Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvieši prot, bet vai grib?

Intervija ar Kristīni Saulīti

Laikraksts Latvietis Nr. 511, 2018. g. 3. aug.
Monika Sproģe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
SauliteKristine

Kristīne Saulīte. FOTO Reinis Hofmanis.

Monika Sproģe: Kristīne Saulīte dzimusi Latvijas laukos, Lestenē, kur pavadījusi bērnību; 1990. gadā pārcēlusies uz dzīvesbiedra dzimteni Austrāliju, tur aktīvi vadījusi latviešu organizācijas, tagad pašaizliedzīgi darbojas Latvijā, Pasaules brīvo latviešu apvienībā (PBLA) kā valdes priekšsēde.

Kristīni satiku kādā pasākumā, un saruna raisījās pati no sevis. Aicināju viņu padalīties ar savu redzējumu, kāda esam un kāda kā nācija mēs varētu būt. Manā blogā ir maz interviju, taču tādas, kuras vēl ilgi tur savā varā, reizi pa reizei tomēr publicēju. Lūk, arī šī!

Kādu tu redzi Latviju tagad?

KS: Salīdzinoši ar Rietumiem, Latvijā ir unikāli saglabājusies vēlme pēc tīras dabas, gaisa un ēdiena. Ja runājam par ēdienu, spilgti var pamanīt, ka veikalu plauktos, kur ir ļoti plaša pārtikas produktu izvēle, cilvēki priekšroku dod labai un ekoloģiski ražotai pārtikai.

Latvijai ir vēl kopumā neapgūtas, ļoti plašas tūrisma iespējas. Te ir kultūra, ko aplūko tie, kuri ierodas ar kruīza kuģiem Rīgā, taču latvieši varētu mērķtiecīgāk attīstīt ekotūrismu. Rietumniekiem, kuri dzīvojuši milzīgās pilsētās, te būtu pasakaina zeme. Jūs nevarat iedomāties, cik daudzi būtu ar mieru pielaikot lauku dzīvi, ar visu ganos iešanu, govju slaukšanu un braukšanu traktorā. Ārzemniekiem tā ir eksotika. Te pavīd iespēja mazām un vidējām saimniecībām.

MS: Lauku tūrisms jau pastāv un, diemžēl, pieredze rāda pretējo – pieprasījums salīdzinoši niecīgs.

KS: Tas tāpēc, ka cilvēki, īpaši lauku reģionos, domā un paļaujas uz tādu lietu kārtību, kādu to piedzīvojuši līdz šim. Viņi vēlas darīt visu pa vecam, taču tas vairs nestrādā, ir pienācis brīdis, kad jādomā plašāk.

MS: Tas būtu?

KS: Ja tev ir saimniecība, piena govis, tas ir viens ienākuma avots, taču jāpaskatās citas alternatīvas, kā ar to pašu saimniecību, vienlaikus saglabājot esošo dzīves stilu, nodrošināt papildus ienākumus. Ja saimniekam ir skaista guļbūve un pirtiņa – jālūko, kā to izīrēt. No otras puses, būtu nepieciešams koordinators, kas apkopo šādas nelielas, īstas, darbojošās ģimenes lauku sētas un piedāvā ārzemniekiem. Piedāvājumā jābūt iespējai apmesties saimniecībā uz vairākām nedēļām un solījumam, ka tūrists varēs līdzdarboties lauku darbos. No pasaules pieredzes varu apgalvot, ka tikai ar nelielu piemājas saimniecību turpmāk vairs neizdzīvosi, ir jāmeklē citas iespējas.

MS: Vai tiešām ārzemnieki vēlētos stāvēt govij pie astes?

KS: Ir divas lietas, kas jāņem vērā. Cilvēki kļūst arvien prasīgāki, un tā kā vairumam ārzemnieku nav iespējas, ko tādu izbaudīt, dodu pilnīgu garantiju, ka pieprasījums būs, taču šīs iespējas jāprot pareizi reklamēt.

MS: Ko nozīmē pareizi reklamēt?

KS: Nereti cilvēki izveido pasakainu vietu, sakopj saimniecību un gaida. Gaida, gaida, bet pie viņiem neviens nenāk. Tad viņi izdara savus secinājumus un atmet visam ar roku, kaut īstenībā latvieši ir ļoti radoši un, ja vēlas, var izdarīt jebko.

Bieži redzu, ka būtu nepieciešams tikai nedaudz mārketinga triku, un tās lietas aizietu, taču saimnieki reklāmai un mārketingam nepiegriež vērību. Līdzko viens ķēdes posms iztrūkst, mehānisms nedarbojas. Mūsdienu apstākļos ir nenovērtējami daudz lētu mārketinga rīku, ar kuriem var panākt lielu efektu. Lielais atslēgas vārds ir profesionalitāte. Katrai šādai ekosaimniecībai ir jābūt savai mājaslapai internetā. Lapai jābūt tulkotai vismaz trijās, četrās valodās, un tulkotājam jābūt nevis labi runājošam svešvalodu apguvušam latvietim, bet gan cilvēkam, kuram izraudzītā svešvaloda ir dzimtā valoda. Mājaslapai jābūt viegli pārskatāmai, saprotamai. Tai jāparādās vairākās citās tūrisma aģentūru mājaslapās. Pamatinformācijā jāuzskaita visas labās lietas, ko cilvēks, esot lauku sētā, iegūs, ko redzēs un piedzīvos. Jāprot sevi uzslavēt un palielīt. Tas, kas vislabāk pārdodas, ir stāsti. Nevis šaura bezemociju informācija, vai uzskaite, bet paplašināts stāstījums, kas cilvēku ieinteresē, uzrunā.

MS: Latviešiem bieži pārmet nespēju sadarboties, kā izskatās no malas – tā ir?

KS: Es domāju, ka prot, tikai negrib. Latvieši pie tā nav pieraduši. Bieži izmanto to atrunu, ka kooperēšanās ir agrāko laiku padarīšana. Bet, ja mēs paklausāmies veiksmes stāstos, tad redzam, ka panākumi slēpjas sadarbībā. Tas, ka kādam labi iet, tā nav nekāda nejaušība, tur viss ir pārdomāts. Viens no uzskatāmiem, piemēriem, kas parāda, ka latvieši ļoti labi spēj sastrādāties, ir Dziesmu un Deju svētki. Ja latvieši uz to spēja gatavoties individuāli, tad kā kopas, kā pagasti, kā reģioni un tad kā valstis, tātad spēj. Taču šāda pieeja ir jāpraktizē nepārtraukti un visās jomās, jo citādi to neapgūt.

MS: Bet varbūt latvietis nemāk saimniekot, nemāk sadarboties, viņam labāk padodas pakalpot?

KS: Es negribētu domāt, ka latvietim vajag kādu, kas no augšas pasaka, ko viņam vajag. Ja tā būtu, tad tas nozīmētu, ka mēs – latvieši – neesam pārāk gudra nācija. Norādījumus vajag neizglītotiem cilvēkiem, tādiem, kuriem nav pašvērtējuma. Es tomēr gribētu cerēt, ka mēs esam gudrāki. Protams, ka vieglāk ir nedarīt, bet pateikt, tie tur ir atbildīgi par manu dzīvi un tā ir viņu vaina. Tomēr, paskatoties uz sevi spogulī, jāsecina, ka neviens cits tā īsti par manu dzīvi nav atbildīgs, tikai es pats. Un arī valdība – patīk vai nē – ir sabiedrības spogulis. Tā atspoguļo mūsu sabiedrības vērtības, tāpēc šis vēlēšanu gads mūsu tautai būs ļoti liels vērtību pārskatīšanas gads. Jā, ir grūti saprast, kas ir kas, un reizēm nolaižas rokas, bet tā nedrīkst būt atruna personīgai neiesaistei.

Ja sabiedrība šogad ieņems pasīvu lomu un vēlēšanās nepiedalīsies, bet pēc tam piedzīvos sliktākus laikus, tad sūdzēties vairs nevarēs. Katram pašam sev jāuzdod jautājums, – ko es šajā situācijā varu darīt? Kā es varu palīdzēt, lai kļūtu labāk? Mēs visi vēlamies brīvību un demokrātiju, taču brīvība nav visatļautība. Līdz ar brīvību nāk liela atbildība.

MS: Daļa sabiedrības reiz domāja, ka līdz ar brīvību iestāsies pašsaprotama labklājība. Viņi jutās, un daļa joprojām jūtās, vīlusies.

KS: Brīvības atgūšana nozīmēja tikai to, ka jāsāk ļoti grūti strādāt. No vienas puses šos cilvēkus var saprast, jo visus daudzos gadus, dzīvojot Padomju Savienībā, cilvēki bija nospiesti. Un viņi domāja, tikko Latvija atdalīsies no Padomju Savienības, nu tik visi sāks rīkoties! Kaut patiesībā viņi neapzinājās, ko tas nozīmēs. Daudziem nebija pieredzes, kā tas ir, būt pašam par sevi. Pārnestā nozīmē, visi muskuļi bija pilnībā atrofējušies. Cilvēkiem šķita, ka viss turpināsies kā līdz šim, tik vajag to brīvību. Kolhozus, fermu kompleksus iznīcināja, daudz ko izsaimniekoja, neieklausījās ārzemniekos, kas teica – pārdēvējiet tos kolhozus, sauciet kā gribat, tikai neizputiniet tautsaimniecību; – neklausījās. Un arī to var saprast! Tā ir dabiska cilvēka vēlme, visu veco noārdīt, lai vietā taptu kaut kas jauns. Tā bija kā tāda simboliska rīcība – izraut ļaunumu ar visām saknēm.

MS: Kādu Tu redzi Latviju pēc 10 vai 20 gadiem?

KS: Patīkami redzēt, kā nomainās paaudzes, ienāk jauni cilvēki. Parādās pavisam citi domāšanas asni, kas ir dabīgi attīstījušies neatkarīgā valstī. Ja pirms četriem gadiem dzirdēja runājam, ka mums jāizveido šis un tas, tie būs atbildīgi par to un šo, tad tagad neviens negaida kaut kādus rīkojumus no augšas, ka mums te kaut kas mākslīgi jāveido. Jaunā paaudze ar pasaules pieredzi arvien vairāk saprot, ka Latvija ir vērtība. Tas nāk dabiski. Ja visa sabiedrība atzīs, ka mums šie jaunie asni ir vajadzīgi, ka mums nevajag diktātu no augšas, tad mēs būsim uz pareizā, uz attīstības ceļa. Domāju, ka jau tuvāko piecu gadu laikā mēs redzēsim vēl lielākas pozitīvas pārmaiņas.

MS: Izklausās, ka Tu mūsu jaunatnei tici vairāk, nekā mēs paši.

KS: Te parādās tas, kā mēs vērtējam sevi. Kā mēs novērtējam savas nākošās paaudzes, ko mēs gribam viņos ieguldīt. Noniecinot savus jauniešus, izturoties pret viņiem ar nievājumu, necienot viņu vēlmes, noliedzot visu un visus, mēs – sabiedrība – tikai parādām savu zemo pašvērtējumu. Smalki izklausās, bet tā ir taisnība, ka vispirms mums jāpatīk pašiem sev, jāapzinās sava vērtība, un tikai tad mēs spēsim augt, attīstīties un sadarboties, nevis iet ar salīkušu muguru, gaidot pavēles un rīkojumus. Ja tev ir grūti pieņemt pašam sevi, tev ir grūti pieņemt citus, un to var attiecināt kā uz indivīdu, tā uz visu nāciju.

MS: Ko tu novēlētu saviem tautiešiem?

KS: Ik dienas atcerēties un būt pateicīgiem par to, kas mums ir dots un būt lepniem. Mums ir dota iespēja būt brīviem un dzīvot skaistā, mierpilnā zemē – mūsu pašu valstī Latvijā, un tas ir tik daudz! Lielākā pasaules daļa par šādām iespējām var tikai sapņot. Novēlu būt lepniem par saviem līdzcilvēkiem, mūsu tautu, mūsu valsti un katram pašam par sevi.

Monika Sproģe
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com