Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Īpašs gads arī Beļģijas latviešu ev. lut. draudzei

Svinētas visu triju Baltijas valstu simtgades, kā arī draudzes 70 gadu jubileja

Laikraksts Latvietis Nr. 529, 2019. g. 3. janv.
Arnolds Žubeckis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Beļģijas latviešu ev. lut. draudzes 70 gadu jubilejas svinības Briseles Zviedru baznīcā, 2018. gada 21. oktobrī. Draudzes priekšnieks Arnolds Žubeckis pūš sveci uz jubilejas tortes. Viņam pa labi: draudzes mācītājs Rinalds Gulbis. FOTO Mārtiņš Zelmenis.

Baltiešu dievkalpojuma draudze. Priekšējā rindā no kreisās puses: LELBĀL arhibīskape Lauma Zušēvica; Igaunijas Ev. lut. bīskaps Tīts Salumē; Igaunijas Ev. lut. baznīcas prāvests Jāns Tamsalu; Beļģijas Latviešu ev. lut. draudzes mācītājs Rinalds Gulbis; Romas katoļu baznīcas priesteris Linas Baltrušaitis, Beļģijas Latviešu ev. lut. draudzes priekšnieks Arnolds Žubeckis. FOTO Mārtiņš Zelmenis.

Pēc dievkalpojuma. No kreisās: bīskaps Tīts Salumē, arhibīskape Lauma Zušēvica, priesteris Linas Baltrušaitis. FOTO Mārtiņš Zelmenis.

Nebūtu aplami apgalvot, ka 2018. gads latviešiem kopumā ir iezīmējies ar itin vērienīgām svinībām – Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem jūnijā un jūlijā un Latvijas simtgadi novembrī, – bet šur un tur pasaulē latviešu kopienās ir notikušas arī mazāka mēroga svinības. LELBĀL Beļģijas latviešu evaņģēliski luteriskā draudze šogad atskatījās uz 70 darbības gadiem, un par godu Baltijas valstu simtgadēm sarīkoja ekumenisku baltiešu dievkalpojumu.

Baltiešu dievkalpojums notika šā gada 21. aprīlī Briseles Svētās Trīsvienības anglikāņu prokatedrālē (Holy Trinity Anglican Pro-cathedral). Dievkalpojumu rīkoja aprīlī, neilgi pēc lietuviešu un igauņu simtgadēm februārī un īsi pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas svētkiem 4. maijā. Dievkalpojumā piedalījās garīdznieki no visām trim Baltijas valstīm: Romas katoļu baznīcas priesteris Lins Baltrušaitis (Linas Baltrušaitis) no Lietuvas, Igaunijas ev. lut. baznīcas bīskaps Tīts Salumē (Tiit Salumäe) un Tallinas prāvests Jāns Tamsalu (Jaan Tammsalu), kā arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskape Lauma Zušēvica un Beļģijas latviešu ev. lut. draudzes mācītājs, Frankfurtē dzīvojošais Rinalds Gulbis.

Dievkalpojumu bagātīgi kuplināja muzikāli priekšnesumi. Ievadā skanēja Frankfurtes latviešu mūziķu – Dārtas Spūles un Laimas Španheimeres spēlētās koncertkokles, ar kurām atskanēja latviešu tautasdziesmu meldijas, tostarp Pūt, vējiņi! Psalmi un dziedājumi no 18. gadsimta Žemaitijas – Lietuvas ziemeļiem – atskanēja vietējās lietuviešu kopienas ansambļa Rasos izpildījumā, Rasas Pakarnaites-Gražienes (Rasa Pakarnaitė-Gražienė) vadībā. Meditatīvu ģitāras mūziku radīja Igaunijā pazīstamais ģitārists un komponists Roberts Jirjendāls (Robert Jürjendal). Dziedāja Briseles Latviešu koris Gitas Pāvilas vadībā un Briseles Igauņu koris BEENE Denisa Ivanidzes vadībā. Dievkalpojuma beigās apvienotais latviešu, lietuviešu un igauņu kopkoris, Gitas Pāvilas vadīts, aizkustinoši izpildīja Mūsu Tēvs debesīs no Lūcijas Garūtas kantātes Dievs, Tava zeme deg!

Dievkalpojumā Svēto Rakstu lasījumi skanēja katrs savā – latviešu, lietuviešu vai igauņu – valodā. Kopīgās lūgšanas, piemēram, Tēvreize – skanēja visu triju Baltijas valstu valodās vienlaikus. Trīsdaļīgo sprediķi teica priesteris Baltrušaitis, prāvests Tamsalu un arhibīskape Zušēvica angļu valodā, uzsverot brīvības, mīlestības un it sevišķi ticības nozīmi katrai Baltijas valstij, jo īpaši 20. gadsimta vēstures likstas pārdzīvojot. Izvilkumus no dievkalpojuma, mācītāja Tāļa Rēdmaņa un viņa sievas Baibas filmētus un montētus, joprojām var atrast YouTube interneta vietnē.

Briselē strādā vairāki simti baltiešu, galvenokārt Eiropas Savienības iestādēs un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvniecībās Eiropas Savienībā un NATO. Lielākā daļa ir dzīvojuši Beļģijā kopš Baltijas valstu pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā. Kaut Beļģijas baltiešu kopienas ir palielas, tās ilgus gadus nebija rīkojušas kopīgus pasākumus. Es, kā viens no dievkalpojuma organizētājiem, varu piebilst, ka dievkalpojums daļēji bija mēģinājums likt lietā trimdas pieredzi, iedzīvināt baltiešu koncertu un dievkalpojumu tradīciju, ko pats biju pieredzējis, uzaugot Austrālijā. Jācer, ka šis notikums būs iedvesmojis baltiešu kopienas turpināt un stiprināt savstarpējo sadarbību Beļģijā, apzinoties gan mūsu tautu kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes. Kopā sanākot, varam radīt patiesi lielas un skaistas lietas.

Lai gan baltiešu kopienas pēdējos gados paretāk ir sanākušas kopā, tomēr nevar teikt, ka Beļģijas baltiešiem nav arī sava sadarbības vēsture un to draudzēm ekumeniskums būtu svešs. Tāds ir redzams arī pat vienas kopienas robežās. Spilgts piemērs ir Beļģijas latviešu luterāņu un katoļu saticība jau kopš Beļģijas latviešu kopienas izveidošanās uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Šo saticību veicināja gan luterāņu mācītāji, gan ilgus gadus Beļģijā kalpojošie katoļu priesteri, rīkojot kopīgus svētbrīžus un pat apmeklējot viens otra dievkalpojumus. 21. gadsimtā uz Beļģiju atbraukušajiem, dažādu konfesiju piederīgiem latviešiem, siltā piemiņā vēl ilgi paliks nelaiķis monsinjors Pēteris Dupats (1922-2017).

Bija iemesls draudžu savstarpējo saticību pieminēt šā gada 21. oktobrī, kad Beļģijas latviešu ev. lut. draudze izvēlējās svinēt savu 70 gadu jubileju ar dievkalpojumu, kurā piedalījās arī Latvijas Republikas vēstniecības Beļģijā pilnvarotā lietvede Egita Lase. Dzimšanas diena neiztika arī bez iespaidīgas jubilejas tortes!

Draudzes arhīvs diemžēl nav saglabājies, tādēļ precīzs draudzes dibināšanas datums nav zināms, bet draudzes pirmsākumi esot meklējami 1948. gada Vateršejā (Waterschei), Genkas (Genk) pilsētas ziemeļu daļā, kā arī Briselē, kur četrdesmito gadu beigās mitinājās kādi 100 latviešu bēgļu. Beļģijas latvieši bija garīgi aprūpēti jau senāk, 1945. gada beigās, kad ap 12 000 latviešu leģionāru bija nonākuši karagūstekņu nometnē Cēdelghēmā jeb Zedelgemā (Zedelgem), netālu no Briges (Bruges).

Tajās dienās Briselē dzīvoja mācītājs Jānis Romāns – spilgta personība ar piedzīvojumiem bagātu dzīvesstāstu. 1919. gada pavasarī, Latvijas brīvības cīņu laikā, Romāns ar saviem skolas biedriem no vidusskolas pēdējās klases Alūksnē bija izveidojis skolnieku vienību, kas veica izlūkošanas un apsardzes uzdevumus un pat piedalījās cīņās. Vēlāk viņš beidza Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un ilgus gadus kalpoja Vircavas draudzē un Jelgavas skolās. 1944. gadā nonācis kā bēglis Prāgā, Romāns tur pārdzīvoja Sarkanarmijas uzbrukumu. Pārģērbies par franču karagūstekni, viņš franču gūstekņu ešelonā izkļuva no Prāgas un nonāca Beļģijā. Tur viņš atrada darbu Sarkanajā Krustā un uzņēmās palīdzēt baltiešu karagūstekņiem Beļģijā un Francijā. Viņš pat esot sastādījis kartotēku ar leģionāru vārdiem. Uz Zedelgemas nometni viņš esot regulāri devies ar divriteni, lai nodotu gūstekņiem pastu no tuviniekiem. Draudzes loceklei Mišelīnai Lazdiņai palikusi atmiņā mācītāja garīgā autoritāte. Viņš esot iedvesis mazajos bērnos lielu respektu, bet pieaugušos stipri iespaidojis ar vareniem sprediķiem, veltītiem latviešu tautas nesenajiem pārdzīvojumiem bēgļu gaitās un Sibīrijā. Dedzīgs patriots un cilvēks, kas viegli neļāvās kompromisiem, Romāns centās stiprināt draudzē cerības uz atgriešanos Latvijā. Diemžēl ungāru revolūcijas apspiešana, Berlīnes mūra uzcelšana un Prāgas pavasara izbeigšana lika tādām cerībām lēnām noplakt. 1954. gadā J. Romāns kļuva par ASV armijas latviešu darba rotas kapelānu un pārcēlās uz Rietumvāciju. Mācītājs Romāns īpaši ilgi Vācijā nenokalpoja, pāragri aiziedams mūžībā 63 gadu vecumā 1966. gadā.

Pēc mācītāja Romāna draudzē kalpoja vairāki mācītāji, kas Beļģijā nedzīvoja pastāvīgi. Mācītājs Lappuķe brauca noturēt dievkalpojumus Briselē vispirms no Parīzes, vēlāk no Strasbūras. Mācītājas Ķelle brauca no Hamburgas, bet mācītājs Ringolds Bērziņš – no Ķelnes. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Ringolda Bērziņa pēdās sekoja viņa dēls Klāvs Bērziņš. Pēdējos gados draudzi visbiežāk apkalpo mācītājs Rinalds Gulbis, bet prāvests Klāvs Bērziņš katru gadu piedalās karā kritušo un aizvesto piemiņas svētbrīdī Lommeles Brāļu kapos Beļģijas ziemeļaustrumos. Tur starp 40 000 Pirmā un Otrā pasaules karā kritušiem vācu armijas karavīriem ir guldīti apmēram 90 latviešu karagūstekņu, kas nepārcieta apstākļus Zedelgemas nometnē.

Līdztekus mācītājam draudzes dzīvi Beļģijā palīdz uzturēt draudzes valde. Beļģijas ev. lut. draudzi ilgus gadus vadīja Dr. Aina Tirzmalis, kas strādāja par ārsti Šarleruā (Charleroi) pilsētā. Atmiņās viņa ir palikusi kā ļoti inteliģenta, tieša, gaiša un enerģiska persona. Neaizstājams palīgs viņai ilgus gadus bija draudzes kasieris Jānis Kopmanis, bijušais karagūsteknis Zedelgemā, vēlāk ogļracis Beļģijas raktuvēs, kas esot pildījis pienākumus bez jebkādas godkārības. Vēlākajos gados draudzi veiksmīgi vadīja Vaiva Puķīte un Lita Baltgaile-Neve.

Jau no pašiem pirmsākumiem draudzes dzīves neaizstājama sastāvdaļa ir bijusi mūzika. Senākos laikos dievkalpojumos ir dziedājuši operas solisti Rita Dzilna un Boriss Piekalnītis. Pēdējos gados dievkalpojumus ir regulāri kuplinājis Briseles latviešu vokālas ansamblis Ugunis Vitas-Timmermanes Mooras vadībā, kā arī dažādi solisti – ģitāristes Gundega Graudiņa un Ieva Baltmiškīte, čellistes Nadežda Bardjuka un Madara Fogelmane un dziedone Baiba Bartkeviča. Stiprs balsts mācītājam vienmēr ir bijis ērģelnieks; ar Dr. Dagnijas Greizas un Ivara Spriņģa palīdzību, draudze ir spējusi tikt galā ar dažkārt pat ļoti sarežģītiem korāļiem.

Dievkalpojumi ir notikuši dažādās Briseles baznīcās. Ilgus gadus tos noturēja Briseles priekšpilsētā Watermael-Boitsfort, bet draudzes mājvieta nu jau kādus gadus desmit ir Briseles Zviedru baznīcā, 35 Avenue des Gaulois, netālu no Eiropas Savienības iestādēm. Dievkalpojumus regulāri apmeklē starp 20 un 30 cilvēku. Pa dievkalpojuma laiku pašaizliedzīgie Dace un Gatis Svoki atsevišķā telpā rīko bērniem svētdienas skoliņas nodarbības.

Draudze finansē baznīcas īri un mācītāja ceļa naudas, bet arī ziedo līdzekļus labdarībai – Zvannieku mājām Latvijā, Eiropas latviešu bērnu vasaras nometnei Sandbijā (uz Ēlandes salas Zviedrijā), kā arī latviešu karagūstekņiem veltītam piemineklim Zedelgemā, ko atklāja šā gada septembrī.

Dievkalpojumos un pie kafijas galda baznīcas zālē visi ir mīļi gaidīti, jo draudze neeksistē tikai pati sev, bet arī cenšas būt pēc iespējas atvērtāka plašākai sabiedrībai. Tā it sevišķi cieši sadarbojas ar Latviešu biedrību Beļģijā valsts svētku dievkalpojuma rīkošanā. Pati draudze apvieno latviešus no visdažādākajām pasaules malām – Latvijas, Beļģijas, Vācijas, ASV, Austrālijas, Anglijas, Lietuvas, Grieķijas, Luksemburgas...

Kamēr latvieši vēl dzīvos un strādās šajā Eiropas malā, draudzei būs savs uzdevums, liecināt par Kristus un Dieva mīlestību un žēlastību it visiem, ejot latviešu sabiedrībā un pārējā pasaulē un esot zemes sāls. Ar ticību, cerību, mīlestību un drosmi draudze dodas savā nākamajā desmitgadē, apzinoties, ka kopībā ir spēks. Cerams, tā turpinās veidot un stiprināt saites gan latviešu starpā, gan starp Beļģijas latviešiem un viņu lietuviešu un igauņu draugiem un beļģu labvēļiem. Tad arī turpmākie tās darbības gadi būs tikpat nozīmīgi, kā šis... ja ne vēl īpašāki!

Arnolds Žubeckis,
Briselē
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com