Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (38)

Palielināt / Enlarge

Juris Balodis. FOTO Astrīda Jansone.

Juri Balodi pirmo reizi sastapu demonstrācijā pie Saeimas, kad jautājums par Okupācijas muzeja pārbūvi bija nezināms, un Saeimai tas bija jāizlemj. Viņš tur bija kopā ar Zvannieku tēti Juri Cālīti, kuru es pazīstu jau labi sen. Tur mūs iepazināmies, un es sapratu, ka arī Juris man jādabū manā grāmatā. Tagad beidzot esmu dabūjusi Jura piekrišanu atbraukt pie manis uz sarunu. Viņš atnāk norunātā laikā ar garšīgu saldumu kārbu, un es izstāstu viņam, ko no viņa gribu dzirdēt. Viņš arī tūlīt sāk:

„Mans tēvs bija Pēteris no mājām Balodēniem Vietalvā, un tur Baložu ģimene jau bija dzīvojusi vairākās paaudzēs un bija ļoti latviska. Mamma ir dzimusi Rojā, un mans vecais tēvs bija igaunis ar uzvārdu Lepiks. Tātad tur man nav tās latviskās asinis, bet no tās puses igauņa. Tur mammai, ka viņai bija bijis kāds draugs Eižens Šmits, kurš vectēvam nav bijis pa prātam. Tāpēc viņš Šmitam bija teicis: „Smit, tu liec tai skukai mieru!” Viņš latviski runāja ar igauņu akcentu.

Mammas pirmais vīrs bija pazudis kara laikā. Tātad viņa bija dzimusi Lepiks, tad viņa apprecējās, un bija Auls un tad Austrālijā, Ņūkastlē, kur bija otrā dīpīšu nometne, viņa apprecējās ar manu tēvu, un tā viņas trešais uzvārds bija Balodis. Es tur piedzimu 1956. gada 11. februārī. Vecāki gan jau bija iepazinušies Dānijā, jo viņiem kā vienam, tā otram bēgļu ceļš nebija gājis caur Vāciju, bet gan Dāniju. Viņiem bija palaimējies, jo Dānijā nekā netrūka, un mamma teica, ka tie bijuši labākie gadi viņas mūžā, jo dāņi pret latviešiem bija izturējušies ļoti labi, un Kopenhāgena karā nebija izpostīta.

Pēc kara mamma gribēja braukt uz Kanādu, bet plaušā kaut kur bija plakums, un tur viņu neņēma, un viņa sāka kārtot papīrus uz Argentīnu, bet bija cilvēki, kas viņu no tā atrunāja, un tā viņa beidzot izvēlējās Austrāliju. Ar visu to, ka Austrālija bija tik atšķirīga no Latvijas ar dabu un ar dzīvniekiem, viņa tur jutās laimīga, jo Austrālija bija tāda zeme, kur, ja tu strādāji, tad tevi neviens nenicināja un cienīja. Bet reizi, kad es apciemoju latviešus Anglijā, tur, ja tu nebiji pareizā skolā un ar pareiziem sakariem, tad nekur tālāk nevarēji tikt. Tomēr mana mamma vienmēr teica, ka mēs esam labāki, jo mums ir veca kultūra, valoda un literatūra, kam es gan tagad pieaudzis, viņai nepiekrītu.

Mēs mājās vienmēr runājām latviski, un kad es aizgāju uz bērnudārzu, es nepratu angliski. Vienīgais, ko es zināju bija Mickey Mouse, ko skatījos pie kaimiņienes televīzijā, jo mums tā nebija. Tur (Red. – Austrālijā) televīzijā radās tikai 1956. gadā, kad Melburnā notika Olimpiāde, tad kaimiņi to bija iegādājušies. (Te viņš man nodzied programmas sākuma dziesmiņu, kur Mickey Mouse tiek pa burtiem izdziedāts, un pats priecājas, ka vēl no tik agras bērnības ir atcerējies).

Par pirmo skolas dienu man ir ļoti skaidras atmiņas, skolotāja kaut ko stāsta, bet es, protams, neko nesaprotu. Man pēcpusdienā jāiet uz tualeti, bet es neprotu paprasīt un piečurāju bikses. Mani bez jebkādas žēlastības ar pliku dibenu, un tā es līdz pusčetriem nosēdēju, kad mamma atnāca pakaļ, un otrā dienā mani ar vilkšanu bija jāvelk uz to kauna vietu. Nu, bet bērni jau to visu ātri aizmirst un arī iemācās.

Tā visa mana izglītība no bērnudārza līdz augstskolai bija angļu valodā, bet ar visu to es esmu bilingvāls, jo, ja es Latvijā lekciju klausos latviski, es to pierakstu angļu valodā, jo es tā domāju. Ja man ir jāraksta angliski, tad es tūlīt pārslēdzos uz latviešu valodu un bez domāšanas, bet, ja es tikai sarunājos ar kādu latviski, tad gan galvā nekas netulkojas, tad esmu tikai latvietis.

Pirmā skola jeb pamatskola man bija Punchbowl Grade School, tad Punchbowl Boys' Middle School un tad, kā visiem latviešu bērniem, bija jāiet augstskolā. Es gan nezināju vēl, ko es gribu mācīties un tādēļ mācījos Bachelor of Arts Sidnejas Universitātē, kas ir viena no vecākajām un prestižākajām visā Austrālijā. Un tad es mācījos to, kas mani interesēja – antropoloģiju, socioloģiju, politisko zinātni, tātad tādu vispārīgu izglītību. Ja vēl būtu piemācījies vienu kursu un diplomu izglītībā, kas bija skolotāja kvalifikācija, tad es būtu kļuvis par skolotāju, un visa mana karjera būtu iegājusi citās sliedēs. Tā nu bija, ka izglītība man bija, bet profesijas nebija.

Tad sāku meklēt darbu un gadījās, ka tiku Sidnejas lielākajā universālveikalā Grace Brothers mēbeļu nodaļā. Ja es būtu ielikts kaut kur pie apakšbiksēm, tad, droši vien, nebūtu palicis, bet kopš tas bija prestižs veikals, pie mēbelēm man patika. Tur cilvēku ir maz, un gaisotne pavisam cita. Tur paliku vairākus gadus, bet pēc tam nāca visādi citi darbi kā finanšu plānotājs un tirgoju pensiju plānus. Tas nozīmēja cilvēkam iestāstīt, ka pēc 50 gadiem viņam finansiāli būs viss labi. Tad es sapratu, ka cilvēks uz to parakstīsies tikai tad, kad viņš sapratīs, ka var man uzticēties. Zināju, ka varu stāstīt, cik gribu, bet bija jāatceras, ka cilvēkam katru mēnesi vajadzīga zināma naudas summa, kas viņam tajā bija jāieliek, un tad kaut kad pusmūžā izdomāju, ka gribu strādāt kaut kur viesmīlībā; to biju jau sapratis bērnībā.

Mans tēvs visu mūžu nostrādāja beķerejā pie Bērziņa, kurš bija viens no bagātākajiem latviešiem Austrālijā. Kad bija iebraucis, viņš sāka tirgot siļķes, un visi iebraukušie dīpīši un citi imigranti pie viņa iepirkās. Viņam veikalā bija gan rupjmaize, baltmaize, gan doktora desa, gan krējums, gan viss cits. Arī es tur pa brīvdienām strādāju jau, kamēr gāju skolās.

1979. gadā es biju sapelnījis tik daudz, ka es varēju braukt uz ārzemēm un pirmo reizi biju arī Latvijā. Man mamma bija līdz, viņa gribēja tikt uz Roju, bet Intūrists nelaida. Pirmie krievu vārdi, ko es iemācījos, bija – ņet i ņebūģet.* Vienalga, ko prasīju, bija tas pats. Tās bija pirmās divas nedēļas Latvijā, un man tur jau patika tūlīt.

Mēs tikām latviski audzināti, un, lai gan es sestdienas skolā negāju, es pāris reizes aizgāju uz tautas dejām, bet tās mani nesaistīja. Bet man patīk dziedāt, un tā es sāku dziedāt Sidnejas latviešu jauktā korī, pēc tam arī Sidnejas latviešu vīru korī, kas bija dibināts tajā pašā gadā, kad es esmu dzimis. Pēc gada korim, tāpat kā man, paliks 65 gadi. Kora diriģentam es palīdzēju apmācīt balsis, jo es privātstundās biju mācījies spēlēt ērģeles, un vēlāk pārņemu vīru kora vadību un darīju to desmit gadus. Tas arī bija tāds īsti latvisks pasākums.

Austrālijas latvieši bija ļoti aktīvi, katru gadu mums bija Kultūras dienas, kas ir kaut kas līdzīgs dziesmu un deju svētkiem citās latviešu mītnes zemēs. Tur bija tādi koristi, kas 50 gadu bez izņēmuma dziedāja Kultūras dienu sarīkojumos. Kad 1989. gadā krita Berlīnes mūris, tas man bija kā zibens no skaidrām debesīm. Tajā pašā dienā es sapratu, ka kādreiz nonākšu Latvijā.

Protams, pagāja laiks, kamēr Latvija atguva pilnīgu neatkarību, un es sapratu, ka man tur ir jābūt. Neviens vecāks mani nespieda, un es nebiju superletiņš, bet Austrālijā es vienmēr jutos vairāk latvietis nekā austrālietis, un šeit Latvijā es katru dienu atceros, un man tiek atgādināts, ka es tomēr neesmu gluži tāds, kādi ir tie, kas dzimuši un auguši šeit. Tātad Latvijā tu mazliet jūties kā austrālietis, un tev pietrūkst Austrālija, bet Austrālijā tu noteikti jūties kā latvietis, un tev pietrūkst Latvija. Anglijas, Vācijas un Zviedrijas latviešiem tas ir daudz vieglāk, tie bieži var atbraukt šeit un atpakaļ, bet no Austrālijas tas nav tik viegli.

Bet nu tagad es jau esmu atbraucis tā kā pavisam; vairākus gadus nostrādāju Vidzemes augstskolā un pasniedzu viesmīlību. Man bija labs kontakts ar studentiem, un pirms diviem gadiem es satiku vienu bijušo studentu uz ielas un prasīja man, vai esmu atbraucis uz Latviju nomirt. Es gan atbildēju, ka pirms tam gribu vēl pāris desmit gadu padzīvot.

Pirmo reizi es Latvijā nodzīvoju 13 gadus, un tad aizbraucu atpakaļ uz Austrāliju, jo pa tiem gadiem es pat nebiju Austrāliju apciemojis, bet man taču tur bija brālis un draugi. Brālis gan Latvijā nav bijis un arī nedomā te braukt. Citiem vārdiem sakot, mēs neesam tuvi. Tur tad nodzīvoju 8 ar pusi gadu, bet nu pirms diviem gadiem atgriezos te pavisam.

Arī Latvijā man radu ir maz. Mammai bija divas māsas, bet tikai vienai bija bērni. Tēvam ir māsa, kas arī nomira bez bērniem. Tagad palicis tikai brālēns, kurš ir pensionēts psihiatrs, un ar viņu man ir ļoti labs kontakts. Viņš ir ļoti gaišs cilvēks, un man ir žēl, ka es esmu kaut kur pie Cēsīm, un viņš ir tālu no turienes. Mums ne vienam, ne otram nav mašīnas, un mēs netiekamies tik bieži kā gribētos, bet kontakts un saprašanās mums ir laba. Zvanniekos mums ir vairākas mašīnas, un pa retam es vienu varu dabūt, bet tur trūkst to pieaugušo cilvēku, kas var tos bērnus vienmēr pieskatīt. Nav tā, ka tur vienmēr visi ir jāpieskata, bet tomēr rodas vajadzības, kas jārisina kādam pieaugušam.

Kāpēc es nolēmu pārcelties? Ir tā, ka Austrālijā tu dzīvo normālu dzīvi, esi sasniedzis zināmu labklājības līmeni, bet tālāk nekā vairs nav. Šeit, ja tu ko dari, tad zini, ka ar savu darbu tu palīdzi Latvijai celties un augt. Pirmais darbs man bija Rīgas Tūrisma skola, kas bija pirmā visā Baltijā, kur par tūrismu nebija zināms nekas, un sākumā te ar viesmīlību bija gaužām slikti. Tagad ir jau daudz labāk kā restorānos, tā arī satiksmes līdzekļos. Cilvēki jau smaida un ir daudz laipnāki, lai gan latvieši daudz negrib smaidīt bez vajadzības. Amerikā un Kanādā ar pirmo Hallo, jau smaids ir gatavs. Te būs – labdien, un tas arī ir viss.

Es stāvēju Radissonā, kad atklāja viesnīcu Daugava, es tajā brīdi biju tūrisma skolā, Radissons mani pieņēma darbā. Tur ļoti lielus līdzekļus ieguldīja darbinieku apmācībā. Tur cilvēkus pieņēma darbā uz pilnu algu jau trīs mēnešus iepriekš, un tur bija no Amerikas, no Skandināvijas, no Vācijas darbinieki katrai nozarei, kas tevi apmācīja un smaidīt lika visiem. To mūsējie negribēja saprast, jo domāja, ka ar lieku smaidu netiks ņemti par pilnu. Man belmaniem (izsūtāmie zēni) bija grūti iestāstīt, ka jāsmaida pēc vajadzības. Tas bija ļoti vērtīgs laiks, jo arī es vēl daudz ko iemācījos. Radissons mani aizsūtīja uz Norvēģiju, uz Vāciju, kur mani pašu vēl apmācīja; tā kā es tiešām daudz ko piemācījos.

Runājot par tiem pašiem belmaniem, viesnīcā Tallin ir bijušais Radissona belmanis, un divdesmit gados no belmana kļūt par viesnīcas direktoru ir tiešām sasniegums. Daudziem Radissona pirmajiem darbiniekiem pieci gadi tur jau bija labs pamats turpmākajai karjerai. Man arī piedāvāja, lai es braucu uz Dubaju, bet es teicu, ka neesmu braucis te veidot karjeru, bet gan, lai dzīvotu Latvijā.

Tad no Radissona aizgāju prom, jo biju iepazinies ar Mārtiņu Rītiņu Vincenta, un es savu laiku pastrādāju arī tur. Kad es no turienes gāju prom, man teica, lai es nāku atpakaļ katrā laikā, ja man jaunais darbs kaut kā nav pa prātam. Interesanti, ka pēc diviem gadiem es arī atgriezos. Pa starpai es pastrādāju arī kā tāds neatkarīgs viesmīļu apmācītājs un esmu izbraukājis visas Latvijas viesnīcas no Daugavpils līdz Alūksnei, un daudz ko apmācījis, un nebaidīšos teikt, ka tā viesmīlība, tas nevajadzīgais smaids, tā pieklājība ir mums zināma, bet tie daudzie okupācijas gadi ir tai paaudzei atstājuši smagas sekas.

Es atceros pirmos gadus tūrisma skolā; tie bija ļoti izmeklēti jaunieši, bet tā bija tāda pirmā lauku izlase no kādiem 30 bērniem viens. Kad es viņiem lasīju pirmās lekcijas, es prasīju jautājumus, bet visi skatījās uz grīdu. Es biju pārliecināts, ka daru kaut ko nepareizi, bet tas bija tas padomju laikā iedresētais: „Ja nezini atbildi, tad roku necel.“ Tad es to sapratu, un pēc desmit gadiem, kad beidzu tur strādāt, es iegāju pirmā lekcijā, un tur bija kņada un troksnis, un man likās, ka esmu atkal Austrālijā. Nu man viņi bija jāklusina, bet man bija liels prieks par visiem šiem jauniešiem, kas toreiz mācījās, bet tagad ir svarīgos amatos, un tu zini, ka ar savu mazo atdevi esi tomēr izdarījis kaut ko labu un paliekošu.

Vēl es esmu saistīts ar anglikāņu baznīcu, kur iepazinos ar Juri Cālīti. Ar to tad arī sākās tas Zvannieku stāsts, un latviešu draudzes trimdā ir arī tās, kas viņam tur vienmēr palīdz. Bet es arī palīdzēju ar pirmajiem trim bērniņiem, kas nu ir vairāk nekā pirms 20 gadiem; tas bija sākums manai darbībai ar Zvanniekiem.

Es saņemu no valsts 186 eiro mēnesī, jo esmu aizbildnis vienam piecpadsmitgadniekam, kas mēnesī noēd 80. Tad vēl vajag zābakiem, drēbēm, skolas piederumiem, zobārstiem un citām lietām. Mums ir ļoti laba latviete, kas pārstāv EKO kurpes. Viņa jau tagad trīs gadus divas reizes pa gadu katram bērnam sagādā kurpes. Tas ir fantastiski, jo kurpes bērniem Latvijā ir ļoti dārgas. Tās ir ļoti labas kurpes, kas mums 17 bērniem nav jāpērk, sevišķi ziemas zābaki 17 bērniem mums nav paceļams, jo katrs pāris ir ap 150 eiro. Pa tiem gadiem naudas vērtībā tas varētu būt ap 15 tūkstošiem eiro.

Ir arī viena beķereja, kas mums dod 500 maizes kukuļus katru mēnesi, un mums ir lielas saldētavas, kur varam tos saglabāt. Tāpat palīdzība nāk arī no citiem uzņēmumiem, un naudu mums ziedo arī cilvēki, it sevišķi tagad uz Ziemassvētkiem. Ap svētku laiku mēs saņemam gandrīz pusi no visa gada ziedojumiem. Zvanniekos pa šiem gadiem Sandra ir bijusi mamma mazākais kādiem simts bērniem. Es arī daru, ko varu, bet tas ir tālu no tā, ko spēj Sandra. Tagad kādu brīdi man būs jāpiestrādā mazliet intensīvāk, jo Juris ir aicināts runāšanas tūrē pa Austrāliju, un mums izdevās Sandru pierunāt braukt viņam līdz, jo organizētāji ir samaksājuši izdevumus arī viņai. Līdz ar to, mums pārējiem būs mazliet lielāka slodze. Es arī vairākas reizes nedēļā gatavoju ēdienu un vadāju bērnus pa skolām un dažādām nodarbībām, un braukāšana ir milzīga, jo bērni iet dažādās skolās un dažādās vietās un piedalās dažādās nodarbībās. Es arī vēl nevaru pierast pie Latvijas ziemām, jo Austrālijā nebija jātīra sniegs, nebija jāsilda mašīna un nebija jānoņemas ar siltām ziemas drēbēm.

Ar to mūsu saruna beidzas, jo Jurim jātiek atpakaļ uz Zvanniekiem, un man jau liekas, ka būs diezgan daudz, ko rakstīt. Redzu, ka Juris Latvijā ir darījis diezgan daudz un dažādus darbus, un varu tikai priecāties, ka viņš te ir atbraucis un tiešām palīdz Latvijai un tās bērniem augt. To es gribētu teikt gandrīz par katru no trimdas bērnu bērniem, kurus esmu iepazinusi. Viņi visi ir tiešām tie foršākie.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“

* „Nav un nebūs“ krievu val.