no draudzes mācītājiem uz satikšanos.

IN: Vai Hamiltonā ir daudzi jauni iebraucēji no Latvijas? Vai tie parādās latviešu sabiedrībā un baznīcā?

DK: Ir jau maz, kā minēju iepriekš. Toties tie daži, kuri ir, aktīvi piedalās vietējā latviešu sabiedrībā (it sevišķi latviešu skolā), arī draudzē.

IN: Kādu Jūs redzat latviešu ev. lut. baznīcas ārpus Latvijas nākotni?

DK: Ja tās locekļi un vadība raugās uz vietējiem apstākļiem ar jūtīgu aci un ausi, tad Baznīca spēj turpināt attīstīties un augt. Tur, kur draudzes var mainīties un savu misiju mobilizēt – radoši, – tad nākotne būs interesanta un saistoša. Ja draudze pretojas maiņām un aizspriedumaini atstumj cilvēkus, tās arī pārstās būt. Bieži redzēts notiekam, ka ienāk dievnamā kāds svešs cilvēks, un divi draudzes locekļi saskatās un čukst: Kurš tas ir? Ko viņa te meklē? un tamlīdzīgi, bet nepieiet klāt ar sevi iepazīstināt. No kā cilvēkiem būtu jābaidās, es nesaprotu...

Skaitliski retā draudze aug, lai gan dažviet draudzes piedzīvo jaunu pavasari. Patlaban Vācijā runā, ka biežāk ir kristības nekā bēres! Tas pats ar Īriju, Lielbritāniju, Zviedriju un citviet, kur agrāk nav bijušas lielas latviešu kopienas.

Bet ar reģistrēšanos vai iestāšanos draudzē īsti nesekmējas. Cilvēki baidās, ka no viņiem sagaida kaut kādu atbildību – uz mūžu! Baidās no idejas, ka tevi varētu ievēlēt kādā amatā – uz mūžu, jo neviens cits negrib kandidēt. Tam laikam sakars ar pienākumu apziņu. Cilvēks apzinās, ka ja kaut kam nododas, tad to jāizpilda rūpīgi un nopietni! Un tā jau ir sporta klubi, kāršu klubi, šaha klubi, mūzikas klubi, dažādi latviešu klubi vai biedrības un kopas, skautu un gaidu pulciņi, patiešām, ad infinitum!

Un tomēr, kā arī Jāņa evaņģēlija prologā rakstīts: „...bet tiem, kas viņu uzņēma“... tātad tie, kam Baznīca nav tik daudz laika tēriņš, bet integrēts dzīvesveids, tie turpinās vadīt un ar Dieva palīdzību – pilnveidot to mūsu laikmetam un apstākļiem.

IN: Cik strauji, Jūsuprāt, latvieši pāries uz mītnes zemes valodu?

DK: De facto liela daļa no liturģiskajiem rituāliem jau tagad skan angliski vai citās mītņu zemju valodās. Bērēs, kristībās un laulībās pamatā skan angļu valoda. Dievkalpojumos pamatu valoda paliek latviešu. Bet vajadzības pēc arī angļu (Hamiltonā un noteikti citviet). TAČU... jautājums ir, ko nozīmē pāriešana? Ja iet runa par publisko momentu – dievkalpojumu, tad nezin kad vai vispār tas pāries pavisam uz citu valodu.

Svarīgi atšķirt sabiedrisko valodu no valodas, ko lieto, pildot citus amata pienākumus. Piemēram, de facto daudzas privātas sarunas, kas saistītas ar garīgām tēmām, norit mītņu zemes valodā. Dažviet komiteju sēdes norit mītņu zemju valodā. Iemesli tam ir dažādi, bet galvenie iemesli ir: integrācija, asimilācija un jaunāko paaudžu vājas spējas izteikties.

IN: Vai baznīcai ārpus Latvijas ir arī uzdevums saglabāt latviešu valodu?

DK: Nezinu, vai jebkad tas būtu bijis Baznīcas uzdevums. Tās locekļi savukārt ir bijuši iesaistīti bērnu izglītībā un no kancelēm ir sludināts, lai ģimenēs bērnu audzināšana notiktu kristīgā garā, un noteikti uzsver, ka latviešu valodas vienīgais tranšējums ir ģimenes sēta un loks. Latviešu skolas, – vai tās ir neatkarīgas, biedrību vai draudzes uzraudzībā nespēj iemācīt bērnam runāt latviski. Atbildību mācīt latviešu valodu uzņemas ģimenes loks.

IN: Kāda proporcija dievkalpojumu Amerikas latviešu baznīcās notiek angļu valodā?

DK: Nemāku pateikt. Manuprāt, katras draudzes pieeja ir atšķirīga un atspoguļo vietējos apstākļus.

IN: Kāpēc Jūs kļuvāt par mācītāju?

DK: Noteikti jāsāk ar atzinumu, ka draudze man daudz ko nozīmēja bērnības gados. Atzīšos, ka bieži draudzes sarīkojumi varēja likties garlaicīgi vai ka sprediķu tēmas pārāk cēlas, bet tā bija vide, kura aicināja un izaicināja. Vēlāk – pasaudžu un studiju gados, pateicoties vienam latviešu mācītāja mudinājumiem, sāku nopietnāk domāt, kāpēc gan ne? Kāpēc gan nevarētu iedziļināties dievišķās mistēriju lietās, tikt skaidrībā ar savu vietu šajā dzīvē un izprast taisnības un varas mijiedarbību. Es arī jutu aicinājumu kalpot draudzē kā izlaušanos no iedzimtās kautrības. Un tajā, ko man šis mācītājs vairāku gadu gājumā teica, lika domāt – ja ne es, kurš tad cits? Lai gan man vadīšanas māksla bija ķīniešu ābece, es jutu sevī potences kaut kā uzņemties tādu lomu, kas rāda citiem, ka būt par vadītāju nenozīmē dominēt, bet raudzīties Jēzū, kā ideālam piemēram, kam sekot. Es joprojām ticu Draudzei, kā galvenai videi, kurā Kristus sevi atklāj un kurā var vispatiesāk ieraudzīt cilvēkus, atsaucoties aicinājumam celt un reizēm noārdīt un celt atkal. Un tur, kur spēju, es arī varu palīdzēt šajā procesā.

IN: Kādas ir Jūsu bērnības, jaunības atmiņas, iespaidi par baznīcu, Dieva klātbūtni ikdienā?

DK: Bērnībā man vienmēr bija jāskatās uz augšu, lai saskatītos ar pieaugušiem, citādi es redzēju vienīgi kājas. Daudz skrējām pa lejas zāli Jonkeru baznīcas telpās, un man sevišķi patika slēpties skatuves aizkulisēs, katla telpā, kad spēlējām paslēpes ar draugiem. Bieži pieaugušie mūs lika mierā. Bet dažreiz rāja. Dievs bija klāt Aleksandra kūkā, putraimu desā, ko dāmas pārdeva Miķeļu tirgū. Bet, būdams introverts, Dievu arī izjutu dabā un vientulībā.

IN: Kura bija Jūsu pirmā draudze, kurā kalpojāt?

DK: Filadelfijas Sv. Jāņa draudze.

IN: Kāda ir Jūsu ģimenē mājas valoda?

DK: Latviešu.

IN: Cik valodas Jūs pārvaldāt?

DK: Divas tekoši un vācu valodu – šā tā.

IN: Vai Jums ir kādi hobiji, vaļasprieki?

DK: Riteņbraukšana, slēpošana, mežu pastaigas un makšķerēšana. Esmu dabas bērns.

IN: Vai Jūs spēlējat kādu mūzikas instrumentu? Patīk dziedāt?

DK: Spēlēju oboju. Mazliet basģitāru. Mācos spēlēt sešstīgu ģitāru. Man patīk dziedāt.

IN: Vai Jums patīk ceļot? Kādās valstīs esat bijis?

DK: Patīk! Esmu bijis gandrīz visos ASV štatos. Divas reizes Austrālijā, Izraēlā, Francijā, Vācijā, Venecuēlā, Krievijā, Somijā, Lielbritānijā, Namībijā, Dānijā. Kanādā esmu bijis Kvebekā, Albertā un Britu Kolumbijā.

IN: Cik bieži apmeklējiet Latviju?

DK: Caurmērā iznāk apmēram reizi pa 18 mēnešiem.

IN: Kādi Jums  ir iespaidi par šo zemi, esot Austrālijā?

DK: Šī ir otrā reize. Pirmoreiz piedalījos VLJK 1997. gada janvārī. Tas arī notika pie Adelaides – Rozvertijā (Roseworthy). Tātad mani iespaidi galvenokārt ir par Adelaides apkaimi. Pilsēta pa šiem 20 gadiem noteikti augusi. Ģeogrāfiski šī apkārtne atgādina Dienvidkaliforniju. Klimats gandrīz identisks. Cilvēki radoši un izdarīgi! Ļoti talantīgi! Draudzīgi! Bet dzīves dārdzība šeit lielāka nekā Ziemeļamerikā. Tase kafijas – caurmērā $4? Ogas un dārzeņi dārgi.

IN: Bijāt un strādājāt šovasar Austrālijas AZ Vasaras vidusskolā „Dzintaros“. Kā, Jūsuprāt, salīdzinās latviešu bērni un jaunieši Austrālijā ar Amerikas latviešu bērniem un jauniešiem?

DK: Notiekot globalizācijai, ir grūti pamanīt kādas būtiskas atšķirības jauniešu starpā. Ļoti jūtīgi ieskatoties atšķirībās, tad vienīgais, ko minēšu, ir divas lietas: AZVV ļoti maz sastapu jauniešu nošķiršanās – kliķēs, salīdzinājumā ar GVV (Bet to mēdz ietekmēt skolēnu skaits.), un otrs – būdams tas, ka austrālieši liekas par kādu mata tiesu rezervētāki nekā amerikāņi. Es arī ievēroju, ka jauniešus sadalot pa darbu grupām, tika panākta zināms Esprit de Corps.

IN: Vai Jūs būtu ar mieru atkal braukt uz Annas Ziedares Vasaras vidusskolu?

DK: Bez mazākās šaubas! Izcila vadības un skolotāju komanda un super duper jaunieši! Un Dzintari – fantastisks īpašums! Un maltītes? Paldies Ingrīdai un palīgiem par tām!

IN: Ko Jūs vēlētos teikt, novēlēt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem visā pasaulē?

DK: Kā man cits latviešu mācītājs – mentors bieži atgādināja – uzticēties procesam! Es novēlu cilvēkiem lasītprieku. Mūsu laika cilvēks pārmērīgi ātri publiski spriež par lietām, par kurām viņš/a nav pietiekami informēts/a. Es novēlu katram, kurš dodas ceļā uz LV, baudīt lauku ļaužu sirsnību un izmest līkumu pa mazāk apciemotiem novadiem! Mēs esam iepazinušies ar neparastiem, ļoti interesantiem cilvēkiem, tieši apmetoties lauku viesu namos. Viņi smagi strādā un ļoti nepiespiesti izstaro patiesu viesmīlību!

Pēdējais vēlējums – allaž pārtapt par kaut ko jaunu! Rakstos skan: Redzi – visu Es daru jaunu! Man žēl, kad cilvēki ieķeras vienā laikmetā, vadās pēc viena piemēra/šablona un pretojās maiņām. Atzīstos, ka pats arī dažkārt pretojos maiņām, bet atveroties tam, no kā agrāk baidījos, atklāju daudz skaistu mirkļu un nozīmīgus atzinumus, kas mani padara par prieka pilnu Dieva bērnu!

IN: Liels paldies par interviju un labajiem vēlējumiem! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com