Mammu pieminot

Kā jau Tu zini, mamma ir aizgājusi aizsaulē. Rakstu, lai Tev pateiktos par Tavu silto, tuvo draudzību ar mammu. Viņai vienmēr bija tik liels prieks uzturēt korespondenci ar Tevi, mazliet paklačot un sīkumos iztirzāt par sabiedrības būšanām un nebūšanām!

Viņa kā māmiņa, vecmāmiņa un sievasmāte mums visiem ļoti trūkst. Mēs par to skumstam, protams, bet zinām, ka mamma grib visvairāk, lai mēs svinam viņas dzīvi un mūsu bijušās attiecības ar viņu. Tātad es gribu atcerēties viņas labās īpašības un raksturu, jo zinu, ka viņa necieš lielo pinkšķēšanu!

Kā jau Tu labi zini, mamma bija neatlaidīgi pragmātiska līdz pat pašām beigām. Pat apzinādama savu veselības stāvokli, viņa rāva vaļā visas iespējamības noorganizēt sīkās detaļās savas bēres ar lielu entuziasmu, un cik vien ķermenis savā vājumā viņai to atļāva. Viņa nebija tāda, kas mēdza gulēt gultā, bezcerībā gaidot galu! Vienā mirklī viņa izdomāja, kāpēc gaidīt, kad ir jau miris. Varbūt varētu noorganizēt savas bēres, kamēr vēl ir dzīva. Tā var pats savas bēres apmeklēt un dzirdēt visas tās patīkami labās lietas, ko cilvēki saka parasti, kad cilvēks jau miris!

Mammas dzīvē pragmatisms bija rakstura galvenā īpašība. Viņa vienmēr kaut ko darīja vai uzņēmās. Vienmēr strādīga, un, man šķiet, nezināja, ko nozīmē vārds brīvdienas. Sēdēt, skatīties televīziju stundām ilgi nebija viņas stilā. To sakot, bija posms dzīvē, kad ar lielu aizrautību viņa katru dienu noskatījās savu pusstundiņu garo (Mildiņ, arī Tavu mīļāko!) programmu Hameleonu rotaļas (The Bold and the Beautiful). Bet arī tad rokās viņai vienmēr atradās kāds pusadīts, tamborēts vai izšūts darbiņš. Daudzums tādu darbiņu tika nodoti Sarkanajam Krustam, viņiem, ko pārdot. Ja nebija rokdarbi, tad viņu varēja atrast virtuvē, cepot rupjmaizi, pīrāgus, DV pusdienas... utt. Bija tā, it kā viņai būtu uzmetusies misija nodrošināt to, ka visa Latviešu sabiedrība katru nedēļu tiek paēdināta gadījumā, ja draud bads!

Kā jau Tu zini, Mildiņ, jau no pusaudža dienām mamma prata šūt sev tērpus, un vēlāk pelnīt naudu, šujot drēbes butīkai (boutique) un citiem. Atceries, ka tas jau bija pirms viņa kļuva par vidusskolas skolotāju, mācot galvenokārt mājturību, vācu un angļu valodas. Esmu pateicīga mammai, ka varēju no viņas iemācīties visas šīs lietas. Pat dzīves priekšpēdējā nedēļā viņa man pamācīja specifiskās detaļās, kā pareizi brūvēt tēju. Kuram tagad lai zvanu prasīt, kā pārrakstīt recepti lielākos kvantumos, vai ko lietot, lai iztīrītu no uzvalka jaunāko traipu.

Vēl, kas bija dziļš mammas raksturā, bija patstāvība un kopā ar pragmatismu un stingro darba ētiku, viņa ar prieku kalpoja kā DV Adelaides nodaļas priekšniece. Man jāsaka, ka ar to lepojos, jo ņemot vērā, ka dzīve viņai pagātnē bija ne visai gluda, viņa paspēja pārvarēt šķēršļus un iestūrēt tādā dzīves virzienā, kas deva viņai iespēju tālāk attīstīt no dabas dotās dotības un būt pozitīvi noderīgai sabiedrībā. Zinu, ka mamma teiktu, ka viņa nemūžam nebija sasniegusi kalna galu. Bija vēl mērķi, kas dzīvē palika nesasniegti. Beigās varēja redzēt, ka dvēselē vēl daudz dzīvības, bet ķermenis vairs nepielāgojās! Bet pārskatot viņas dzīvi, domāju, ka viņa panāca brīnumdarbus. Viņas dzīves stāsts ir kļuvis kā inspirācija/iedvesma mūsu ģimenei.

Speciāliste ārste jau mammai pirms pāris gadiem izteica izbrīnu, ka viņa vēl esot dzīva! Zini, Mildiņ, es domāju, ka tas ir Latviešu sabiedrības dēļ. Jāturas sabiedrībai līdzi. Nebija laiks domāt par miršanu! Mammas sirds un draudzības stingri noturējās pie Latviešiem. Tātad, mammu atminot, atļausimies paraudāt, bet tad arī svinēsim viņas dzīvi un iedzersim viņas mīļāko – jā, Tu uzminēji, – Šampānieti!

Visu labu,–

Valda