Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Brīvības vārdā

Lāčplēša diena Adelaidē

Laikraksts Latvietis Nr. 524, 2018. g. 16. nov.
I.V. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

Sarīkojuma publika. FOTO Agris Ezeriņš.

Lāčplēša diena Adelaidē. FOTO Agris Ezeriņš.

Brīvību spēj novērtēt tikai tie, kuri dzīvojuši nebrīvē. Var jau būt, ka, dzīvojot brīvā valstī, mēs nespējam pa īstam to novērtēt un būt brīvam arī ir jāmācās.

Šodien Lāčplēša diena ir valstiskas nozīmes piemiņas diena par godu Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem varoņiem un ik gadu tiek svinēta 11. novembrī. Arī Adelaides DV namā latviešu sabiedrība pulcējās, lai pieminētu tos, kas Latvijas brīvības vārdā ziedoja savu vislielāko vērtību – dzīvību.

Padomju okupācijas laikā jebkāda Lāčplēša diena bija kategoriski aizliegta; tās svinēšana oficiāli tika atsākta tikai 1988. g., bet 1989. g. Lāčplēša diena tika noteikta par vēstures atceres dienu un tikai 1990. g. – par visu kritušo varoņu piemiņas dienu.

Pēdējo gadu desmitu laikā ir radušās vairākas Lāčplēša dienas tradīcijas. Rīgā šī piemiņas diena nav iedomājama bez svecīšu aizdedzināšanas un nolikšanas 11. novembra krastmalā pie Rīgas pils mūra, ziedi tiek nolikti Rīgas Brāļu kapos un pie pulkveža Oskara Kalpaka pieminekļa. Pie Brīvības pieminekļa ar valsts augstāko amatpersonu līdzdalību norisinās militārā parāde.

Svecītes tiek degtas, un ziedi tiek likti arī citās Latvijas vietās, kas ir īpaši paredzētas kritušo brīvības cīnītāju piemiņai – pie pieminekļiem vai noteiktās kapsētās. Ikviens, kurš vēlas godināt aizgājušo cīnītāju dvēseles, iededz sveces arī savas mājas logos un arī citu nozīmīgu ēku logos. Neatņemamas Lāčplēša dienas tradīcijas ir arī Lāpu gājieni, dievkalpojumi, kā arī citādas formas un satura piemiņas brīži un kultūras pasākumi.

Brīvības monumenti un pieminekļi atbrīvošanās cīņu dalībniekiem ir uzcelti gandrīz vai visos Latvijas novados. Daudzas no šīm piemiņas vietām padomju gados tika pilnībā iznīcinātas vai sabojātas. Par pieminekļiem ne tikai vienas pilsētas vai novada atbrīvotājiem, bet piemiņas vietām visas tautas brīvībai var uzskatīt gan Uzvaras pieminekli Cēsīs, gan atkal pāri visam novadam krusta zīmi pacēlušo Latgales Māru Rēzeknē, gan Tālavas taurētāju Rūjienā, gan pieminekli Latvijas atbrīvotājiem Dobelē, gan daudzus citus.

Adelaidē sarīkojuma sākumā DV karogu ienesa Vilnis Jankovskis un viņam asistēja Vanadžu kopas vadītāja Ilze Mūsiņa un Dzidra Virgin. Svinīgi izskanēja Dievs, svētī Latviju, kam sekoja īsa nodaļas priekšnieces Ilgas Vēveres uzruna. Diakona Ivara Ozola izraudzītie vārdi labi pastiprināja piemiņas nozīmību tautas atmiņā. Sekoja I. Vēveres priekšlasījums Brīvības vārdā, par to, kā latvieši ir Brīvības vērtību ielikuši pieminekļos dažādos Latvijas novados. Pieminekļi Latvijas brīvībai ir arī citās valstīs, piem., Brazīlijā ir Rīgas Brīvības pieminekļa kopija, ko tur mītošajiem 2000 latviešiem savulaik dāvāja valsts. Pēc sarīkojuma klausītāji atzīmēja, ka radusies vēlme, nākamreiz esot Latvijā, censties atrast šīs piemiņas vietas, vai kāds cits atcerējās tās apciemojis.

Kā jau parasts šajā dienā gan Latvijā, gan arī citur dzīvojošo latviešu organizācijas pasniedz savus apbalvojumus cilvēkiem, kuri nežēlo savu laiku un līdzekļus latvietības saglabāšanai. Šogad DV organizācijas augstāko apbalvojumu – DV nozīmi zeltā saņēma Jānis Caune, Rūdis Dancis, Andris Jaudzems, Pēteris Strazds; DVCV Atzinības rakstu – Vanadžu kopas vadītāja Ilze Mūsiņa, bet DVAV Atzinības rakstu saņēma Gunārs Kargans un Māris Rudaks.

Pēc neliela pārtraukuma, sarīkojuma otrā daļa iesākās ar Vīru kora Daugava nodziedātām dziesmām. Leonīda Breikša Balādi Brīvības piemineklim ļoti emocionālā izpildījumā skandēja Astra Kronīte. Vērojot klausītājus, varēja redzēt, ka šis sniegums aizgāja līdz daudzu sirds dziļumiem. Paldies Astrai par šo izcilo sniegumu.

Sarīkojuma turpinājumā Vanadžu ansamblis nodziedāja savas izvēlētās dziesmas. Tad publikas priekšā stājās Jānis Lindbergs un savā varenajā balsī nolasīja Ārijas Elksnes dzejoli Dziesma dzimtenei. Tūlīt pēc tam vīru koris un vanadžu ansamblis vienojās kopīgā dziesmā Latvietim.

Kā pēdējais priekšnesums, kas izraisīja visskaļākos aplausus un sirsnības smaidus bija Kristiānas Rumpes dziedātā Manai tautai ar A. Ritmaņa vārdiem un Lilitas Daenkes klavierpavadījumu. Ievēroju, ka daļa klausītāju arī klusībā dziedāja līdzi. Kristiānas mamma Mārīte pastāstīja, ka šo dziesmu izvēlējās Kristiāna pati, nevis mamma. Paldies Kristiānai par uzdrošināšanos dziedāt šo ne tik vieglo dziesmu pieaugušajiem, kur nu vēl deviņgadīgam bērnam.

Sarīkojums noslēdzās ar Vanagu Še kopā mēs, biedri un karoga iznešanu.

Tradicionāli nopietnajai daļai sekoja vanadžu sarīkotais kafijas galds, kur turpinājās iesākušās draudzīgas sarunas un pārrunas, dalīšanās pieredzē par Latvijā pieredzēto. Paldies visiem dalībniekiem un, protams, arī klausītājiem par kopības sajūtas radīšanu.

I. V.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com