Vēl reizi redzēt savu dzimto pilsētu

Palielināt / Enlarge

Jānis Kukuls un skats uz ostu, no kurienes 1944. g. atstājām dzimteni. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Jānis ir īsts „jūras vilks“, vai varbūt, tieši šī Baltijas jūra ir tā, kas viņu velk uz jūru? FOTO Jānis Purvinskis.

Jau vairākus gadus esmu mēģinājis pierunāt, savu draugu Jāni Kukuli, braukt uz Latviju, un viņš vienmēr atrunājas, ka viņam tur nav ko braukt, jo neviena ne rada, ne drauga viņam Latvijā nav. Jāņa vecāki jau sen atdusas Pertas kapsētā, viņš pats bija dzimis Liepājā, un ar saviem vecākiem vēl kā mazs puika izbrauca no Latvijas kara beigās. Es viņu beigās pierunāju braukt man līdzi, un tā 21. jūnijā izkāpām Rīgas lidostā ar galveno nodomu svinēt Latvijas simtgades svētkus.

Kad pēc garā lidojuma beidzot tikām Rīgā un iekārtojāmies viesnīcā Radi un Draugi, tūlīt devāmies apskatīt Rīgu. Ātri izgājām cauri pa Vecrīgas ielām, parādīju viņam Jāņa baznīcu, Doma laukumu, Doma baznīcu, mazo Ģildi un izgājām cauri Konventa sētai u.c. Iegaumēju, ka mans draugs man netiek līdz un pie katra staba, pie katra stūra un plāksnītes apstājas un lasa, kas tur rakstīts, kas tā par ielu, kas rakstīts uz plāksnītes pie sienas? Tas viss ir ļoti interesanti, jo viss ir rakstīts latviešu valodā, un Jānis to nekad vēl nebija redzējis. Tā nu viņu vispirms ātri iepazīstināju ar tuvāko apkārtni pie mūsu viesnīcas, lai vēlāk viņš var atrast kā tikt mājās.

Jānis Latvijā nebija bijis kopš viņš to atstāja kā mazs bērns. Tad nu vispirms ar autobusu devāmies uz Jāņa dzimto pilsētu Liepāju. Radi un Draugi mums tur jau bija pasūtījuši apmešanos pilsētas centra viesnīcā Līva. Jānis man saka, ka viņš nevar pierast: „...šeit visi cilvēki uz ielas runā latviski, ielu nosaukumi – latviešu, autobusa šoferis ar mani runāja latviski!? Tas tā jocīgi, neparasts, pat neticams.“ Jā, beidzot mans draugs bija ieradies Latvijā.

Liepājā tūlīt aizgājām tur, kur Jānis domāja, ka varēja būt viņa mājas, un likās, ka viņš arī atpazina ielu un vecmāmiņas māju, kurai savā bērnībā katru dienu gājis garām. Nākamajā dienā mēs aizbraucām uz Kara Ostu, kur taksīša šoferis mūs izvadāja caur un cauri, un tomēr sameklējām ielu, kur Jānis bija dzīvojis arī tur, kaut gan tieši māju gan neatradām. Aizbraucām uz Liepājas jūrmalu, kur daži cilvēki sēdēja un sauļojās? Mums likās, ka vēl jau bija par aukstu sauļoties. Jānis pastaigāja pa garo molu, kurš likās bija vismaz kādus 1000 m garš. Tad devāmies atpakaļ uz viesnīcu un vēl uz tirgu, kur nopirkām ķiršus un zemenes. Izstaigājām un apskatījām vareno, jauno Liepājas koncertzāli, kura ir liela, skaista, ļoti moderna, gaiša ēka ar plašu koncertzāli. Mūzikas skolas telpās kādi skolēni praktizējās spēlēt kādus mūzikas gabalus. Redzējām Liepājas kuģu ostu, no kuras mēs, kaut gan ar citiem kuģiem un citos datumos, bet 1944. g. oktobrī abi izbraucām no Latvijas uz nākamajiem 50 un vairāk gadiem (Jānim jau – pirms 73 gadiem).

Tā nu pienāca laiks doties uz autoostu un atpakaļ uz Rīgu. Mans draugs nu bija bijis savā dzimtajā pilsētā un staigājis pa ielām, kur kādreiz bērnībā skraidījis pa ielām. Ievēroju, ka mans nebēdnīgais draugs Jānis bija drūms un dziļi nosvērts. Neprasīju kāpēc, bet skaidri zināju, kur pašlaik bija viņa domas un jūtas. Liepājā?

Es ievēroju, ka tad, kad mēs sarunājamies vai arī citu cilvēku kompānijā, Jānis runā latviski, bet kad pienāk kāds klāt un kaut ko prasa, viņš tam atbild angliski. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Austrālijā lielāko daļu sarunājamies ar austrāliešiem (tātad angliski), bet, kad pienāk kāds latvietis, ar to tad runājam latviski. To Jānis arī darīja Latvijā, tikai otrādi, sarunu valoda tagad bija latviešu, tad pienākošajam būtu jābūt citai valodai (angļu).

Kad viņam aizrādīju, ka, lūk, šī kundze taču runā latviski, tad viņš saprata, ka bija vēl juties kā Austrālijā, kur mūsu sarunu valoda ir cita nekā uzrunas valoda. Vēl viņš nebija īsti Latvijā, jo šeit esam tikai divas dienas. Tā nu biju draugu aizvedis uz viņa dzimto pilsētu, kur viņš arī varēja padzīvot tālajā pagātnē un izjust, ka šeit ir mana dzimtene.

Pēc atgriešanās Rīgā nu mums priekšā stāvēja lielie Latvijas simtgades svētki, bet savu nodomu, lai savu draugu vēl aizvestu uz viņa dzimteni, biju veicis un jutos par to gandarīts. Stāsti par svētkiem un koncertiem Rīgā – citā reizē. Zinu, ka Jānis Kukuls beidzot ir izjutis savas dzimtenes tuvumu un to tik ātri neaizmirsīs, un esmu drošs, ka viņš Latvijā drīz atkal atgriezīsies.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“