Dibina Daugavas vanagus

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

DV Melburnas nodaļas valdes priekšsēdis Jānis Kārkliņš. FOTO Ilze Ābele.

1949. gada 29. jūlijā Melburnā sanāca kopā pieci iniciatori, lai dibinātu Daugavas Vanagu Melburnas nodaļu. Šie pieci bija A. Lejiņš, Z. Liepiņš, V. Kalimants, J. Konderovskis un V. Rūniks. Pirmais nodaļas valdes priekšsēdis bija A. Lejiņš. Melburnas nodaļa tomēr nebija pirmā, kas tika dibināta Austrālijā. Pirmo nodaļu Austrālijā dibināja Amber Creek mežu cirtēju nometnē Tasmānijā. Tasmānijas nodaļa tika dibināta 1949. gada 22. jūnijā; tikai mazliet vairāk nekā mēnesi agrāk par Melburnas nodaļu. Tasmānijas nodaļa pastāvēja tikai nepilnu gadu un izbeidza darbību 1950. gadā. Tātad Melburnas nodaļa ir vecākā pastāvošā Daugavas Vanagu nodaļa Austrālijā.

Šodien vēlos atgriezties pie Daugavas Vanagu organizācijas dibināšanas un agrajiem darbības gadiem gan šeit Austrālijā, gan arī Zedelgemas kara gūstekņu nometnē Beļģijā.

1945. gada decembrī Zedelgemas kara gūstekņu nometnē sanāca kopā iniciatoru grupa ar domu dibināt organizāciju, kuras galvenie mērķi būtu vienot atvaļināto latviešu karavīru saimi, aprūpēt bijušos leģionārus un viņu ģimenes kā materiāli, tā garīgi un ņemt dalību mūsu tautas turpmākā likteņa veidošanā. Iniciatoru grupa apjēdza, ka lielāko daļu darbu varēs veikt tikai tad, kad būs atlaisti no gūsta. Pēc ilgām pārrunām, priekšdarbiem un vairākiem uzsaukumiem un paskaidrojumiem nometnes avīzē Laika Griežos 28. decembrī tika sasaukta baraku pārstāvju sapulce. No barakām tika ievēlēti 312 delegāti, kaut tad, kad nonāca pie tiešās balsošanas par organizācijas dibināšanu, klāt bija tikai 277. Izlasot delegātu reģistrēšanās sarakstu, ir lasāmi daži vārdi, kuri mums ir pazīstami šeit Melburnā, kā piemēram, Zigfrīds Leitis un Elmārs Kociņš. Mēs varam būt lepni, ka mūsu vidū šodien ir viena persona, kas arī bez jau minētajiem melburniešiem bija delegāts mūsu organizācijas dibināšanā, un tas ir Gunārs Klauss. Paldies, Gunār, ka tu ar savu klātbūtni šeit šodien vēl atbalsti to organizāciju, ko palīdzēji dibināt.

1945. gada 28. decembrī klātesošie nolēma dibināt organizācijas komisiju, kas rūpētos par turpmākiem darbiem organizācijas dibināšanai, kā piemēram, statūtu sastādīšanu. Organizācijas komisijā vienbalsīgi tika ievēlēts pulkvedis Vilis Janums, kā arī kapteinis V. Akermanis, kaprālis E. Lauva, kapteinis Z. Butkus, majors V. Hāzners, leitnants E. Vērzemnieks leitnants G. Odiņš, majors J. Kīlītis un kaprālis D. Maļinovskis.

Nākošajās dienās organizācijas komisija strādāja bez apstājas. Majors Kīlītis pirmajā sēdē, 1945. gada 29. decembrī, ierosināja organizācijai dot vārdu Daugavas Vanagi, ko komisija arī pieņēma. Tālāk statūtu komisija sāka strādāt pie statūtu sagatavošanas, un jau 1946. gada 1. janvārī, pēc četrām sēdēm, bija gatavi pirmie statūti kurus vēl pārstrādāja nākošās trīs sēdēs. 3. janvārī tika sasaukta nākošā delegātu sapulce, kur tika pasniegts statūtu projekts. Statūtus tomēr šajā sapulcē nepieņēma, jo par vairākiem punktiem, ieskaitot, ko varētu uzņemt jaunajā organizācijā par biedriem, bija domstarpības. Sapulce nolēma likt delegātiem atgriezties uz savām barakām, lai pārrunātu statūtus ar pārējiem baraku iedzīvotājiem. Notika vēl divas delegātu sapulces pirms tika ievēlēta pirmā Daugavas Vanagu valde. 4. janvārī tika pieņemti organizācijas statūti, un 6. janvārī aizklātā balsošanā ievēlēta pirmā Daugavas Vanagu valde. Par pirmo pagaidu valdes priekšnieku tika ievēlēts pulkvedis V. Janums un par viņa vietnieku kaprālis E. Lauva. Pārējie valdes locekļi bija leitnants G. Odiņš, virsnieka vietnieks J. Utināns, leitnants E. Vērzemnieks, kapteinis Z. Butkus un dižkareivis V. Erizāns. Interesantā kārtā, pirmajā Daugavas Vanagu valdē nebija neviens no iniciatoru grupas locekļiem. Sapulci nobeidza, nodziedot Daugavas Vanagu dziesmu, un tā bija nodibināta organizācija, kas vēlāk kļuva par lielāko latviešu organizāciju ārpus Latvijas.

Drīz pēc tam arī kara gūstekņi tika atvaļināti no gūsta un nosūtīti tālāk uz Eiropu, galvenokārt, uz Vāciju, kur Daugavas Vanagu darbs turpinājās. Vācijā arī tika dibināta pirmā Daugavas Vanagu Centrālā valde. 1948. gadā sākās izceļošanas no Vācijas uz visām pasaules malām. Ar to arī Daugavas Vanagu darba spēks Vācijā stipri samazinājās. Toties organizācijas darbs un biedru skaits nesamazinājās, un 1950. gadā Daugavas Vanagiem pasaules apmērā bija 8 923 biedri un 232 biedri veicinātāji. Jau 1950. gada 1. augustā pasaulē bija 189 Daugavas Vanagu nodaļas. 12 zemēs. Visvairāk nodaļas tajā laikā bija Anglijā, bet pat Austrālijā jau tad bija 3 nodaļas, ieskaitot mūsu Melburnas nodaļu. Daugavas Vanagu Centrālā valde tomēr šajā laikā vēl bija Rietumvācijā.

Kā jau agrāk minēju, pirmā Daugavas Vanagu nodaļa Austrālijā bija Tasmānijas nodaļa Amber Creek. Šīs nodaļas iniciators, dibinātājs un pirmais priekšsēdis bija Pauls Sprincis. Daugavas Vanagu statūtus un darbības noteikumus viņam nosūtīja tā laika DV amerikāņu joslas priekšnieks Vācijā E. Stīpnieks. DV Centrālā valde arī apstiprināja P. Sprinci par pirmo DV pārstāvi Austrālijā un Tasmānijas nodaļas valdi kā pirmo Daugavas Vanagu Austrālijā valdi.

1949. gada augustā tika arī dibinātas DV nodaļas Pertā un Mūrbenkā, netālu no Sidnejas, kaut tā izbeidza darbu 1950. gada vasarā. 1950. gadā nodibināja nodaļu Northamā, netālu no Pertas. Northamas nodaļa pastāvēja līdz 1959. gada rudenim.

Tasmānijas nodaļa, Amber Creek, bija spiesta izbeigt darbību jau 1950. gadā, jo izbeidzoties līguma darbam mežos, lielākā daļa nodaļas biedri pārcēlās uz citām pilsētām Austrālijā. Kad Pauls Sprincis dabūja zināt, ka Daugavas Vanagu nodaļas nodibinātas Melburnā un Mūrbenkā, viņš aizrakstīja E. Stīpniekam, lūdzot, lai DV Austrālijā vadību piešķir vienai no šīm nodaļām, jo Tasmānijā vairs neesot pietiekami aktīvi Daugavas Vanagi. E. Stīpnieks piekrita P. Sprincim, un Daugavas Vanagu Austrālijā vadību pārņēma Melburnas nodaļa. Pauls Sprincis pārcēlās uz dzīvi Brisbanē, kur arī 1952. gadā tika nodibināta Brisbanes nodaļa.

Tieši šajā laikā ļoti rosīgi arī darbojās abas Rietumaustrālijas nodaļas – Pertā un Northamā, bet lielo attālumu dēļ nebija viegli DV Austrālijā valdei, kura atradās Melburnā, sadarboties ar abām Rietumaustrālijas nodaļām. 1951. gadā DV Austrālijā valdi pārdēvēja par Daugavas Vanagu Austrālijas centrālo valdi, un A. Lauva tika apstiprināts kā valdes priekšsēdis un ievēlēts kā Austrālijas pārstāvis Daugavas Vanagu Centrālā Valdē. Daugavas Vanagu Austrālijā darbs tika sadalīts divās daļās: Austrumaustrālijas valde, kuras sēdeklis bija Melburnā ar A. Lauvu kā priekšsēdi, un Rietumaustrālijas valde ar sēdekli Pertā un E. Stīpnieku kā priekšsēdi. Rietumaustrālijas valde rūpējās par DV darbību Rietumaustrālijā, Dienvidaustrālijā un Ziemeļu Teritorijā, un Austrumaustrālijas valde rūpējās par organizācijas darbību Tasmānijā, Viktorijā, Jaundienvidvelsā un Kvīnslandē. Vēlāk tomēr atrada, ka administratīvi vieglāk ir darboties, ja visa vadība ir vienā vietā un Rietumaustrālijas un Austrumaustrālijas valdes izbeidza darbību, visus pienākumus nododot Daugavas Vanagi Austrālijā valdei. Savā 1953. gada decembra delegātu sanāksmē atzina kopīgās vadības nepieciešamību un nolēma Daugavas Vanagu Austrālijā valdes pienākumus, sākot ar 1954. gadu, rotācijas kārtībā uzticēt lielākām DV nodaļām.

Kā sākumā minēju, Melburnas nodaļa tika dibināta 1949. gada 29. jūlijā un pašlaik ir vecākā pastāvošā Daugavas Vanagu nodaļa Austrālijā. Daugavas Vanagu organizāciju dibināja kā aprūpes organizāciju. Aprūpēt, it sevišķi bijušos leģionārus, ir viena no galvenām lietām mūsu organizācijas darbības noteikumos. Arī Melburnas nodaļa ir aktīva aprūpes darbā. Jau pirmajā darbības gadā Melburnas nodaļa, izmantojot sarīkojumu ienākumus, nosūtīja uz Vāciju 123 pārtikas sainīšus kara invalīdiem. Melburnas nodaļa vēl joprojām atbalsta ne tik vien mūsu bijušos leģionārus un leģionāru atraitnes, bet arī mūsu jaunatni, kā šeit Austrālijā, tā Latvijā, it sevišķi latvisko izglītību tiem jauniešiem, kas dzīvo šeit Austrālijā, mūsu tautas kulturālos pasākumus, daudzbērnu un audžubērnu ģimenes Latvijā, Latvijas zemessargus un vēl daudzus citus vērtīgus nolūkus.

Nodaļa savos 69 gados ir bijusi ļoti aktīva. Mums ir bijušas 12 dažādas sekcijas, kuras darbojušās Daugavas Vanagu darbā, kultūras jomā un ar sportu un izpriecām. Visas 12 sekcijas diemžēl šodien laika trūkuma dēļ nevaru detaļās pieminēt. Gribu gan pieminēt, ka kultūras laukā mums ir bijis vīru dubultkvartets, vēlāk ansamblis Kursa, tautas deju kopas Daugavieši un Sakta, kuras apvienojās, lai veidotu tautas deju kopu Daugavieši/Sakta, un teātra ansamblis Mazais Teātris. Sporta un izpriecas laukā jau mūsu nodaļā pirmajos gados tika dibināta šaušanas sekcija. Vēlāk arī mums bija šaha klubs, zolītes klubs un novusa klubs. Kaut citas sporta sekcijas ar laiku izbeidza darbību, novusa klubs vēl joprojām sekmīgi darbojas. Daugavas Vanagu organizācijas darbības sekmēšanai pie Melburnas nodaļas ir bijusi arī Jaunatnes kopa, un vēl joprojām aktīvi darbojas Daugavas Vanadzes. Vēlos sevišķi izcelt Daugavas Vanadzes kā visaktīvāko un visvecāko sekciju mūsu nodaļā. Kā visas Daugavas Vanagu nodaļas arī Melburnas nodaļa nevarētu bez vanadzēm pastāvēt. Pie Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas dāmas sāka strādāt jau no nodaļas dibināšanas, palīdzot pie visiem nodaļu sarīkojumiem. Viņas gan izteicās, ka skaita ziņā esot tik maz, ka neesot vērts dibināt pašām savu sekciju. Dažus gadus vēlāk šī doma mainījās, un vanadžu kopu nodibināja 1952. gada 22. jūlijā.

Nobeidzot vēlos pateikties mūsu organizācijas un it sevišķi mūsu nodaļas dibinātājiem par tālredzību, nodibinot Daugavas Vanagus. Tāpat pateicos visiem nodaļas un organizācijas biedriem un visiem latviešiem par darbu un atbalstu, ko esat mums devuši. Bez jūsu atbalsta Daugavas Vanagi nebūtu izaugusi par lielāko latviešu organizāciju ārpus Latvijas. Paldies par uzmanību un ceru jūs visus redzēt nākošā gadā, kad DV Melburnas nodaļa atskatīsies un 70 darbības gadiem.

Jānis Kārkliņš,
DV Melburnas nodaļas valdes priekšsēdis