Kāpēc tu vairs neraksti?

„Kāpēc tu vairs neraksti,“ tā man šodien noprasīja viena tante, apturēdama mani ceļā uz pusdienām. Un viņa nebija pirmā, kas tā jautāja. Ko lai atbildu? Kad saku, ka nav vairs tematu, par ko rakstīt, jautātāji tikai papurina galvas un saka, lai es nemuldu.

Esmu rakstījis gan par cūkām, gan par aitām. Gan par cilvēkiem, gan mērkaķiem. Par prātīgiem cilvēkiem un par stulbeņiem... Par ēdamlietām ir rakstīts, līdz kamēr slikta dūša paliek. Un Latviešu Ciems – Nu – tas ir aprakstīts no abiem galiem. Un man netic, ja saku, ka sāk pietrūkt tematu. Bez tam, ne jau viss, kas tiek rakstīts, tiek arī drukāts.

Un tad vēl – soliņš zem krūma, kur gandrīz katru dienu sēdēju, cerēdams ka tā Mūza mani apciemos, nav vairs lietojams. Tas ir, ja negrib dabūt slapju pakaļu. Un kas tas galvenais... Ir ziema! Un manas smadzenes (cik tās vēl saglabājušās) viegli apsaldējās, un tad tāda puņķošanās vien sanāk, ne godīga rakstīšana.

Un tomēr, es cenšos. Pagājušo nedēļu katru dienu, vai pareizāk sakot – rītu, apsēdos pie galda un biju gatavs sākt rakstīt. Neparko nevarēju izgudrot virsrakstu. Nevar taču paķert kuru katru vārdu un likt to virsraksta vietā papīra lapas augšgalā. Virsraksts ir svarīga lieta. Ko tu uzraksti virsrakstā, par to tev jāraksta tanī rakstā, kas nāk apakšā, resp., apakšrakstā. Un te nu sākās tās problēmas. Es šinī veco ļaužu hostelī dzīvoju jau gandrīz septiņus gadus. Ar ārpasauli man nav bijuši gandrīz nekādi sakari. Kad nu sāku rakstīt, tad varu rakstīt tikai par lietam, ar kurām man IR sakari. Bet ja es to darītu, tad es tīšu prātu bāztu galvu cilpā. Tā kā esmu godīgs cilvēks, tad man būtu jāraksta tikai patiesība, un patiesība ne vienmēr visiem patīk. Un es nezinu, cik ilgi man šeit vēl būs jādzīvo. NU – vai redziet, kādās es sprukās? Sariebt līdziemītniekiem un priekšniecībai, nebūtu sevišķi gudri darīts. Vienīgais, ko varētu varbūt darīt, ir rakstīt rakstiņus bez virsraksta un bez paraksta. Bet tad jau es pats nezinātu, par ko rakstīt un kāpēc vispār rakstīt. Ķibele ķibeles galā! Un tāpēc labāk ir nesmērēt papīru un gaidīt uz saulainākām, siltākām dienām, kad soliņš zem krūma dabūs izžūt un es varēšu atkal skatīties un priecāties, kā putniņi lidinājās un dzied dziesmiņas, nemaz nebēdādami par to, ko rakstīt virsrakstā. Prātīgi putniņi. Un tomēr. Es par putniņu negribētu būt. Kad es noskatos, kā viens mazs putniņš, saņēmis slieku vai tārpu aiz galvas, mēģina to izraut āra no zemes, kurā ir sliekas vai tārpa otrs gals, tad redzu, ka putniņiem tā dzīve nemaz tik viegla nav. Pēc lielas staipīšanās un stīvēšanās viss, ko viņš iegūst, ir – jēla slieka. Kas tā par dzīvi? Tad jau drīzāk varētu būt par slieku – tikai ar pietiekošu prātu – nebāzt galvu ārā no savas mājas. To pēdējo es jau esmu iemācījies un piekopju. Tādas tās lietiņas. Tikai, lūdzu, lūdzu, nesāciet mani saukt par slieku... vai tārpu. Gribu tomēr palikt kā Jancis. Un nāks jau atkal saulainākas dienas. Būs atkal pavasaris un varbūt pat vasara. Vajag tikai paciesties.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“