Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ilze ceļo pa Austrāliju (3)

Mežonīgie ziemeļi

Laikraksts Latvietis Nr. 541, 2019. g. 23. martā
Ilze Baiža -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ceļotāji. FOTO no Baižu ģimenes arhīva.

Mežonīgie ziemeļi. FOTO no Baižu ģimenes arhīva.

Darvīna. FOTO no Baižu ģimenes arhīva.

Noslēgums. Sākums LL521, LL522.

Kad beidzot bijām Brendonam pierādījuši, ka neesam nekādi vārguļi, bet nopietni ceļotāji, viņš piekrita mūs aizvest garākā izbraukumā ar nakšņošanu teltīs un guļammaisos. To uzzinot, man sirds sitās priecīgā ritmā no sajūsmas, un es atļāvos pakavēties tālās bērnības atmiņās, kad kopā ar draudzenēm ceļojām pa Latviju, naktis bieži pavadot zem klajas debess. Tajos laikos mūsu līdzekļi bija tik ierobežoti, ka ilgu laiku telti nevarējām atļauties nopirkt, tāpēc bieži nakšņojām tikai guļammaisā, bet lietus laikā nācās improvizēt. Citreiz paslēpāmies siena zārdos, citreiz kādā šķūnī vai zem kādas pajumes, bet citreiz salijām līdz pēdējai vīlītei.

Šoreiz bijām aprīkoti daudz labāk, kaut gan lietus sausajā sezonā ir ļoti reta parādība; vairāk uztraucāmies par mošķiem, asinssūcējiem un rāpuļiem, kas Ziemeļu Teritorijā nav nekāds retums. Atzīšos, ka visvairāk baidījos par čūskām. Tās manī iedzen bailes un citreiz pat rādās murgos, tāpēc izliktās zīmes, ka apkārtnē lokanās ir manītas, radīja visai nepatīkamas izjūtas. Šādas brīdinājuma zīmes redzējām visur – gan pie kempingiem, gan pie degvielas uzpildes stacijām, taču, laimīgā kārtā, brīvā dabā nevienu neredzējām.

Ceļā devāmies ap kādiem pusdeviņiem no rīta, un es vēroju, kā gar logiem paslīdēja mango koku plantācijas, izdeguši meži (Ziemeļu Teritorijā bieži notiek mežu ugunsgrēki. Daļa no tiem ir ar nolūku sākti, jo tie palīdz atjaunoties florai.) un nebeidzami krūmāju lauki, kas vietām atsedza Austrālijai tik raksturīgo sarkano augsni. Garām paslīdēja arī simtiem termītu ligzdas, kas debesīs slējās kā Gaudi katedrāles, cita par citu grandiozākas, bet dažas – izcilākās varēja augstumā sacensties ar paprāvu koku.

Pirmo pieturvietu, Putnu atteku, sasniedzām, kad saule sutināja visvairāk. Jau izkāpjot no mašīnas, kur mūs patīkami dzesēja gaisa kondicionieris, sajutāmies kā siltumnīcā. Taču neskatoties uz +35°C karstumu, varonīgi gājām gar brūngano ūdeni, kas gan vairāk atgādināja ezeru, un vērojām dabu. Nezinu, vai biju apdullusi no pusdienas saules stariem, vai kādi aborigēnu gari mani bija nobūruši, bet es iegrimu savās pārdomās un ļāvos tām. Skatoties uz neparasto ainavu, kur virs mūsu galvām lidinājās melnie kakadu papagaiļi, kaut ko skaļi viens otram kliedzot, un ūdenī starp zili violetām ūdensrozēm peldēja melnbaltas pīles, mani tvarstīja atmiņas un pašanalīze. Gandrīz kā transā domas ceļoja no patīkamiem notikumiem pie tādiem, kurus labprāt gribētos aizmirst, līdz beidzot izdevās atrast sirdsmieru. Tas notika, kad no skatpunkta nojumes margām vēroju dzīvības pārpilno ezeru. Visur, kur vien acu skats sniedzās, notika rosība: sīki krāsaini putniņi lidinājās virs ūdensrozēm, ķerdami kukaiņus, un pamalē vairāki simti pīļu kaut ko bubināja. Uz vienas no saliņām laiski sauļojās trīs krokodili – katrs savā krāsā, un Atis, iedvesmojies no Lecošo krokodilu kruīza darbiniekiem, steidza viņiem izdomāt vārdus. Beigās, prāvāko no visiem nosauca vienkārši par Lielo, bet pārējie divi, savas krāsas dēļ, tika pie vārdiem: Vaniļa un Tumšā šokolāde. Šis mums visiem pamatīgi uzlaboja omu, un atpakaļ mašīnā atgriezāmies pavisam smaidīgi.

Apmēram pēc pusotras stundas brauciena nonācām pirmajā kempingā, kur visiem bija aktīvi jāpiedalās telšu celšanā un kopīgās apmetnes iekārtošanā. Kad viss bija izdarīts, un Atis kārtīgi izpeldējies kempinga baseinā, mēs atkal sakāpām mašīnās un devāmies uz Ubirr klinti Kakadu Nacionālā parka nomalē. Šī apkaime pazīstama ar senajiem aborigēnu zīmējumiem, kuri esot pat 30 000 gadus p.m.ē. veci. Viena no pasaulē vecākajām izstāžu zālēm mūs nepievīla un izvadāja pa rudajām klintīm šurp turp, pastāstot par aborigēnu gariem, kas lielu čūsku veidā kādreiz laidās pa pasauli. Bet tikai tad, kad uzkāpām Ubirr klints virsotnē, kur noslēdzām vakaru, vērojot, kā saule pazuda aiz horizonta, sirdī iedegās kaisle pret šo nepieradināto pasauli. Visas četras debespuses, it kā sacenzdamās viena ar otru, mēģināja mūsu skatienus nopirkt ar ainavām vienu skaistāku par otru. Šī bija arī viena no tām maģiskajām vietām, kur līdz kaulam sajutu dabas varenību, sadedzinot jebkādas egoisma ilūzijas par cilvēku pārākumu. Saulei rietot, es ievilku dziļu elpu un ļāvos emocijām, es zināju, ka tonakt gulēšu miljonu zvaigžņu viesnīcā, kur tās visas spīdēs virs mūsu galvām.

Nākošajā rītā pamodāmies agri un vērojām kā dingo – Austrālijas savvaļas suns piesardzīgi izstaigāja kempingu, meklēdams, vai kāds neuzmanīgs ceļotājs nav atstājis pārtiku viņam pieejamā vietā.

Ceļā devāmies tūlīt pēc brokastīm un piestājām vēl vienā aborigēnu galerijā, kura tikai ieskicēja seno cilvēku zināšanas par šo zemi un tās nozīmīgumu. Gandrīz katram augam bija vairāki pielietojumi cilšu ikdienā – no vieniem gatavoja grozus, no citiem ievāca pārtiku un izmantoja medicīnā. Kā jau vairums pamatiedzīvotāju, aborigēni dzīvoja saskaņā ar dabu; visi viņu atkritumi bija pārstrādājumi, un nebeidzamais krūmājs bija viņu mājās, supermārkets, skola un atrakciju parks. Šī ceļojuma laikā uzzināju daudzus faktus par Austrālijas pamatiedzīvotājiem, kurus iepriekš nezināju. Piemēram, to, ka aborigēnu ciltis runā dažādās valodās. (Jaunzēlandes maori tomēr visi runā vienā valodā, ir dialekti, bet valoda ir viena.) Šīs valodas ir tik atšķirīgas, ka viņi nav spējīgi saprast viens otru. Parasti kaimiņu ciltis apguva vairākas valodas, lai savā starpā varētu sazināties. Mūsdienās daudzas no šīm valodām ir uz izmiršanas robežas, kas atsevišķiem valodu pētniekiem ir kā zelta ādere un neskaitāmu publikāciju saturs.

Bez zināšanām par aborigēniem, mēs šajā dienā atklājām vēl vienu Ziemeļu Teritorijas pērli un labi glabātu noslēpumu, par kuru eksistenci pat paši austrālieši zina salīdzinoši maz – termālos avotus. To dēļ vien ir vērts uz šo nostūri atbraukt, bet par to jau nākamajā daļā.

* * *

Kad saviem kolēģiem stāstīju par Ziemeļu Teritorijas termālajiem avotiem, daudzi pārsteigumā iepleta acis. Lai arī viņi kaimiņvalstī Austrālijā ciemojušies neskaitāmas reizes, pats Ziemeļu gals tomēr bija palicis neizpētīts. Pat mūsu austrāliešu radi neslēpa izbrīnu, kad stāstīju par fantastisko iespēju iemērcēties vannas siltuma upē, kas prasmīgi noslēpusies starp tropu augiem. Atzīšos, ka arī manas zināšanas par termālo avotu ģeogrāfiju aprobežojās tikai ar tūristu katalogos izlielīto Islandi, Kanādu un mūsu tagadējās mītnes zemi – Jaunzēlandi, bet par Elsijas Nacionālā Parka (Elsey National Park) esamību nebija ne mazākās jausmas, un, iespējams, tieši tāpēc es tajā vietā tik ļoti samīlējos, ka labprāt tur atgrieztos vēlreiz.

Pie pirmā avota – Bitter Springs mēs nonācām pievakarē un pēc tam, kad jau otro dienu bijām šurp turp izstaigājuši vairākas pasaulē vecākās izstāžu zāles – vietas, kur aborigēnu senči un pat dievi gleznas izlikuši dabā uz klintīm, kuras brīžiem paslēpj koki, bet reizēm atklāj bezgalīgi tālumi.

Pār palmām jau krita matēta gaisma, brīdinādama ceļiniekus, ka saulīte lēnām sukāja savus garos zelta matus un taisījās pie miera, bet mēs, kā tādi mazi bērni, bridām dziļāk pa taciņu iekšā džungļos, līdz nonācām līdz termālajam avotam, kas gan vairāk atgādināja meža upīti.

Pavisam viegli es ieslīdēju dzidrajā ūdenī, kas patīkami sildīja manu ķermeni. Biju nonākusi kārtējā pasakā, kur domas izgaisa un ķermenis zaudēja smagumu. Apkārt lidinājās spāres, un sienāži klusi žūžināja, bet es ļāvos plūsmai mani nest gar tropu augiem un piekrastē ziedošajām ūdensrozēm. Lielākā daļa šeit atbraukušie tūristi relaksējās, peldot pa straumi, beidzot savu slapjo levitāciju pie tiltiņa un tad mērojot atpakaļ ceļu pa taciņu. Es gan darīju savādāk: apgriezos un kādu puskilometru nopeldēju pret straumi, reizēm piestājot un atpūšoties pie kāda ūdenī iegrimuša koka. Skatoties apkārt, likās, ka visas pasaules zaļās krāsas vēlējās šodien uzziedēt, pasmaidīt un iedvesmot. Iedomājos, ka varbūt Smaragda pilsētas burvis dzīvoja tieši šeit, nevis aukstā no dārgakmeņiem būvētā pilī. Iespējams, paslēpies tepat, sūnās vai noslēpumaini mirdzošajā upes gultnē. Varbūt viņa pils noglabāta tur? Varbūt,– es noteicu, ievelkot dziļu elpu un veroties visapkārt. Kā negribējās to dievišķo sajūtu palaist, bet bija pienācis laiks doties.

Kempingā nonācām, kad bija jau tumšs. Kaimiņu nebija daudz, tāpēc visapkārt valdīja nosacīts klusums un mēs, ielīduši teltīs, atkal gulējām miljons zvaigžņu viesnīcā.

Nākamajā dienā rītu iesākām ar peldi Mataranka termālajos avotos, arī turpat Elsijas Nacionālā parkā. Ļoti skaistā vietā, kaut gan te jau peldēties atļautajā posmā avota gultne bija nosegta ar betonu, un vairāk atjādināja prasmīgā vietā iekārtotu baseinu. Lai nu kā, te Atis pa īstam iemācījās peldēt! Tādēļ vien Mataranka siltie ūdeņi atmiņā palikuši ar prieka pilnām acīm un aizrautīgiem izsaucieniem par jauniegūto prasmi!

Nemanot laiks bija aizcilpojis kā ķengurs, un pienāca mūsu izbrauciena pēdējā diena, kuru pavadījām Katerīnas pilsētas tuvumā. Tur savu ceļu starp sarkanām klintīm izgrauzusi upe, veidojot iespaidīgu kanjonu. Brendons mums ieteica doties upes kruīzā, kas sākumā likās diezgan padārgs prieks, tomēr izrādījās katra centa vērts. Jau ejot pa taciņu, kas veda uz kuģīšu piestātni, ieraudzījām pirmo brīnumu – apkārtējos kokos kā augļi karājās sikspārņi. Nevis viens, divi vai desmit, bet tūkstošiem... vesela kolonija lidojušo lapsu mēģināja gulēt, ik pa laikam paplivinot savus spārnus, lai atvēsinātos no pusdienas saules. Dažiem par pārsteigumu izrādījās, ka šie mazie Drakulas ir īsti veģetārieši, kurus pavada sapuvušu augļu aromāts.

Tomēr tikai tad, kad ar kuģīti braucām pa Katerīnas upes tīro ūdeni, kas atspoguļoja zilās debesis, mūsu acu priekšā iznira viss šīs apkaimes krāšņums, sākot ar dzeltenām smilšu sērītēm, beidzot ar sārtām klintīm, kas tiecās uz mākoņiem. Sākumā steidzu ķert vienu kadru pēc otra, bet vēlāk vienkārši apsēdos un vēroju, kā garām paslīdēja dabas gleznas, cita par citu iespaidīgāka. Bija grūti atrast vārdus, lai šo upes uzvaras gājienu cauri mežiem un nepielūdzamām klintīm, aprakstītu. Kā zila artērija tā apgādā izslāpušo zemi un augus ar ūdeni, tādā viedā pabarojot simtiem dzīvnieku. Šī ir arī viena no retajām lielajām upēm, kuru neapdzīvo lielie sālsūdens krokodili, un kur drīkst peldēties. Mazie saldūdens krokodili cilvēkiem nav bīstami, jo ļoti lēni aug, un nekad nesasniedz tādus izmērus, lai mūs apdraudētu.

Kad kuģītis atkal piestāja krastā, bija pienācis laiks atgriezties Darvinā, un pēc 4 stundu brauciena tur arī nokļuvām. Pazīstamā mājiņa ar palmu ieskautu dārziņu jau mūs gaidīja ar mīkstu gultu un dūnu spilveniem.

Pēdējo dienu pavadījām turpat pa māju, kravājot mantas un atskatoties uz redzēto un piedzīvoto. Vienos naktī mēs pacēlāmies no Darvinas lidostas, uzņemot kursu uz Kvīnslandi.

Ziemeļu Teritorija vienmēr paliks manā atmiņā ar savu vienreizējo dabu, kas kā pasaku valstības izmētā sajūtas pa dimensijām, un Austrālijas pamatiedzīvotāju stāstu, kas liek aizdomāties par problēmu cēloņiem un sekām, par dažādām ticībām un to, ka problēmas visbiežāk ir salīdzināmas ar daudzšķautņu figūru, kuras vidējo laukumu varēsi izvilkt tikai tad, kad būsi apzinājies visas figūras šķautnes.

Es gribu patiekties Brendonam un viņa ģimenei par viesmīlību un to, ka izvadāja mūs pa visiem apskates objektiem.

Nākamajā – noslēguma daļā par Brisbani un Goldkostu. Par bildēm ar koala lācīšiem un ķenguriem, un satikšanos ar radiem.

* * *

Kvīnslandes miers

Ja citus dusmīgus un neiecietīgus dara nikotīna vai kofeīna trūkums organismā, mani pie sienas piespiež miega bads, un, gadiem ejot, esmu ievērojusi, ka negulētas naktis panesu arvien sliktāk un sliktāk. Tāpēc mana seja pēc četru stundu lidojuma nakts vidū no Darvinas uz Brisbani izskatījās tik skāba un samocīta, ka pašai sevis kļuva žēl.

Diemžēl ceļš no lidostas līdz vīra radinieku mājām bija diezgan patāls, un es mocījos sapņos par gultu un spilvenu. Braucot vilcienā uz Brisbanes centru, piedzīvoju visu emociju gammu: gan cepos zilās dusmu liesmās, gan rūgti lūdzos, lai tikai laiks paskrietu ātrāk. Kad beidzot nokļuvām galapunktā – baltā divstāvu koka mājā, kas atgādināja vecāku vasarnīcu Jūrmalā, es knapi izturēju pieklājības frāžu apmaiņu ar Stīva brāļa sievu, un, kad oficiāli varēju tikt gultā, aizmigu kā lācis.

Pirmo dienu tā arī pavadījām, neko īpaši nedarot, ja neskaita tuvāku iepazīšanos ar radiniekiem kaut kad vakarā. Šo Austrālijas klanu satiku pirmo reizi, tāpēc neizpalika ne mulsums, ne daudzie jautājumi par Latviju. Kur Latvija īsti atrodas? Kādā valodā runājam? Un tā tālāk. Tomēr, mācējām to visu sabalansēt ar sarunām par Jaunzēlandi un mūsu pašreizējo dzīvi.

Nākamajā rītā ceļotāja gars atkal mūs uzrunāja, un mēs devāmies brīvā pastaigā pa Brisbanes centru. Ejot gar upi un skatoties uz debesskrāpju parādi, uz mirkli atcerējos Ņujorku. Arī šeit modernās arhitektūras džungļi sniedzās kilometriem tālu, vismaz tā likās. Tomēr, pašā pilsētas sirdī rūpīgi paslēptas ar daudzstāvu namiem sadzīvoja vecākas celtnes, kas vairāk atgādināja Spānijas arhitektūru. Tomēr visvairāk mani uzrunāja pilsētas botāniskais dārzs – parks, kas kā tāda zaļa elpa izrauj tevi no betona pasaules un aplaimo ar koku ēnu un izplaukušu ziedu skaistumu. No sakoptām dobēm mums smaidīja rozā gerberas un krūmi lepojās ar oranžiem pumpuriem, kas teju, teju taisījās plīst un uzplaukt. Arī vietējie putni neklusēja par to, cik labi viņi jūtas šajā dzīvības pielijušajā oāzē. Es apsēdos uz kāda no soliņiem un ļāvos tam, kā siltajā gaisā mītošais miers pārņēma mani. Pievakarē mājās atgriezos pavisam relaksēta un biju gatava jauniem piedzīvojumiem un iespaidiem.

Ja esi ciemojies Austrālijā, radi Latvijā un Jaunzēlandē cer Tevi sagaidīt, atgriežamies ar kaudzi fotogrāfijām – ar ķenguriem, ar koala lācīšiem un vēl visu to, ko tūrisma katalogi reklamē, tāpēc miglaina bilde ar tālumā, brīvā dabā lecošu valabiju nevienam neinteresē. Šādas tipiskās Austrālijas fotogrāfijas nemaz nav tik viegli dabūt, tomēr Kvīnslandē tāda vieta pastāv, kur, ja nav žēl iztērēt $36, ķengurus var bildēt kaut vai zils palikdams.

Vientuļās priedes koalu rezervāts (Lone Pine Koala Sanctuary) sniedz iespēju tūristiem ar Austrālijas dzīvniekiem iepazīties personīgi. Arī mēs tur devāmies, lai mājās palikušajiem neliktu vilties, un mēs varētu padižoties, ka esam barojuši ķenguru vai apčamdījuši biezo koala lācīšu kažociņu. Jau ieejot pa vārtiem kopā ar vēl simt citiem tūristiem, sapratu, ka esmu nonākusi sava veida zooloģiskajā dārzā, kur daudzus no putniem un pat dzīvniekiem bijām redzējuši ziemeļu teritorijā brīvā dabā, bet te – iesprostotus būros un nožogojumos. Tomēr nenoliegšu, ka apsēsties blakus vienā mierā gulošajam Austrālijas simbolam ļāva sajusties par kapeiku svarīgākai.

Pēdējo dienu pavadījām Zelta Piekrastē jeb Goldkoustā, jo uz Velingtonu izlidojām tieši no Goldkoustas lidostas. Bijām noīrējuši moteli pludmales krastā un vakaru mierīgi pavadījām, sēžot baltajās pludmales smiltīs un skatoties, kā saulīte noslīdēja arvien zemāk un zemāk, līdz pazuda pavisam aiz horizonta. Uz mirkli iedomājos, ka sezonas laikā šajā pludmalē droši vien nav vietas, kur dvielīti noklāt, bet tagad tikai retais romantiķis pastaigājās gar jūras krastu.

Mani pārņēma miers; zināju, ka esmu uzkrājusi enerģiju, lai atgrieztos darbā un ikdienas dzīvē, bet Austrālija man atmiņā paliks kā kontrastu zeme, kur tuksnesī ceļu izgrauzusi upe, un kur cilvēks sadzīvo ar reizēm tik nepielūdzamo dabu. Zinu, ka darba dēļ Austrālijā atgriezīšos jau pavisam drīz, bet tas jau būs pavisam cits stāsts.

Ilze Baiža
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com