DV izbrauc uz pusdienām

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Tā nu mēs ēdām un dzērām un pavadījām atkal vienu jauku dienu. FOTO Jānis Purvinskis.

Kamēr bērnu spēļu grupa Zīļuks cep un garšo savus pīrāgus, Pertas vanagi svētdien, 28. oktobrī devās savā izbraukumā uz brangām pusdienām. Bijām jau pāris iepriekšējos gadus šo restorānu izmēģinājuši un atradām to pa mūsu gaumei.

Tā nu gandrīz jau paredzētajā laikā, bet ap plkst. 12.45 un pēc lielas braukāšanas, jo šai Pertas malā nebiju visai lietas kursā, es beidzot biju nobraucis drusku šķībi, bet tomēr to Cracovia Soccer Club atradu un par vēlu nebiju. Diena bija izvērtusies tiešām jauka: saulīte spīdēja un mūs sildīja jau gandrīz kā vasarā, arī mušas bija vienu otru no mums atradušas. Beidzot nolēmām, ka iesim vien iekšā vēsinātajā klubā un sēdīsimies ērtībā pie galda. Nu tas izrādījās vieglāk teikts, nekā darīts. Tur, kur mēs jau citu gadu bijām sēdējuši, tur jau bija vairāki citi ciemiņi sasēdušies, un tur tāds viens cits galds likās, ka mums varbūt tas būs par mazu. Mums paziņoja, ka mums bija pasūtīts ne uz plkst. 13.00, bet gan uz plkst. 14.00. Tātad, esam ieradušies par agru, bet tas nekas, viss būšot kārtībā.

Beidzot ar sarunāšanos ar tādu jauku apkalpotāju – polieti, viņa mūs aizveda pavisam citā lielā istabā, kur nu mūsu galds jau bija saklāts ar visām dakšiņām un nažiem u.c., kā it kā bija jau mūs gaidījis. Varējām atsēsties, un tūlīt jau likās, kā tādas slāpes arī bija piemetušās, kuras nu vajadzēja remdēt. Jau no iepriekšējās reizes atcerējos, ka tas poļu medus alus bija izrādījies man tieši pa prātam. Nebija jau mūsu Swans vai Četri Iksi (red.: alus „XXXX“), bet dzerams noteikti bija un smeķēja tīri labi. Tā nu viss nokārtojās, un nu bija tikai jāgaida, kad jāpasūta savs ēdiens.

Nu ieradās arī mūsu priekšniecība – Ilmārs, kurš tūlīt sāka rīkoties. Viņš pieņēma mūsu pasūtījumus. Tad, lai apkalpotājai nebūtu grūtības ar to, kas un kuram bija pasūtīts, Ilmārs visu savilka kopā vienā listē, lai virtuvē zin, ka mums vajag tik pankūkas un tik šniceles un kafijas... utt. Šis izrādījās prātīgs gājiens, jo mūsu ēdieni nāca drīz vien un viens sekoja otram. Izrādījās tikai viena liela problēma, kuru mēs jau bijām piemirsuši: poļu ēdienu porcijas ir laikam domātas izbadējošies poļiem, kuri nupat iebraukuši no badojošās Polijas, un mums tās nu bija tīri atbaidoši lielas. Neko darīt, es jau savu mocīju un mocīju, bet beidzot arī nomocīju. Labi, ka nebiju pasūtījis vēl klāt saldo ēdienu, tad nu gan būtu bijis dimbā. Tā nu mēs visi mocījām tās lielās porcijas un nu visiem iznāca gan pašiem, gan vēl palika pāri pat sunītim un pašam ko nest mājās dogī begā, kuru kalpotāja aši sagādāja.

Vēl pa starpām nodaļas valde, kura bija ieradusies pilnā sastāvā, uz vietas nolēma, ka šodien mums arī pienākas kaut kas pa virsu. Tā nu mūsu priekšnieks tūlīt pasūtīja vīnu, lai to lielo ēdiena porciju varam noskalot ar labu malku vīna.

Nu taču mums šodien iznāca ne tikai pusdienas, bet nu veselas dzīres ar labiem ēdieniem un dzērieniem, un vēl galvenais – mūsu vanadzēm ne par ko nebija jāraizējas un nekas nebija jāgādā.

Tā nu varējām sēdēt, ēst un dzert un spriedelēt par to, kas vien ienāca prātā, un es varēju pažēloties par bēdīgo Latvijas Saeimas balsotāju skaitu Pertā. Bet neviens, kurš nebija balsojis, par to arī neatzinās. Ceru, ka viņiem sirdsapziņa vēl spiež. Tā nu bija pienākusi tā stunda, kad jādomā, ka arī mājās jātiek, un tās jau visiem liekās pārāk tuvu nav. Bijām labi ēduši, labi dzēruši un arī pļāpājuši, un nu šī pēcpusdiena arī bija galā.

Paldies par labo padomu mūsu izbraukuma izvēlē un vai to atkal nākamgad? To rādīs nākamais gads un mūsu pašu izdoma.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“