Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Štrunts par rudeni – ziema jau klāt

Jancis par gadalaikiem

Laikraksts Latvietis Nr. 542, 2019. g. 16. maijā
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Visu savu mūžu es esmu varējis saprasties ar cilvēkiem – kā draugiem, tā arī ar tiem, kas bišķi ķerti. Bet nupat man laikam gadījies sapazīties ar to otro šķiru vairāk nekā ar to pirmo. Citādi es savu tagadējo paziņu rīcības un uzvešanos nevaru ne saprast. ne izskaidrot.

Citkārt prātīgi cilvēki, bet pēdējā laikā muld kā apdzērušies. Grib man iestāstīt, ka rudens esot jau klāt. Es esmu pārliecināts, ka ir par vēlu runāt par rudeni. Skaidri nojaušu un pavisam skaidri jūtu, ka tā ir ziema, kas gulstas man uz pleciem arvien smagāk un smagāk. Matos sabiris sniegs. Naktī trīc rokas un pirksti; tak jau tikai no pārmērīga aukstuma. Kāju ikros metās krampis. Deguns paliek sarkanāks un sarkanāks. Naktī divu reižu vietā jāiet pastaigāties četras, piecas reizes. Kāds tam visam varētu būt sakars ar rudeni? Tā ir tīša nieku stāstīšana. Latviski sakot, – muldēšana.

Ja vispār ir kāds loģisks izskaidrojums visam tam, kas un kā pašreiz notiek, tad tas ir, – ka ZIEMA jjau ir klāt. Nav šaubu, ka tas aukstums var to manu, garus gadus nodzīvojušo ķermeni, iespaidot visādos veidos. Sevišķi ziemā.

Viena no manām kaimiņienēm laikam ir pārliecināta, ka man galvā dzied putniņi. Viņa smīnēdama saka, ka neviens tak nesvinētu Lieldienas Ziemā, un neviens nedauzītos ar olām Ziemsvētku dienā, kā mēs nupat nesen to esot darījuši. Ar kaimiņiem ir jāsadzīvo, tādēļ es neizteikšos, ko domāju par dažu savu līdziedzīvotāju smadzeņu darbošanos vai nedarbošanos – štrunts par viņiem – es palieku pie sava, ka mūsu dzīvē klusām ir iedrebinājusies ziema, vienalga ar vai bez olām.

Mēs – no Eiropas iebraukušie letiņu jaunaustrālieši jau sen esam pieraduši pie gadalaiku nenormālībām šajā kontinentā, bet tur nekas nav darāms. Kā nekā Austrālija taču ir pasaules dibengalā, tad jau kaut kādas nenormālības ir tīri vai nepieciešamas, un mani tas vairs nemaz neuztrauc. Tā kā olas mums te dod katru trešdienas rītu – visu cauru gadu, tad vairāk man olas nevajaga – vienalga vai ir, vai nav Lieldienas.

Man gan noderētu klusa un mierīga dzīve. Neliekas gan, ka uz to man būtu kāda liela šance. Kā jau teicu, es ēdu olas katru trešdienas rītu un būtu ar mieru nodziedāt Jūs, bērniņi, nāciet katru svētdienas vakaru, bet pārējā laikā tad man būtu vajadzīgs miers un klusums. Bet ej nu un iestāsti to maniem nāburgiem, tas ir, citiem Ciema iedzīvotājiem. Tie paskatās tikai tajā melnajā kastē un tic visam, ko tur pāris apdauzīti bijušie komiķi stāsta par gadalaikiem. Šausmas! Bet ko tu darīsi? Kam sūdzēsies? Kas uz tevi klausīsies? Neviens! Visi domā, ka ir rudens, un ej nu ar visiem strīdīties. Kā jau vairākas reizes teicu, – ŠTRUNTS! Iebāzīšu vati ausīs un iešu sēdēt zem sava krūma. Kad paliks auksti, ieņemšu zāles no plakanās pudeles un būs silti. Lai tie gudrie mīcās pa saviem rudens dubļiem. Kas man tur daļas. Man par to raudiens nenāk.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com