Ilmārs Rumpēters

Ilmārs Rumpēters.
9.03.1929. – 27.12.2018.

Palielināt / Enlarge

Ilmāra Rumpētera zīmēts žurnāla „Jaunā Gaita“ Nr.130 vāks.

Nesagaidījis savu 90. dzimšanas dienu, trešajos Ziemassvētkos pasteidzās mūžībā doties latviešu gleznotājs, dizaineris, grafiķis un fotomākslinieks tālajā Amerikā Ilmārs Rumpēters. Droši vien meita Rita Laima Bērziņa vēl pievienotu tēva aizraušanos ar mūziku; būdams labs tenors, viņš jaunos gados labprāt dziedājis, iemācījies spēlēt ģitāru, komponējis dziesmas, kam pats rakstījis vārdus. Labprāt lasījis, sevišķi par Otro pasaules karu. Visu mūžu viņš bijis radošs cilvēks, kādēļ palika garā jauns līdz savam solīdam vecumam un saglabāja savu dzīves mīlestību.

Vidzemnieka, miertiesneša Augusta Rumpētera (viņš bija piedalījies Brīvības cīņās pulkveža Oskara Kalpaka bataljonā) un viņa kundzes Emmas ģimenē viņš piedzima Daugavpilī. Četru gadu vecumā vecāki pārcēlās uz Rīgu, kur uzauga Āgenskalna priedēs un pie vecvecākiem Vidrižu Vīgantos. Ģimenē auga četri braši puikas. Taču saulainā bērnība beidzās 1940. gadā, kad padomju karaspēks okupēja Latviju un tēvs zaudēja darbu Latvijas senātā. 1941. gadā viņš slēpās mežā, lai izvairītos no izsūtīšanas uz Sibīriju. Kara beigas sašķēla ģimeni – tēvs ar Ilmāru aizklīda līdzi bēgļiem uz Vāciju, bet māte ar abiem jaunākajiem brāļiem palika Vidrižos. Tikai pēc 40 gadiem Ilmārs satika māti un dzimtenē palikušos brāļus.

Pēc dzīves latviešu bēgļu nometnē Blombergā, kur Ilmārs Rumpēters pievērsās zīmēšanai, 1950. gadā viņš ar tēvu pārcēlās uz ASV. Korejas kara apstākļos jauneklis bija iesaukts armijā. Dienesta laikā viņš iepazinās ar Baibu Bičoli, ar kuru pēc neilga laika mija gredzenus. Viņiem piedzima divi dēli Arvils un Artis un meita Rita Laima. Beidzis, kā kādreiz teica, kalpot ķeizaram, Ilmārs iestājās un 1963. gadā beidza Ņuarkas (Newark) Mākslas un rūpnieciskā dizaina skolu. Kopš tā laika Ilmārs Rumpēters strādāja par dizaineru vairākās produktu fasējuma dizaina firmās Ņujorkā.

Abu māja Glenridžā kļuva par trimdas inteliģences satikšanās vietu. Kā Ilmāram Rumpēterim ar dzejnieci Baibu Bičoli, tā viņu draugiem rakstniekiem, komponistiem, māksliniekiem bija būtiski saglabāt latvietību svešu tautu Bābelē Ņujorkā. Ilmārs Rumpēters daudz enerģijas veltīja latviešu sabiedrībai, kļūdams par vērtīgā kultūras izdevuma Jaunā Gaita māksliniecisko redaktoru; daudzus žurnāla vākus darinājis Ilmārs Rumpēters. Še pie reizes jāatgādina, ka kādā Šveices luksusa rokas pulksteņu firmas Patek Philippe žurnālā, ko izdod daudzās valodās, vesela nodaļa veltīta Jaunās Gaitas vāka dizainam, ko vairumā gadījumu veidojis Ilmārs Rumpēters. Viņš tāpat zīmējis daudzu firmu un biedrību logo, starp tiem apzīmējami ALA, PBLA, ALMA, BATUM, LSC un citu vizuālās zīmes. Neskaitāmi Helmara Rudzīša grāmatu apgāda Grāmatu Draugs izdevumi dienasgaismu ieraudzījuši ar Ilmāra Rumpētera vākiem.

Taču viņa lielākā aizraušanās bija glezniecība. 20.gs. 50.-60. gados Ilmārs Rumpēters radīja pusabstraktus darbus, kuros skatītāju uzmanību piesaistīja faktūras – krāsu pigmentiem mākslinieks jauca klāt smiltis. Vēlāk viņš kļuva izteikti abstrakts, bet bija arī periods, ko iespaidoja fotogrāfija, tad bieži tapa ainavas ar ūdeņiem, kalniem, debesīm.

Mākslinieks pats uzsvēra: „Galvenais manā gleznošanā ir pati ideja kā tāda; pārveidot reālus priekšmetus un cilvēkus vairāk vai mazāk abstraktos simbolos, pie kam krāsai un kompozīcijai ir liela nozīme manos darbos.“

Dizainera darbs spēcīgi ietekmējis Ilmāra Rumpētera glezniecību, kuras centrā ir krāslaukumu ritmi, ģeometrisku figūru salikumi, spilgtu krāsu pielietojums. Abstraktais tēlojums tomēr nes sevī iekšēju harmoniju, optimismu un dzīvesprieku, ar ko acīmredzami izcēlās arī pats mākslinieks.

Aizgājis pensijā 1996. gadā, viņš pilnībā nodevās mākslai. Kad apgleznot lielus audeklus bija par grūtu, viņš pievērsās zīmējumam, katru dienu radīdams vismaz vienu vai vairākus krāsu vai melnbaltos zīmējumus un publicēdams tos Facebook. Zīmējumus meita Rita Laima Bērziņa apkopoja reprodukciju albumā, ko 2013. gadā izdeva Laika grāmata.

Viņa daiļrade ieguva plašu rezonansi, un tā saņēmusi godpilnu atzinību. Viņam piešķirts ģenerāļa Goppera atzinības raksts par ilustrācijām (1965), 1. godalga glezniecībā latviešu dziesmu svētkos Toronto (1976), godalga Starptautiskajā foto mākslas izstādē Rīgā (1982), godalga par krāsu fotogrāfijām Montklēras (Montclair) izstādē Ņūdžersijā, ASV (1989).

Lai Paradīzes dārzos, kur Ilmārs Rumpēters tagad sāks gleznot, joprojām māksliniekam piemīt ass acu skats, harmoniska krāsu izjūta, viegla roka otas un zīmuļus cilājot.

Māris Brancis