Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atkal 3x3 nometnē

Astrīda pavada nedēļu 3x3 nometnē Garezerā

Laikraksts Latvietis Nr. 520, 2018. g. 20. okt.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ričs Spuris un Gundega Puidza. FOTO Astrīda Jansone.

Ričs Spuris un bruņinieks pie klases durvīm. FOTO Astrīda Jansone.

Jau pirms trim gadiem no Klīvlandes draugiem atvadoties, teicu, ka nu gan uz Ameriku vairs nebraukšu, jo esmu tam par vecu un slimu. Bet... tā laikam ir gan, ka nekad nevajag teikt – nekad! Latvijas labie ārsti mani pa šiem gadiem pataisījuši mazliet veselāku un stiprāku, tādēļ šogad sadūšojos un devos vienai māsai līdzi uz Ameriku un, atpakaļ uz Latviju braucot, paņēmu citu māsu līdzi sev. Tā nevienā virzienā nebija jālido vienai. Amerikā pie māsas Čikāgā nodzīvoju gandrīz mēnesi, tad nedēļu pavadīju 3x3 nometnē Garezerā, kur piedalījos ļoti interesantā ievirzē un palīdzēju pierakstīt nometnes avīzi Kurmis klausās.

Ievirze, kuru aktīvi klausījos un šo to pierakstīju bija Latviskās dzīves ziņa. To vadīja Čikāgas latviešu Ciānas draudzes mācītāja Gundega Puidza un bijušais dievturu dižvadonis Amerikā un Kanādā Ričs Spuris. Mums tā likās interesanta un ļoti saistoša, jo pirmo sesiju iesākām ar astoņiem dalībniekiem, bet nākošajā rītā jau mūsu klasē bija 18. Cits citu bija mudinājis atnākt un paklausīties arī vēlāk. Pārrunas ritēja viegli, jo katram bija kaut kas sakāms, kas interesēja ne tikai viņu vien. Laiks mums pagāja ļoti ātri un interesanti, un katru dienu mums pievienojās jauni dalībnieki. Ziņas par mūsu nodarbībām izplatījās pa visu nometni, un gandrīz katrs gribēja no tās kaut ko dzirdēt.

Jau pirmajās stundās mēs bijām nonākuši pie pāris lietām, kas bija jāpopularizē. Pirmkārt, mēs vienojāmies, ka jāveicina tautas tērpa valkāšana, jo tikko latvietim mugurā ir tautas tērps, viņš izstiepjas staltāks un kļūst pašapzinīgāks. Tāpat ir jāveicina izpratne par latvisko dzīves ziņu, jo kā lai latvietis prot latviski dzīvot, ja viņš neizprot, ko tas nozīmē. Treškārt, tiem, kas to saprot, ir jārāda priekšzīme. Bez tam mums visiem ir jādara viss iespējamais, lai latvieši visā pasaulē justos kā vienas tautas locekļi, kaut arī viņi piederētu kādai kristīgo draudzei, dievturu sadraudzei vai pat kādai latviešiem līdz šim neraksturīgai draudzei vai pat ticībai. Īstenībā jau tas ir kaut kas, ko latviešiem vienmēr vajadzētu paturēt prātā, ka visi esam latvieši, un mums vienmēr jābūt vienotiem.

Otrā dienā mēs iepazināmies ar dievturību, kas nav tikai Brastiņa vēstījums vien. Tam pamatā ir latviešu dainas. Ričs mums pastāstīja par Amerikas un Kanādas dievturu mājām – Dievsētu un to, kas tur notiek. Viņu mājas lapā internetā es atradu šo informāciju:

„Dievsēta ir īpašums Viskonsīnas laukos, kur Ziemeļamerikas dievturi un viņu domubiedri pulcējas, lai svinētu latviešu gadskārtas un godus. Dievturību dibināja 1920. gados Latvijā. Pa otrā pasaules kara laiku nedaudz dievturu nonāca rietumu zemēs kā bēgļi. Ar laiku viņi dibināja Latvju dievturu sadraudzi un nelielas dievturu draudzes ASV, Kanādā, Vācijā un Austrālijā. Grencionu Kārlis ar savu ģimeni Latvju dievturu sadraudzei ziedoja zemi netālu no Tomas pilsētiņas dienvidrietumu Viskonsīnā. Tur 1979. gadā sāka būvēt „Skandavu“, kas kalpo par Dievsētas galveno satikšanās telpu. Vēlāk uzbūvēja vēl Skoliņu un Saimes ēku ar virtuvi un naktsmājām apmēram 25 cilvēkiem. Dievsēta ir pirmais zināmais – un pagaidām vienīgais – īpašums pasaulē, kas ir veltīts tieši senās latviešu gadskārtas un dievturības piekopšanai.

Latvietis ir saistīts ar un atkarīgs no dabā notiekošajām norisēm un arī debess spīdekļiem, it sevišķi sauli, kas nosaka gadalaiku maiņas. Zīmīgos laikos, piemēram, saulstāvjos un saulgriežos, svin lielākus svētkus – Meteņus, Lielo dienu, Ūsiņus, Jāņus, Apjumības, Mārtiņus, Ziemassvētkus. Katram svinamajam laikam ir savas īpašas izdarības un dziesmas. Daudzām ir sakars ar augšanas un zemniecības cikliem, un liela daļa no šiem svētkiem ir bijuši atzīmēti jau no aizvēsturiskiem, pirmskristīgiem laikiem.“

Latviešiem kā senai tautai bija izkopta sava kultūra, ar kuras palīdzību viņus varēja atšķirt no citām tautām. Tikumi un paražas, kā arī tradīcijas pavadīja viņus visā dzīvē.

Krustabas ir pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam deva vārdu. Senos laikos vārda došanu saistījās ar bērna uzņemšanu dzimtā, un dievturi to sauc par pādes dīdīšanu. Latvieša kāzas dievturim ir līdzināšana, kas nozīmē, ka abi līdzināmie tiešām ir līdzīgi tiesībās un pienākumos. Kad cilvēks nomirst, viņš dievturiem kļūst par veli, un ir velis tik ilgi, kamēr ir kāds, kas viņu atceras.

Tālāk vadību pārņēma atkal Gundega un pastāstīja par nacionālās domāšanas rašanos latviešos un izglītošanās sākumu 1730to gadu beigās, kas radusies Brāļu draudžu iespaidā. Uz to latviešus mudināja arī Čehijas hernhūtiešu ierašanās Latvijā. Hernhūtieši un Brāļu draudzes latviešos panāca to, ka viņi strādāja ļoti daudz un godīgi un latviešos radīja nacionālu apziņu. Līdz ar to radās pirmā Nacionālā atmoda. Tālākās pārrunās mēs nonācām pie slēdziena, ka patiesībā kristīgai ticībai un dievturībai ir daudz kā kopīga, jo gandrīz katram bauslim mēs varam atrast piemērotu dainu, un mēs dievkalpojumos varam dziedāt arī dainas, viņa 18. novembrī savu dievkalpojumu ir beigusi ar tautas dziesmu Pie Dieviņa gari galdi. Pēc tam neviens par to nav sūdzējies. Galvenais mums ir neļaut ticības jautājumiem mūs šķelt.

Turpmāko dienu pārrunās cits par citu mūsu grupā ieteica vairākas lietas, ko mums vajadzētu ievērot, lai dievturu un kristīgo ticību latvieši viens otru labāk saprastu un labāk varētu sadarboties latviešu kopējās interesēs kā Latvijā tā arī ārpus tās. Viens no tādiem bija latviešu skolās bērniem paskaidrot arī par dievturību, kā seno latviešu ticību, otrs norādīt uz latviskiem elementiem mākslā kā Annusa vai Kalmītes gleznās, to pašu arī literatūrā, veicināt tīru latviešu valodu, tautas dziesmu dziedāšanu, tautas tērpu darināšanu, jo nekas tā nepaceļ latvietes pašapziņu, kā pašas darināts tautas tērps. Būtu jārada domu biedru grupa, kas sadarbības domu iedzīvinātu ar tīmekļa palīdzību.

Pēdējā rītā mēs pārspriedām latvieša raksturīgākās īpašības un vienojāmies, ka īsts latvietis ir: labestīgs, gudrs, strādīgs, darbīgs, priecīgs, saticīgs, devīgs, izpalīdzīgs, taisnīgs un dievticīgs. (Te gan jāpiemin, ka dievturis tic citādam dieviņam, kā kristīgais latvietis.) Svarīgi ir tas, ka par spīti uzskatu dažādībai dot iespēju latviešiem saprasties un pastāvēt.

Diemžēl man jāatzīst, ka rakstot par to vairāk nekā divus mēnešus vēlāk, bija grūti visu tik labi atcerēties, bet ātrāk to izdarīt nebija iespējams.

Tikai tagad jau gandrīz trīs nedēļas atpakaļ Latvijā un klausoties latviešu diskusijas par 13. Saeimas ievēlēšanu, gan atkal bija jāredz, ka mūsu politiķi nu gan nav īsti latvieši, jo nebija ne labestīgi, ne saticīgi, ne taisnīgi, ne priecīgi, un priecīga tagad neesmu arī es.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com