Tas Kungs ir pie mums

Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ 1:14)

Mīļie draugi Jēzū Kristū!

Kādu dienu agri no rīta bija diezgan liels pērkona negaiss. Mūsu suns Zaks vienmēr uztraucas pērkona laikā, un mums jācenšas viņu nomierināt. Parasti viņš negrib sēdēt klēpī, bet, kad ir negaiss, tad gan vēlas, lai viņu cieši satver. Šo sprediķi es rakstīju ar Zaku klēpī, jo visu laiku rūca pērkons un zibeņoja. Labi, ka varēju būt mājās, jo nezinu, kas ar Zaku notiktu, ja viņš būtu viens pats.

Dzīve ir kā Sidnejas laiks – bieži neprognozējama. Vienu brīdi spīd saulīte, nākamajā jau gāž lietus, ducina pērkons un zibeņo. Paldies Dievam, ka mums nav jātiek galā tikai pašiem! Jo – Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. Adventes pirmajā svētdienā iesākam jaunu Baznīcas gadu. Pēc dažām nedēļām – Ziemassvētki, kad svinam to lielo vareno nakti, kad Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.

Viens vārds, kas Jēzum tika dots, bija Immanuels. Šis ir brīnišķīgs vārds, kas nozīmē Dievs ar mums. Mums nav Dieva, kas ir kaut kur tālu, tālu, bet Dievs ir te – ar mums. Ir labi un svarīgi, un svētīgi sev to bieži atgādināt. Dievs ir ar mums! Kādreiz mums tas aizmirstas, it sevišķi, ja mūs piemeklē dzīves negaiss.

Ir viens vārds, kas bieži atkārtojas Dieva Vārdā, un tas ir – nebīstieties. Piemēram: „Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!“ (Jes 41:10) Šī ir viena no manām mīļākajām rakstu vietām visā Bībelē. Te Dievs tik skaidri pasaka, ka Viņš ir ar mums un ka visu mums dod. Mums nav jādzīvo bailēs, neziņā, nedrošībā, jo Dievs ir ar mums. Apustulis Pāvils rakstīja: „Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?“ (Rm 8:31)

Adventes un Ziemassvētku laiks atgādina, ka Dievs ir par mums. Viņš ir mūsu pusē. Tāpēc jau ir Ziemassvētki. Tāpēc jau Jēzus nāca šajā pasaulē. Viņš mācīja: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.“ (Jņ 3:16) Ja Dievs nebūtu par mums, tad nebūtu Ziemassvētku, nebūtu Lieldienu un līdz ar to mums nebūtu cerību. Bet mums ir cerība, jo Dievs ir par mums. Dievs ir ar mums, un Viņš saka: „Nebīsties.“

Dievs uzrunā mūs, un Viņš saka: „Nebīsties un neatkāpies, jo Es esmu Tavs Dievs.“ Mums ir jāapņemas nebīties un neatkāpties. To vieglāk ir pateikt, nekā izdarīt. Tas prasa stingru mūsu apņemšanos.

Dzīvojam nepatīkamā vidē un kultūrā, kur maz ir to, kas Dievu bīstas, ciena un mīl. Spiediens atkāpties no Dieva un Viņa Vārda arvien pieaug. Bet, ja tu atkāpies no Dieva, tad vairs neesi drošībā. Pērkona negaisa laikā Zaks negribēja pat ne uz mirkli izkāpt no mana klēpja. Kad man bija jāpieceļas un jāaiziet uz citu istabu dabūt vēl vienu rakstāmo un papīru, Zaks tūlīt sekoja un gribēja, lai es viņu arī tad turu savās rokās. Viņa uzvedība man atgādināja dziesmu: „Pie rokas ņem un vadi, / Kungs, mani pats, / Līdz beigsies mūža gadi / Un gaišs būs skats. / Ne soli es bez Tevis / Iet negribu! Ņem man līdzi pie sevis, / Kur iesi Tu.“ Tā mums vajadzētu vēlēties būt ar Dievu!

Ak, kāda svētība, ja tā ir mūsu sirds apņemšanās. Bet parasti jau notiek tā – tiklīdz negaiss beidzies, tā ejam savu ceļu. Rakstot šo svētrunu ar Zaku klēpī, es zināju, ka tad, kad negaiss beigsies, viņš atgriezīsies parastajā garastāvoklī – ja saukšu, viņš mani ignorēs un darīs, ko pats vēlas.

„Tādēļ lai ikviens ticīgais Tevi piesauc posta laikā, kamēr Tu esi atrodams; ja arī lieli ūdeņi veltos, tie viņu neaizsniegs. Tu esi mans patvērums, Tu mani sargāsi briesmās, Tu liksi atskanēt ap mani pestīšanas gavilēm. Es tevi mācīšu un rādīšu ceļu, pa kuru tev jāstaigā, Es pār tevi turēšu nomodā Savu aci. Neesiet kā zirgi, kā mūļi, kam nav saprašanas, kam iemaukti un laužņi jāliek mutē, kad viņi negrib nākt pie tevis. Bezdievīgajiem ir daudz sāpju, bet, kas uz To Kungu cer, to Viņš ietin Savā žēlastībā. Priecājieties par To Kungu, jūs taisnie, un gavilējiet visi, kam ir skaidra sirds!“ (Ps 32:6–11) Te tiekam mudināti nebūt tādiem, kas ar varu jāvelk. Mums jāapzinās, cik ļoti Dievs mūs mīl, un tad mums vajag pakļauties Viņam brīvprātīgi. Kāpēc ne? Dievs ir mīlestība. Viņš tik ļoti daudz ko mums sola un dod.

Dievs visu dara un visu izkārto. Viņš saka: „Es Esmu tavs Dievs.“ Ticība ir attiecības – personīgas attiecības ar Dievu. Jēzus ar savu krusta nāvi un augšāmcelšanos salauza grēka un nāves varu un padarīja iespējamas tuvas, stipras, mīļas attiecības ar Dievu. Kad ticam uz Viņu, tad Dieva Vārds saka, ka kļūstam par Dieva bērniem. Kā Dieva bērniem mums ir dotas lielas privilēģijas, proti, varam nākt pie mūsu Tēva katrā laikā, ar katru vajadzību, zinādami, ka Viņš mūs pieņems, uzklausīs dāvās to, kas mums visvairāk nepieciešams.

Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū. No tā laika Kristus ir bijis mūsu vidū. 33 gadus Viņš bija mūsu vidū kā cilvēks, cilvēka miesā. Pēc Viņa nāves, augšāmcelšanās un debesbraukšanas Viņš ir mūsu vidū caur Svēto Garu, kas mājo katra ticīga cilvēka sirdī, un tā tas būs, līdz Jēzus atgriezīsies otrajā lielajā Adventā.

Jēzus sacīja: „Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.“ (Mt 28:20) Jēzus ir pie mums visur un vienmēr. Paldies Dievam par to! Mēs nekad neesam vieni, mēs nekad neesam bez padoma, mēs nekad neesam bez palīdzības. Sapratīsim to, iesākot šo jauno Baznīcas gadu. Ko jaunais gads nesīs, mēs nezinām. Kādas maiņas notiks, mēs nezinām. Kas no mums aizies mūžībā, mēs nezinām. Bet varam zināt to, ka visās maiņās, visās lietās, visās vietās ar mums ir un būs Immanuels – Dievs ar mums.

Viņš nemainās, Viņa Vārds nemainās – vai saule spīd, vai lietus gāž, Jēzus ir un paliek ar mums mūžīgi. Tādēļ apliecināsim līdz ar psalmistu: „Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā. Tāpēc mēs nebīstamies, kaut arī zeme zustu un kalni pašā jūras vidū nogrimtu. Lai jūras ūdeņi krāc, lai ceļas viļņi, un lai no bangu trakošanas visi kalni dreb. Tas Kungs Cebaots ir pie mums, mūsu stiprā pils ir Jēkaba Dievs!“ (Ps 46:2–4) Āmen.

Mācītājs Kolvins Makfersons (Colvin MacPherson)
Laikrakstam „Latvietis“