Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Izstāde par senām dienām Jelgavā. Kurzemes provinces muzejam 200

Laikraksts Latvietis Nr. 530, 2019. g. 11. janv.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis. FOTO Māris Brancis.

Muzeja direktore Gita Grase griež jubilejas torti. FOTO Māris Brancis.

8.-19. gs. bronzas sleņģene. Vīta bronzas pakavsakta ar ripu galiem, 17. gs. Bronzas riteņsakta. 16.-17 .gs. FOTO Māris Brancis.

Jelgavas Zaļās gvardes standarts. FOTO Māris Brancis.

Etnografiskās rotas lietas. FOTO Māris Brancis.

A.K. Zenfs (Senff). Kurzemes un Vidzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči. 1815. FOTO Māris Brancis.

Jelgavas daiļkrāsotāju meistaru palīgu lāde. 19. gadsimta beigas. FOTO Māris Brancis.

Latvijas valstij nupat nosvinējām 100 gadu jubileju. Tā teju aizsedza citu svarīgu gadskārtu, kas ir savā ziņā tikpat nozīmīga. Pirms 200 gadiem 1818. gadā Jelgavā lika pamatus Kurzemes provinces muzejam. Tā pirmsākumi rodami gadu agrāk dibinātās Kurzemes literatūras un mākslas biedrības darbībā.

Biedrību radīja ar mērķi kalpot „par vienojošo posmu visiem tiem, kas vēlas būt lietas kursā par literatūras un mākslas sasniegumiem un paši kalpot šo sasniegumu kaldināšanai. Biedrība vēlas arī literatūras un mākslas draugiem Kurzemē atvieglot iepazīšanos ar mākslas darbiem, kas šajās jomās radīti ārzemēs, kā arī iepazīstināt ar sasniegumiem Krievijas impērijā. Visbeidzot, tā centīsies iepazīstināt sabiedrību ar ikdienai derīgiem izgudrojumiem un atklājumiem un cīnīsies pret kaitīgiem aizspriedumiem“.

1817. gadā radītā Kurzemes literatūras un mākslas biedrība bija Baltijā pirmā intelektuāli spēcīgākā zinātniski pētnieciskā biedrība, kas patiesībā bija priekštece Latvijas Zinātņu akadēmijai. Gadu vēlāk, kā tikko pieminējām, tā dibināja Kurzemes provinces muzeju, kas ir otrais vecākais muzejs Latvijā un kam bija „jākļūst par bagātu krātuvi visam tam, kas Kurzemē radīts agrāk un tagad mākslas un zinātnes jomā, lai koncentrētā un vienotā veidā apskatei būtu pieejams viss pilsoniskais, politiskais, garīgais un fiziskais šīs zemes cikls laika gaitā.“ Kurzemes un Vidzemes ģenerālgubernators marķīzs Filipo Pauluči, būdams kā biedrības, tā muzeja dedzīgs atbalstītājs, 1818. gada 8. novembrī parakstīja Kurzemes provinces muzeja statūtus.

19. gadsimta sākums bija liberālisma, nacionālisma, kā arī indivīda un daudzu tautu pašapziņas celšanās laiks. Tas rosināja pētīt gan dzimtās vietas, gan arī mazo, agrāk nicināto tautu pagātni. Kā biedrību, tā muzeju vadīja augsti intelektuāli cilvēki. Piemēram, par pirmo muzeja direktoru kļuva hercoga arhīva sekretārs, vēsturnieks un kolekcionārs Johans Frīdrihs fon Reke, kolekciju vāca un glabāja divi konservatori, tagad teiktu – fondu glabātāji, matemātikas zinātņu doktors Magnuss Georgs fon Paukers un medicīnas zinātņu doktors Johans Nikolauss Lihtenšteins. Viņu un viņu pēcteču zināšanas un izglītība bija par pamatu tam, ka Jelgavā tika savākta ļoti bagāta muzeja kolekcija – gan seni dokumenti, kas attiecas uz Kurzemes un Zemgales hercogisti un vietējo aristokrātiju, gan senas kartes, rokraksti, medaļas, bruņinieku ieroči, dažādas regālijas, gravīras, mākslas darbi.

Muzeja krājumu bagātību papildināšana kļuva par daudzu entuziastu svētu pienākumu, tādēļ bieži no ceļojumiem tika pārvesti kā arheoloģiski un vēstures priekšmeti, tā mākslas darbi, Kurzemes provinces muzejam kļūstot par bagātāko eksponātu ziņā ārpus Rīgas. Pamazām muzejs atrada telpas ievērojamā grāmatizdevēja Stefenhāgena namā Kannulējēju (tagad Mātera) ielā 20. Kolekcija auga, un Kurzemes kredītbiedrība 1895. gadā veco vācu teātri, kurā diriģējis arī Rihards Vāgners, dāvina biedrībai, kura veco ēku noārdīja un tā vietā biedrība par 43 500 zelta rubļiem 1898. gadā uzcēla Vilhelma Neimaņa projektēto Kurzemes provinces muzeja ēku. Te jāatgādina par mūsu kultūrā ieviesto neprecizitāti. Visu laiku tiek rakstīts, ka pirmais nams Latvijā, kas uzcelts tieši muzeja vajadzībām, ir Rīgas pilsētas (tagad Latvijas Nacionālais) mākslas muzejs, taču patiesībā tāds ir Kurzemes provinces muzejs, pie tam abu ēku arhitekts ir viens un tas pats – Vilhelms Neimanis.

Kurzemes provinces muzeja darbību paralizēja 1935. gads, kad Kārļa Ulmaņa valdība sadomāja konfiscēt tā arhīvu, bet daudzus materiālus sadalīt pa citiem muzejiem. Sekoja arī baltvācu izceļošana 1939.-1940. gadā uz fāterlandi pēc Hitlera uzsaukuma, kādēļ daļu muzeja eksponātu atdeva to īpašniekiem. 1944. gada jūlija beigās – augusta sākumā, kad notika intensīvas kaujas par Jelgavu, skaisto klasicisma ēku sagrāva.

Šogad, svinot Kurzemes provinces muzeja 200 gadu jubileju, Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs savāca nelielu tiesu eksponātu no Rundāles pils, Latvijas Nacionālā vēstures, Rīgas pilsētas vēstures un kuģniecības, Latvijas Nacionālā mākslas un Latvijas Universitātes muzeja un Latvijas Valsts vēstures arhīva, kur tie savulaik tika nodoti (jāpiezīmē, ka Jelgavā joprojām tiek glabāti tā priekšmeti, piemēram, arheoloģija) un kas mūsdienās ļauj apjaust, cik bagāta un daudzveidīga bijusi šī muzeja kolekcija. Te iespējams apskatīt gan arheoloģiskos, gan senus tautas lietišķās mākslas priekšmetus, Kurzemes hercogistes laika dokumentus un rokrakstus, retas grāmatas, ieročus, pat Jelgavas Zaļās gvardes standartu. Neviens nevar iedomāties, ka šeit bija savākta plaša putnu un dzīvnieku izbāzeņu kolekcija. Jelgavnieki pat atveduši 25 gleznas no Poznaņas Nacionālā muzeja Polijā, kas reiz greznojušas Kurzemes provinces muzeju. Ļoti ievērojams foto dokumentu klāsts ir saņemts no Marburgas arhīva, kas stāsta par atsevišķiem krājuma priekšmetiem, bet galvenais te atrodas foto fiksācijas no muzeja iekārtojuma 1939. gadā.

Izstāde Jelgavā skatāma līdz februāra sākumam.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com