Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Ledum atmirdzot smalkos toņos

Laikraksts Latvietis Nr. 544, 2019. g. 30. maijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Ilzes Dūdiņas darbs. FOTO Māris Brancis.

Sandras Eglītes fotogrāfija. FOTO Māris Brancis.

Veselu mēnesi kopš marta beigām – praktiski visu aprīli – Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā skatāma divu mākslinieču darbu izstāde ar nosaukumu Svalbard. Pusnakts saules zeme. Tās autores ir stikla māksliniece Ilze Dūdiņa un foto māksliniece Sandra Eglīte.

Latvijas un, pieņemu, arī ASV, Kanādas un Austrālijas mākslas cienītājiem vārds Svalbard ir gluži svešs. Mēs padomju okupācijas laika skolās to saucām par Špicbergena salu arhipelāgu, taču 20. gs. 30. gadu Konversācijas vārdnīcā tā jau tiek dēvēta, kā tā laikā Eiropā bija pieņemts, par Svālbāru. Šis arhipelāgs atrodas aiz polārā loka kādus tūkstošs kilometrus no Ziemeļpola un pieder Norvēģijai.

2004. gada vasarā, kad tur var piekļūt, Sandra Eglīte pirmo reizi tur nokļuva un saslima ar polāro bacili. Viņa tur atgriezās arī 2006. un 2011. gadā, daudz fotografēja gan skarbo dabu, gan vaļus un polārlāčus, kas tur vēl paglābušies no cilvēku savtīgās, iekāres pilnās dabas. Saslima ne tikai ar ziemeļu salu skaudro skaistumu, bet arī ar zaļo domāšanu. Viņai nav vienalga ļaužu attieksme pret šiem dzīvniekiem un dabu vispār. Sarunās viņa allažiņ ar rūgtumu min mūsu augstprātību, neapjaušot, kādas briesmas dabai tā nodara.

Kopš 2014. gada, kad šī izstāde bija skatāma Mencendorfa namā Rīgā, tā apceļojusi vai visu Latviju. Fotogrāfijas ir ārkārtīgi jūtīgi tvērušas ziemeļu skaistumu ar tās niansētajām, gandrīz vai izsmalcinātajām krāsām gan ūdens klajā, gan ledus klātos kalnos, aisbergos un ledus peldošajos ledus gabalos, ko pusgadu garajā dienā jeb vasarā liegi apspīd saule, liekot ledum atmirdzēt visniansētākajos toņos. Mūsu uzmanību piesaista arīdzan baltie lāči, valzirgi, kas dzīvo savu, no cilvēkiem neatkarīgu dzīvi. Kompozīcijas ir ārēji vienkāršas, harmoniskas.

Stikla mākslinieces Ilzes Dūdiņas darbu formas atklāj stikla kristāldzidrumu, tajās atspoguļojas gaisa burbulīšu rotas. Uz akmens pamatnēm – šķīvjiem stikls pieņem dzidru lāšu apveidus, kas vibrē gaisā. Ikviens skatītājs ieraudzīs tur kaut ko savu, atbilstoši fantāzijai, iztēlei, gatavībai ieraudzīt kaut ko neparastu.

Gan fotogrāfija, gan stikls papildina viens otru, veidojot vienu veselumu.

Pieminēsim, ka Ilze Dūdiņa ir Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla mākslas katedras docente. Arī Sandra Eglīte ir mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēsturi un teoriju, ilgus gadus strādājusi Latvijas Mākslinieku savienībā. 20. gs. 90. gados pastiprināti pievērsusies fotogrāfijai, ar laiku kļūdama gan vairāku foto biedrību biedre, tostarp piedalīdamās starptautiskos foto konkursos. Tā viņa iepazinusies ar Andreju Zīvertu, kļūdama viņa dzīvesbiedre. Viņš arī aizvedis sievu uz šo brīnumaino zemi, kur valda ledus un aukstums.

Izstāde Jelgavā Sandrai Eglītei, bet jo īpaši Andrejam Zīvertam ir būtiska. Viņa tēvs beidzis Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāziju, kur patlaban atrodas Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs; šajā pilsētā viņš sācis interesēties par teātri un rakstīt izrāžu recenzijas, būtiski analizēdams Jelgavas profesionālā teātra darbību. Te jāmin, ka Andreja Zīverta tēvs ir vilcēnietis, dramaturgs Mārtiņš Zīverts (1903-1990). No šīs izstādes veidosies nākošais projekts – nākamgad paliks 30 gadi, kopš miris izcilais lugu autors.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com