Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Nekur nav tik labi kā mājās

Jeb varbūt tikai cits ieslodzījums...?

Laikraksts Latvietis Nr. 507, 2018. g. 3. jūlijā
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tautas tērps. FOTO Gunta R..

Mīļā Mildiņ,

rakstīju Tev, ka pēc astoņām dienām slimnīcā; biju bezgala priecīga, tikt atkal mājā pie savas kārtības. Jauki jau ir, bet nelaime, ka no šejienes netieku ārā! Braukšanas atļauju man atņēma jau pirms gada (Nekāds sakars ar pārāk ātru braukšanu vai braukšanu alkohola ietekmē; ko Tu iedomājies – esmu rātna meitene!), bet kaut kas bija sagājis grīstē ar smadzenēm. Vakar pat pārdevu auto, jo uz atļaujas atgūšanu vairs nepretendēju. Mans miesīgais templis kļuvis gaužam nedrošs uz kājām, tādēļ tikai pa māju vien varu dzīvot, kur vienmēr tuvumā ir kāda draudzīga siena vai mēbele, kur pieķerties, ja zaudēju līdzsvaru. Ja es iepirkšanās centrā sākšu grābstīties gar sienām, mani saņems aiz apkakles un aizvāks prom.

Kaut kā jau to laiku jāaizpilda, tādēļ esmu sākusi krāmēt skapjus un atvilktnes un atbrīvoties no liekās mantības. Ārprāts, ku' daudz! Ar fotogrāfijām vien noņēmos vairāk kā dienu; aploksnēs, atvilktnēs – vaļīgas, albumos, rāmjos pie sienām un uz plauktiem. Un kad likās, ka nu jau visas izkrāmētas, atradās vēl – laikam pašas no sevis vairojas! Protams, nevienam nav ienācis prātā, aizmugurē uzrakstīt vismaz gadu, ja ne cilvēkus, vietas, notikumus... Ej nu sazini, kas tur ir. Lielu daļu bez žēlastības ielaidu atkritumu mucā, taču dažas lika smadzeņu tumšākā kaktā atvērties kādai sen slēgtai atvilktnītei, un atmodās sen nekustinātas atmiņas, pat no agras bērnības un pirmajiem gadiem gan Vācijas dīpīšu nometnē, Fišbahā, gan agrajiem Austrālijas gadiem. Ne visas atmiņas bija sevišķi jaukas, un priekšplānā stāvēja arī vairāki bērnībā pastrādātie nedarbi. Labi, ka vecāki visu neuzzināja... būtu mani pamatīgi nomizojuši!

Ir jākustas, nevar tikai gulšņāt, tādēļ ķeros arī pie skapjiem un plauktiem. Katru dienu vismaz vienu, cik nu spēks atļauj. Atrodas mantas, kuras desmit gadus neesmu redzējusi; tātad – nav vajadzīgas. Kāpēc glabāju? Vecā atbilde – varbūt kādreiz noderēs... vairs nav spēkā. Ja tik ilgi nevajadzēja, tad nevajadzēs ar'. Pestīšanas Armijas maisā iekšā! Arī valkājamās drēbes bez jēgas, bet pats dzīvo divās, trijās biksēs un dažos T-kreklos. Pārējais viss tikai aizņem vietu un krāj putekļus. Viss promdodamais jāmazgā, un veļas mašīna rūc dienu un nakti.

Kad izgudroja datorus, mums solīja bezpapīra sabiedrību. Tādā gadījumā, kāpēc man tik daudz to papīru? Tāpēc, ka visu vajag nodrukāt, gadījumā, ja elektroniskā versija pazūd. Rocies nu cauri visām kopijām un izlemi, kas svarīgs, kas nē. Protams, atrodas arī elektrības, gāzes un ūdens rēķini no 2014.+ gada, kurus jau sen vajadzēja izlaist caur šrederi (Pirms pāris gadiem nopirku jaunu šrederi, meita tūlīt aizņēmās, un tā neesmu to redzējusi; tā vismaz attaisnoju savu nolaidību.)

Uz Jāņiem šogad netiku, bet sava prieka pēc savu šuvējas modeli ietērpu savā skaistajā Zemgales tautas tērpā, un sestdienā, kad Daugavas Vanagu namā un arī Dzintaros līgoja, piedomāju par mūsu senākajiem un skaistākajiem svētkiem. Žēl tikai, ka tik auksts. Uz manas dziedamās balss uzsēdies kāds nejauks krupis, kurš dziesmas vietā izlaiž tik raupju skaņu, ka dziedāt vairs nepūlos, kaut gan tik ļoti gribējās līgot.

Man patīk ciemiņi, jo tad uzzinu, kas pasaulē notiek. Pašai sava sabiedrība līdz kaklam apnikusi, vajag iedvesmu no ārienes. Pat klempners, kas atnāca atbloķēt kanalizācijas rores, likās kā mīļš ciemiņš! Ja kalns neiet pie Muhameda, tad Muhamedam jāiet pie kalna...vai kaut kas tam līdzīgs, vai ne?

Esmu īsā laikā mācījusies novērtēt palīdzību, ko man sniedz gan ģimenes locekļi, gan labi draugi, lai man nekas netrūktu uzspiestajā vientulībā un izolācijā. Nebija viegli, atmest visu mūžu kopto patstāvību, bet, ja apstākļi spiež, tad jānokāpj no augstā zara un jābūt pateicīgai par labestību un mīlestību, ko sniedz tuvinieki. Mācos, ka vajag ne tikai domāt, bet arī izteikt komplimentus, kur tie ir patiešām vietā. Tukšus glaimus tūlīt uziet, bet sirsnīgs kompliments nekad nebūs nevietā.

Tā nu man, mīļā Mildiņ, šobrīd iet.

Gunta



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com