Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mainīgie svētki

SLT „Kabarē de Rīga“ Sidnejā

Laikraksts Latvietis Nr. 547, 2019. g. 21. jūnijā
Inta Rodžersa (Rogers) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Ko soli par ābolu man“. Sēž no kreisās: Roberts Birze, Ojārs Greste, Pēteris Saulītis. Stāv: Andrejs Mačēns, Andris Kariks, Sandra Birze. FOTO Edgars Greste.

Kāra Hjūate (Cara Hewatt), klarnete; Viktorija Mačēna, akordeons; Sandra Birze, klavieres. FOTO Pēteris Kļaviņš.

„Nabags un bagāts“. No kreisās: Jānis Čečiņš, Andrejs Mačēns. FOTO Edgars Greste.

„Brāļi Laivinieki“. No kreisās: Ojārs Greste, Pēteris Saulītis. FOTO Edgars Greste.

SLT

Kas gan vēl atlicis ko teikt par Kabarē de Rīga izrādi, kas kopš 2007. gada piedzīvojusi daudzus iemiesojumus? Kas pazīstama gandrīz visos latviešu centros Austrālijā? Par kuru tik plaši apstiprinājumi un aizrautīgas atsauksmes („Asprātīga, trāpīga valoda un raita mūzika priecināja ausis un parāva smieklus“... „Publikai atļāva justies kā Kabarē dalībniekiem...“...utt.).

Atbilde uz manu jautājumu ir – diezgan daudz! Centīšos paskaidrot.

Jāņa Čečiņa lolojums, jo viņš ir izrādes instigators, režisors, producents, kā arī tās galvenais autors un aktieris – ir mainīgi svētki. Ar to nedomāju tikai to, ka nav iespējams divreiz noskatīties to pašu izrādi. Sengrieķu filozofs Heraklīts (Heraclitus of Ephesus) to daudz elegantāk pateica, rakstot – Mēs nevaram nekad divreiz iebrist tajā pašā upē.

Nē, blakus šai svarīgajai teātra atšķirībai no filmas, Kabarē de Rīga apzinīgi mainās. Blakus kodolansamblim, izrāde iesaista jaunus māksliniekus katrā centrā, ko apmeklē. Tā melburnieši redzēja un dzirdēja ko citu, nekā Adelaide vai Sidneja.

Izrādi pirmo reiz apmeklēju vairākus gadus atpakaļ un daudz ko no tās dzīvi atceros. Bet šeit pārskatīšu tikai to, ko sastapu, metoties šajā jaunajā skatuves upē šī gada 2. jūnijā.

Kā visi jau plaši zina, izrādes pamatā ir galvena viesmīļa Aleksandra atmiņas par slaveno hoteli, kurā viņš strādāja, blakus iespaidiem par Rīgas dzīvi pasaules karu starpbrīdī.

Kabarē formātā ietverti, pie galdiņiem sēžot sveču apgaismojumā ar mūziku viscauri, varējām justies priviliģēti un smieties par citu muļķībām. Gaisotne bija patiešam ideāla, un beigās (vīna un kafijas iesildīti) mēs visi bijām kājās viesnīcas Vecgada svinībās un roku rokā dziedājām par skaisto Meldermeitiņu. Šis noslēgums ir labi izplānots.

Jānis Čečiņš apsveicams par izdomu un idejas realizēšanu, kas tik ļoti piemērota latviešu teātra apmeklētājiem Austrālijā.

Tagad ansamblis gatavojas drīzam ceļam uz plašu turneju Latvijā. Tas viņus ņems projām no pazīstamās skatuvju atmosfēras latviešu namos/zālēs un siltās saņemšanas no skatītājiem, kas izslāpuši pēc latviešu teātra. Būs nepierasti apstākļi, citāda atmosfēra, citādas publikas. Ceru, ka sekojošās piezīmes palīdzēs nodrošināt sekmīgu turneju.

Izrāde, ko noskatījos 2. jūnijā, ir par garu. Katram cēlienam derētu nocirpt vismaz 10 minūtes.

Aleksandra tēlojumam nepieciešama lielāka enerģija balsī un kustībās. Arī palīdzētu būt iznesīgākam – viņš taču ir piedzīvojis un svarīgs savā amatā, un ar to nāk zināms lepnums. Komentārus arī derētu vietām saīsināt, padarīt trāpīgākus.

Vai skices ar dāmām kafejnīca iespējams apvienot vienā? Vai visas angļu/amerikāņu dziesmas un dancis tik lielā garumā nepieciešami izrādes mērķim? Žēl teikt, ka džezs (Jazz) īsti tāds nebija un neiekļāvās (cik tālu zinu) nevienā no šīs mūzikas pazīstamajām kategorijām. Varbūt izlaist? Laušanās beidzās ļoti komiski, bet uz to bija par ilgi jāgaida.

Brāļu Laivinieku sniegums paļaujas uz pilnīgu precizitāti un sinhronizāciju vārdos un kustībās. Abi tēlotāji, zinu, paši to apzinās. Kurta Veila (Kurt Weill) dziesmas nav tikai dziedamas, tas ir pasniedzamas. Mekijs Nazis, ja to plāno atstāt, ir krietni asināms: tur nepieciešama satīra un slīpēts drauds.

Satīra ir, protams, kabarē esence, kopā ar mūziku. Mūzika bija izrādes stiprākā puse. Orķestris (Sandra Birze, Andris Kariks, Viktorija Mačēna, Andrejs Mačēns) bija nevainojams – daudzpusīgs, uzjautrinošs, ļoti palīdzīgs skatuves darbībai.

Aktieri zina, ka pārliecinoši tēlot iereibumu nav viegli. Tēlot iereibušu operas zvaigzni ir vēl prasīgāk. Sandra Birze to lieliski paveica ar savu Karmenas skici – niansēta, burvīgi komiska. Bravo! Ļoti patika nomestā kurpe. Tikpat burvīgi viņa kārdināja kungus Pie tantes Gustiņas. Vēlreiz bravo! Un visus dziļi iespaidoja Šopēna Fantasie Impromptu. Moments klusuma, pirms aplausu vilnis pateica visu.

Arī labs bija Stedi, Redi pārskats par Rīgas jauniešu dzīvi. Tiem esot bijis savs žargons (protams!), šauras bikses (zēniem), īsi bruncīši (meitenēm) un smagi apavi (abiem). Jauki zināt, ka simts gadu laikā pusaudžu dzīvē tik maz ir mainījies! Andrejs Mačēns turpināja jautrību ar Santa Lucia.

Gaismas un skaņas pārzināja Gints Kārkliņš un Jānis Grauds.

Tā, labais ansamblis, ņemiet, kas derīgs no rakstītā, lai jauku izrādi pārvērstu vēl jaukākā. Svarīgi ir divi jautājumu: Ko jūs tieši tēmējiet skatītājiem parādīt? Un kādus skatītājus Latvijā cerat sagaidīt?

Beidzot lūgums: skaidrāk sakārtot programmu, lai izrādei būtu vieglāk sekot, jo ne visi pazīst tēlotājus. Vēlu jums vislabākās sekmes!

Mēs, Sidnejā, esam laimīgi, ka jūsu dedikācija un talantīgais darbs šeit tik dzīvi turpina mūsu teātri.

Inta Rodžersa (Rogers),
Sidnejā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com