Leģionāriem un Kalpakam

Daugavas Vanagi

Daugavas Vanagu organizācijas Melburnas nodaļa sestdien, 9. martā, DV namā rīkoja piemiņas aktu ar svētbrīdi, godinot latviešu tautas nacionālos varoņus – 1918. gada jaunās Latvijas valsts varoni, pulkvedi Oskaru Kalpaku un otrā pasaules kara latviešu tautas un valsts aizstāvētājus – latviešu leģionārus.

Sarīkojums sākās ar mācītāja Daiņa Markovska svētbrīdi, pievēršot klausītāju uzmanību un nozīmi liktenim, iejaucoties attiecīgā vietā, bezcerības situācijā un tai brīdī radot apstākļus, kas var bezcerību pārvērst aktīvā darbībā, iegriežot to brīnumainā kārtā pareizā virzienā ar cerību nākotnē. Tāds brīnums notika 1918. gadā, kad negaidīts ieradās viens jauns apdāvināts un jau ordeņiem apbalvots Pirmā pasaules kara piedzīvojis pulkvedis – īsts latvietis un nacionāls patriots, kas varēja savaldzināt un pārliecināt pāris simtu latviešu zēnus sākt cīnīties par savu valsti un tautu. Šis Dieva atsūtītais varonis bija pulkvedis Oskars Kalpaks, Latvijas pirmais armijas virspavēlnieks, kas atdeva savu dzīvību, lai piedzimtu Latvijas valsts.

Pēc svētbrīža DV Melburnas nodaļas priekšsēdētājs Jānis Kārkliņš sniedza biogrāfisku pārskatu par īso, bet sasniegumiem bagāto pulkveža Kalpaka dzīvi, izceļot viņa vienreizējo personību, militārās stratēģijas māku un viņa varonību, kas noveda latviešu tautu pie savas valsts. Tālāk šajā aktā, izsakot cieņu un pateicību latviešu leģionāriem, Melburnas nodaļas DV priekšsēdis Jānis Kārkliņš uzaicināja Edmundu Smalko nolasīt referātu par pulkvedi Oskaru Kalpaku.

Edmunda Smalkā referāts deva klausītājiem iespēju apzināt 1918. gada atbrīvošanas cīņu notikumus un sekas, kas līdz šim nav publiski risinātas. Viņa referāts pievērsa uzmanību tā laika apzīmētām Cēsu kaujām, kur latviešu karavīri cīnījās kopā ar vāciešiem un divām igauņu divīzijām pret Padomju komunistu armiju. Šī kauja beidzās ar uzvaru, kaut arī nebija pilnīga vienprātība augstāko virsnieku aprindās jaunā Latvijas armijā. Ne visi bija tik nacionāli un pārliecināti noskaņoti par Latvijas nākotni, kāds bija pulkvedis Oskars Kalpaks. Noklausoties referenta labi pamatotos tā laika notikumu secinājumus, Cēsu kauju iznākums varēja būt citādāks, dažiem augstāka ranga latviešu virsniekiem domājot vairāk par savu varbūtējo karjeru citā politiskā vidē, kā par jauno, vēl neskaidro Latvijas valsts nākotni. Ja pulkvedis Kalpaks būtu bijis viens no tiem, tāda Latvijas valsts nebūtu bijusi.

Pēc referāta, paturot akta nacionālo noskaņojumu, klātesošos iepriecināja ar savām skanīgām, spēcīgām balsīm vīru koris Veseris, nodziedot trīs dziesmas Sandras Birzes vadībā. Bija prieks klausīties jauko muzikālo priekšnesumu no jauniem vīriem un vienas vēl jaunākas dāmas; atnākt un piedalīties šajā svinīgā aktā, kam pulkvedis Kalpaks ir zināms tikai kā tālākas vēstures varonis un no kuriem neviens nav personīgi bijis leģionārs. Paldies Veserim un Sandrai!

Akts beidzās, iznesot karogu un skanīgi nodziedot, Vesera iedvesmoti, DV karoga dziesmu Še kopā mēs, biedri, kam lemts nebij' mirt, Dzīves laivu, kas savu var tālāki irt...

Ivars Mirovics
Melburnā, 16.03.2019.
Laikrakstam „Latvietis“