„Zīļuka“ latviešu bērni Pertā svin Ziemsvētkus

Palielināt / Enlarge

Septiņas māmiņas un trīspadsmit bērni bija atraduši ceļu uz mūsu eglīti (visi bērni nav bildē). FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Bērni uzmanīgi klausās Ziemsvētku vecīša ceļojuma stāstu. FOTO Jānis Purvinskis.

Kad svētdienas rītā, 16. decembrī, ierados Latviešu Centrā, tas jau mudžēja ar bērnu nodarbībām. Mūsu krēsli un bērnu galdiņi bija sakārtoti Centra pagalmā, un bērni ar māmiņām nodarbojās gan ar Ziemassvētku skatu zīmējumu krāsošanu, gan Ziemassvētku zvaigznes izgriešanu no papīra, gan ar spēļu lietiņām. Viss kā bērna vecumam piederas.

Ar dažu bērnu un māmiņas palīdzību uzstādījām mūsu eglīti, kurai visus zarus bija jāieloka tā, kā īstai eglei tas būtu līdzīgi. Piekārām elektriskās svecītes un pārbaudījām, vai svecītes deg. Kaut kādi bumbulīši un spīdīgas, krāsainas vijas mums bija, kuras visas ar māmiņu palīdzību bērni arī izdekorēja. Citus dekorējumus mums pašiem bija jātaisa. Tie bija no dažādu krāsu vilnas dzijas uz kociņiem tīti četrstūraini, krāsaini dekorējumi. Kad nu visi dekorējumi bija sagatavoti, bērniem bija prieks savus darbus piekārt pie eglītes. Daži bija arī pagatavojuši krāsaina papīra ķēdes, kuras arī varējām aptīt ap mūsu eglīti.

Šis lielais darbs nu bija ņēmis daudz laika, un pēc visa smagā darba slāpes un izsalkums arī bija klāt un tos nu vajadzēja remdināt ar piparkūkām, saldajām kūciņām, dažādiem lielas izvēles augļiem: ananāsiem, ūdens melonēm, zemenēm, vīnogām un citiem gardumiem. Izvēle nu lielu lielā, un bērniem acis lielākas nekā vēderiņi. Bet, ak, taču, mēs svinam Ziemassvētkus, un tie nāk tikai vienu reizi gadā.

Te pēc kāda brītiņa pie mūsu sētas vārtiem notiek kaut kas neparasts. Tur kāds liels vīrs, sarkanā ģērbā, lieliem zābakiem kājās, baltu bārdu, sarkanu mici galvā, nes lielu maisu. Nu mūsu bērnus nevar tik viegli nē piemānīt, nē sabiedēt. Nav jau kaut kādi muļķi, ka nepazītu Ziemassvētku veci.

Bērni nu nāk un vecīti ved pagalmā, nu un klāt pie mūsu pašu svētku eglītes, pieliek tur krēslu, lai vecītis var atsēsties. Atsēdies krēslā Ziemassvētku vecītis nu nopūšas un mums stāsta, ka ir gaužām noguris, mērojot garo ceļu no mūsu paši tālās dzimtenes Latvijas. Ceļš esot bijis dziļa sniga pieputināts, un pat nabaga brieži arī esot viņu tik tikko līdz mums apveduši.

Bet, nu taču gribās zināt, kas vecītim tur tajā lielajā maisā glabājas. Ilgi nebija jāgaida. Kad mūsu viesis bija kārtīgi iesēdies krēslā, ievilcis tādu brangu dvašu, ar stingru aci aplūkojis visus bērnus, maiss raisījās vaļā. Vecītis vēl noprasīja, vai visi bērni ir bijuši paklausīgi un izpalīdzīgi un skolā labi mācījušies. No māmiņām nāca apstiprinoša atbilde, ka nu lielāko daļu ir bijuši labi bērni. Nu Vecītis saka, ka labiem bērniem, viņam tai maisā esot dāvanas. Vecīša roka iet maisā un nāk ārā ar dāvanu rokā. Lasa vārdu, vai še ir tāds bērns. Ir gan! Un tā katram bērniņan bija Vecītim kaut kas jāpasaka viņa latviešu valodā, un tad arī saņēma dāvanu. Kad jau dāvanas bija izdalītas, un viens otrs bērns ļoti uzmanīgi bija stāvējis un visam sekojis, Vecītis to piesauca klāt un skat nu bērnam bija konfektes rokā, un ar lielu smaidu Vecītim viņš par to ātri pateica Paldies! Tā nu drīz lielais maiss bija tukšs un mūsu labais Ziemassvētku Vecītis varēja doties tālāk un vest dāvanas citiem pasaules bērniem. Visi bērni viņam pateicās un to pavadīja atkal pie vārtiem, no kurienes viņš bija nācis. Vēl mūsu Ziemassvētku Vecītis mums apsolīja, ka, ja mēs būsim labi, čakli un māmiņām paklausīgi bērni, viņš pie mums atkal atbrauks nākamgad.

Tagad vēl bija visu jānovāc – eglīti jāaiznes mūsu klasē, galdi un visas spēles jāaiznes uz klasi, un laiks bija pienācis arī mums doties uz māju pusi un gaidīt nākošos Ziemassvētkus.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“