Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (34)

Vents Druva. FOTO Astrīda Jansone.

Šodien ir jau 2018. gada 14. maijs, un man sarunāta parunāšanās ar cilvēku, kurš te ir no Austrālijas. Viņu jau mazliet esmu iepazinusi PBLA piektdienas vakaros, kad katra mēneša otrās piektdienas vakaros mēs bijušie trimdinieki vai tagadējie repatrianti tiekamies pie biroja sagādātajām maizītēm un glāzes vīna. Tas ir Vents Druva. Viņam ir pašam savs uzņēmums, tādēļ var paņemt brīvu brīdi, kad vien grib. Šorīt viņš ir pie manis un pastāstīs par savu dzīvi Austrālijā un tagad Latvijā. Viņš stāsta:

„No saviem vecākiem esmu sapratis, ka mans vecvectēvs vienu laiku esot bijis Rīgas mērs. Domāju, ka tas arī bija viens iemesls, kāpēc viņiem bija jādodas bēgļu gaitās. Mani senči nāk no Rīgas, un mūsu ģimene caur bēgļu nometnēm nonāca Austrālijā. Es piedzimu 18. oktobrī 1948. gadā Grēvenē, vienā no Vācijas bēgļu nometnēm un viena gada vecumā es jau biju Austrālijā. Caur Itāliju mēs ar kuģi braucām uz Austrāliju. Tādēļ no nometnes dzīves Vācijā es nezinu neko. Mēs bijām diezgan liela ģimene – es ar saviem vecākiem, vecomammu un mammas divām māsām un vienu brāli. Mammas tēvs kaut kur kara laikā bija pazudis, jo bija leģionārs.

Austrālijā manā ģimenē ienāca vēl divi brāļi un viena māsa. Mēs aizbraucām tieši uz Melburnu. Austrālijā mēs vienkārši dzīvojām, jo tajā laikā par atgriešanos Latvijā neviens nedomāja. Es biju arī apprecējies ar vienu Austrālijas latviešu meiteni, bet mūsu laulība bija neveiksmīga, un mēs izšķīrāmies. Pirmo reizi es ar savu māsu biju Latvijā laikā, kad te bija pirmie dziesmu svētki pēc neatkarības atjaunošanas.

1989. gadā es biju Vācijā, kad tur tika sagrauts Berlīnes mūris. Pēc tam mēs katru gadu vasaras pavadījām Latvijā, bet mani vecāki izdomāja, ka vecuma dienas būs vieglāk pavadīt Austrālijā – galvenokārt veselības dēļ un aizbrauca atpakaļ. Turienes veselības aprūpe viņiem bija pazīstama. Sākumā viņi gribēja te palikt un nomirt, bet vēlāk viņu domāšana mainījās, viņiem nepatika vairs Latvijas tumšās un aukstās ziemas. Tas gan tagad jau ir pirms kādiem 10 gadiem, kad viņi aizbrauca atpakaļ uz Austrāliju. Tur viņi dzīvo vienā Retirement Village, kur, ja tev kaut kas nav labi, tikai piespied pogu, un dakteris atnāk pie tevis, tev nekur nav jāiet un nekas nav jāmeklē. Viņi kādas divas ziemas te nodzīvoja, bet tas viņiem nebija viegli, un viņi nolēma palikt Austrālijā.

Es te atbraucu 2003. gadā un sāku strādāt savā nozarē. Remontēju un renovēju mājas. Pirms es te atbraucu, kādus trīs gadus nostrādāju pie kruīzu kuģu remontiem un renovēšanas. Vienu no tiem es atceros, tas bija kuģis no Carnival Line kuģiem.

(Arī es to firmu atceros ļoti labi, jo reizi ar 26 latviešu lielu grupu veselu nedēļu braukājām ap Karību jūras salām. Tas bija interesants brauciens, jo kuģa vadība man vienā kabīnē bija ielikusi jaunekli no Klīvlandes ar jaunkundzi no Kalifornijas. Jaunkundze par to nepavisam nebija priecīga, un man pagāja trīs diennaktis, kamēr es dabūju šos izšķirt. Pie tam ne tikai katru savā kabīnē, bet pat dažādos kuģa klājos. Kašķi starp šiem diviem pasažieriem gan laikam neaizmirsīšu nekad.)

Tā strādādami, mēs kādi 6-8 latvieši apbraukājām pasauli, bet tagad es esmu te Latvijā. 10 gadus dzīvoju ar vienu latviešu kundzi, palīdzēju izaudzināt viņas mazbērnus. Tad mazbērni aizbrauca uz Grieķiju un vienkārši pazuda, bet mēs pašķīrāmies, un tagad es atkal esmu viens. Tā es te dzīvoju; kādus trīs, četrus puikas pieņemu darbā, un mēs strādājam bez reklāmas. Cits no cita dzird, ka daru labu darbu. Man jāatzīst, ka sākumā darīju vairāk priekš tiem latviešiem, kas te ir atbraukuši atpakaļ no ārzemēm, bet tagad jau daru diezgan daudz arī priekš vietējiem. Esmu jau labi pazīstams, un darbs tagad atrod mani. Gandrīz jau nevaru paspēt visu izdarīt.

Austrālijā iebraucot, mums divi gadi bija jāstrādā kādai valsts firmai. Kad tēvs tos bija nokalpojis, viņš dabūja labāk apmaksātu darbu un sākumā ģimenei īrēja māju, tad iepirka kādu vecāku māju un to uzlaboja. Tad nopirka atkal labāku, un tā pamazām iedzīvojās. Kā latvieši visur, ar smagu darbu un labu izglītību iegūst labklājību. Es gan augstāko izglītību neesmu pabeidzis. Iesāku studēt arhitektūru, bet nevarēju pabeigt, jo tiku iesaukts austrāliešu armijā. Kad no tās iznācu, studijas vairs neatsāku, bet tūlīt sāku strādāt, un tā esmu strādājis visu mūžu. Nopirku māju, uzlaboju un pārdevu. Tad nopirku citu un izdarīju to pašu, un tā es savu laiku tur nodzīvoju.

Kad Latvija atguva neatkarību, mēs uz Latviju braucām katru gadu. Tēvs jau kādu laiku bija padzīvojis Latvijā un atguvis savus agrākos īpašumus un aicināja arī mani te pārcelties. Tā es arī 2003. gadā izdarīju un pārcēlos uz dzīvi Latvijā. Kad vecāki aizbrauca atpakaļ uz Austrāliju, man bija divas mājas, kuras es vienu pēc otras pārdevu, un tagad es īrēju dzīvokli Vecrīgā netālu no Jāņa baznīcas. Dzīvoklis man nav liels – tikai kādi 45 kvadrātmetri, bet man vienam cilvēkam pietiek. Toties es esmu pašā Rīgas centrā. Kad es dzīvoju ar to Latvijas kundzi, mums Valdemāra ielā bija liels dzīvoklis, jo viņai bija trīs mazbērni, bet, kad tie visi aizgāja, mēs izšķīrāmies. Man pašam bērnu diemžēl nav, bet tos viņas mazbērnus es gan palīdzēju izaudzināt.

Es nupat pirms brīvdienām izremontēju vienu nelielu dzīvoklīti Pērnavas ielā, un tagad ir jau sarunāts remontēt vienu citu, lielāku tajā pašā mājā. Tur būs ļoti daudz darba, jo tur nekad nav remontēts pat no tiem laikiem, kad tas bija komunālais dzīvoklis. Tur visu ko vajag jaunu, un jāizņem arī padomju laikā ieliktās starpsienas. Tur man paies diezgan ilgi, kamēr visu dabūšu kārtībā. Tad man Matīsa ielā ir jāpārtaisa vieni bēniņi, un tas arī būs liels darbs, jo tas būs kādi 175 kvadrātmetri liels dzīvoklis. Vienīgā nelaime, ka tas būs sestais stāvs, un būs liela kāpšana.“

Ar to Vents savu stāstu arī beidz un steidzas pie saviem daudzajiem darbiem, bet es esmu priecīga, ka man ir izdevies parunāties ar cilvēku, kurš augstas skolas nav beidzis, bet ir iemācījies amatu tik pamatīgi, ka ļoti labi var tagad palīdzēt arī Latvijai un dara to ar prieku.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“