Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ak, cik jauki Ciemā būt...

Jancis prāto, kas būtu jāpiemin

Laikraksts Latvietis Nr. 521, 2018. g. 24. okt.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nu jau ir pagājis labs laiciņš, kopš šo to pastāstīju par Latviešu Ciema dzīvi. Būtu laiks atkal drusku parunāties. Ne jau, ka būtu noticis kas sevišķs un satraucošs, bet šādas tādas pārmaiņas jau notiek vienmēr. Jauni cilvēki ir nākuši klāt, un veci cilvēki ir gājuši projām. Uz mata, kā visur citur pasaulē. Tie jaunie klātnācēji jau tik jauni nemaz nav. Gandrīz tikpat veci, kā tie projām gājēji, bet kā lai es citādi viņus apzīmēju? Nevaru taču teikt: Sveši cilvēki nākuši klāt. Neviens letiņš taču nav vairs svešs. Visi tuvi un mīļi, izņemot, ja kādreiz gadās saiet ragos vai pat izmest villu. Bet tieši tāpēc var droši nākt uz Ciemu – ar villas mešanu mēs te nenodarbojamies. Tai vietā mēs metam ripas un minam mīklas. Tās gan ir bērnu mīklas, bet tomēr – mīklas. Un pa reizei uztaisām arī saviesīgu dzīvi, kā to dara pieaugušie. Kam prasās kustēties, tas var vingrot, staigāt un pat dancot. Kas negrib pārlieku kustēties, tas var nākt man blakus uz sola zem krūma.

Mums divreiz mēnesī ir dievkalpojumi, bet baznīciņa jau ir atvērta katru dienu, ja pārlieku sāk tie grēki spiest. Kaut gan lielas šances uz grēkošanu te nav. Mums vēl vienmēr ir bibliotēka, tikai lasītāju skaits sarucis. Laikam arī sirmgalvji sākuši spiest pogas uz tiem kompjūteriem grāmatu lasīšanas vietā.

Protams, pastāv arī bankas nodaļa, kur var noguldīt naudu vai ņemt to ārā. Galvenokārt gan, ņemt ārā. Tikai nav vairs latviešu banka, bet ukraiņu. Bet tāpēc nav jāraizējas, ja ukrainiski neprot; bankā strādā jauns sievišķis vai meitene (man neērti gadus prasīt), kas runā skaidrā latviešu valodā un ir ļoti izpalīdzīga, ja kas kārtojams.

Tad vēl vienmēr strādā ārsts un ārsta nodaļa, kaut arī te Ciemā ir ļoti veselīga gaisotne, un nebūtu īstenībā nekāds iemesls slimot. Reizēm atbrauc arī viens liels autobus, kas pārbūvēts par zobārsta kabinetu. Tad var raut zobus. Reizi nedēļā šeit strādā arī frizierene, kas griež kungiem matus un skrullē dāmām ilgviļņus. Ik nedēļas darbojās arī masieris, bet tā kā man visi muskuļi saslīdējuši vēderā, tad ar masēšanu nekas nesanāk. Neiešu taču ļaut kādam spaidīt manu vēderu. Tāpēc es tuvāk nevaru paskaidrot, kas un kā ar to masēšanu ir, bet dabūt viņu var.

Lai kāds lasītājs gadījumā neiedomātos, ka es te stāstu pekstiņus, tad man jāpaskaidro, ka esmu Ciema iedzīvotājs ar pieredzi. Latviešu Ciemā dzīvoju jau turpat deviņpadsmit gadus. Pēdējos septiņus no tiem – Aprūpes namā. Kāds varbūt pie sevis nosaka: nu jā – veca mēbele, bet neaizmirsīsim, ka vecas mēbeles šodien ir lielā cenā.

Kas vēl būtu ko pieminēt? Par dārzu nekas man nav ko teikt. (Mana māmiņa mani mācīja – „ja tev nav nekas labs ko teikt, labāk nesaki neko.“) Kopš veco dārznieku atlaida, dārzs acīmredzot iet uz leju. Vēl gan ir diezgan smuks, bet ne vairs skaists.

Tā kā es uzturos un dzīvoju Aprūpes namā, tad par citiem Ciema stūriem man maz informācijas. Žēl, jo sabiedriskajā namā, ko kādreiz saucām par prieka māju, ejot vēl lustīgāk nekā te augšā pie vecīšiem. Tur notiek visādas nodarbības, ieskaitot tādas ar ķīniešu nosaukumu Tai čai vai kas tamlīdzīgs. Tiek ripinātas bumbas un gāzti puļķi, tiek spēlētas arī kārtis. Tad vēl tiek spēlēts novuss, bet to jau spēlē arī aprūpes nama zālē, kā sacīt jāsaka, – ļoti sportisks Ciems! Šajā Sabiedriskajā namā tiek arī rīkoti zupas vakari – reizi mēnesī. Un, cik zinu, tur bauda visāda veida šķidrumus, ne tikai zupu vien. Ar vārdu sakot, forša dzīve tanī Latviešu Ciemā.

Kad reiz apjautājos, kādēļ tik daudz pieklājīgus gadus sasnieguši letiņi vēl dzīvo savrupus un nenāk barā, tad man atbildēja, ka vainīgi esot vīri. Tiem esot bail! Aprūpes namā uz katra vīrieša esot vismaz pieci sievieši. Neesot jābūt ģēnijam, lai uzminētu, kur tie vīri palikuši. Tādēļ vīri turoties no tā Ciema tā tālāk nost. Nu uz tādu lietu var atbildēt tikai ar sakāmvārdu – Bērnam bērna prāts, putru strēbis, prasa dzert.

Man piepeši ieskrēja prātā, ka ar šitādu runāšanu jau tu vīru draudzību neiegūsi. Vai nebūtu prātīgāk turēt muti un iet pasēdēt uz soliņa zem krūma? Sacīts, darīts! Uz redzēšanos.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com