Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervija – Ivars Cinkuss

„...mēs esam vienā latvietības upē“

Laikraksts Latvietis Nr. 554, 2019. g. 17. aug.
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ivars Cinkuss jauktā kora „Daina“ un Melburnas latviešu vīru kora „Veseris“ mēģinājumā 2019. gada 15. jūlijā. Pie klavierēm Sandra Birze. FOTO Roberts Birze.

Ivars Cinkuss ar Melburnas jaukto kori „Daina“, Melburnas latviešu vīru kori „Veseris“, kā arī Sidnejas jauktā kora un Adelaides jauktā kora „Dziesmu laiva“ koristiem 2019. gada 21. jūlijā pēc koncerta Melburnas Latviešu namā.

Ivars Cinkuss ar šī gada jaunajiem diriģentiem; no kreisās: Ronans Lārmanis, Edmunds Eimanis, Lūkas Elberts, Tomas Kalējs, Bens Hīts (Heath); priekšā – Ivars Cinkuss un Aija Dragūna 2019. gada 21. jūlijā pēc koncerta Melburnas Latviešu namā. FOTO Roberts Birze.

Ilze Nāgela: Apsveicu atkal Melburnā! Kuru reizi jau AU? Vai ir kāda Austrālijas pavalsts, kurā neesi bijis?

Ivars Cinkuss: Es esmu gan skaitījis un, ja neesmu nokļūdījies savā skaitīšanā, tad šī ir divpadsmitā reize. Esmu bijis tikai trijās – Dienvidaustrālijā, Viktorijā un Jaundienvidvelsā. Arvien es esmu atbraucis tikai strādāt un parasti es klejoju starp Sidneju, Melburnu un Adelaidi, bet pārsvarā šeit uz vietas – Melburnā.

I. N.: Apsveicu Tevi jubilejā, ko atzīmēji kopā ar „Dainas“ kori – mēģinājumā, tātad – strādājot. Mēdz sacīt, ka apaļās jubilejās izvērtējam līdz tam padarīto un kaldinām plānus nākotnei. Vai jūti to maģisko gadu skaitli?Vai jūties, ka pārkāpjot 50 gadu slieksni, kas mainās?

Ivars Cinkuss: Nu taču nē! Absolūti nekas manā dzīvē nemainās ar cipariem. Džeki ar gadiem paliek arvien smukāki. Jebkurā vecumā tu esi tik vecs, cik vecs tu jūties, cik stiprs tu esi garā. Pirmo reizi cipars 50, bet nu ko tas maina?

I. N.: Paldies par sirsnīgajiem vārdiem korim „Daina“ pirmajā mēģinājumā 15. jūlijā, kad teici – jūs jau esat manējie, jūs esat mans koris... Tas ir vairāk nekā glaimojoši, ar ko esam izpelnījušies tādu godu?

Ivars Cinkuss: Pirmām kārtām man jāsaka, ka iemesls, kāpēc es vispār te braucu ir tas, ka man ļoti patīk šie cilvēki, visi dziedātāji, kas šeit ir. Ja man nepatiktu cilvēki, tad es šeit nebrauktu. Es šeit ļoti jūtos kā starp savējiem, un mīļākie, tuvākie draugi man jau gandrīz kā ģimenes locekļi, un tāpēc ir labi, ja bez visām šīm absolūti privātajām emocijām var vēl muzikālu, mākslinieciski izglītojošu pienesumu veikt, un tas jau viss atgriežas.

Es sāku te braukt tikai, lai kādu izglītojošu lomu spēlētu, un tas viss izvērties ļoti privātās attiecībās un saknēs. Es tik daudz ar jums esmu strādājis – gan ar Dainu, gan Veseri, ka es tiešām jūs izjūtu kā savu kori. Arvien, kad es atgriežos pēc gada vai vairāk, man ir sajūta it kā es nekur nebūtu aizbraucis; es atnāku un ir sajūta, ka es tepat visu laiku esmu bijis.

I. N.: Ilgā laika periodā, sekojot latviešu koriem Austrālijā, vai vari raksturot – kā bija un kā ir tagad?

Ivars Cinkuss: Man ir grūti tā salīdzināt. Dainas kori kā personību es sāku iepazīt tikai relatīvi nesen, pirms 6 gadiem; tad, kad sāku lidot uz diriģentu kursiem. Es drīzāk varu komentēt varbūt ne tik daudz par Dainas kori, kā par Austrālijas koru sabiedrību kopumā tādā lielākā laika periodā.

Pirmo reizi es biju Austrālijā ar Gaudeamus Sidnejā uz Austrālijas Latviešu Kultūras dienām 2002. gadā, un tad es pirmo reizi sastapos ar Austrālijas latviešu koru sabiedrību. Tā bija ļoti konservatīva, visā visumā ļoti seniora. Toreiz arī bija vēl iepriekšējās paaudzes neapšaubāmi brīnišķīgie diriģenti Viktors Bendrups, Smalkā kungs un Bruno Birzenieks – tā paaudze vēl dominēja, un tas man radīja pirmo priekšstatu.

Tad, kad es atbraucu pēc ilga pārtraukuma, tas ir, no 2002. gada līdz 2013. gadam, tad tā situācija bija ļoti nomainījusies. Bija citi diriģenti, dziedātāji bija daudz jaunāki kļuvuši, un tad bija tāds materiāls, ar ko varētu sākt strādāt. Arī tīri garīgi un emocionāli toreiz 2013. gadā man likās, ka dziedātāji ir tuvāki tam, kā Latvijā notiek Dziesmu svētku process.

I. N.: Tā mijiedarbība ar katru gadu kļūst ciešāka, mēs esam arvien tuvāk viens otram, pasaule kļūst mazāka...

Ivars Cinkuss: Un tā tam arī ir jābūt. Intervijās es jau arī Tev esmu teicis, ka pāri visam es latviešu sabiedrību redzu visā pasaulē kā vienotu veselumu. Mums nav jāsacenšas, kuri ir savādāki, labāki; mēs esam vienā latvietības upē. Katram vajag kaut ko savu pielikt, parādīt, bet katrā gadījumā mēs kopīgi strādājam, dzīvojam un esam latvieši. Par laimi mēs dzīvojam laikmetā, kad mums nav vairāk jānodala viņējie vai savējie.

I. N.: Lielai daļai no paaudzes, kas te, Austrālijā, dzimuši, fakts vien, ka varētu aizbraukt uz Latviju, bērnībā līdzinājās kā lidojumam uz mēnesi...

Ivars Cinkuss: Un mums abiem – Tev un man – bija tieši tāpat; Austrālija manā bērnībā... es vispār nesapratu, ka es varētu kādreiz tādu Austrāliju redzēt... Man, piemēram, nav neviena radinieka ārzemēs un nekad nav bijis; tagad savādāk. Bērnībā Amerika, Austrālija... sveša pasaule...

I. N.: „Austrālijas Ivara Cinkusa skola“... tātad par diriģentiem. Te patiešām, gadiem ritot, redzam izcilus rezultātus; liela daļa no Tava „pirmā sasaukuma“ audzēkņiem tagad sekmīgi vada korus un diriģē. Vai toreiz, kad šo uzsāki, ticēji/cerēji, ka tā patiesi notiks?

Ivars Cinkuss: Jā, absolūti visi, kas šodien koncertā diriģēja, bija manējie. Viņi visi ir ārkārtīgi progresējuši, un es negribētu noteikti te kaut kādā veidā uzņemties visus laurus sev, absolūti – nē. Pa šiem gadiem viņiem ir bijusi liela praktiskā darba pieredze. Un es ļoti ceru, ka tas, ko mēs savā laikā mācījāmies kā pamatus – ko darīt un ko nedarīt, kas tas viņiem ir devis kaut kādu iedvesmu, bet viņi jau ir paši sava ceļa gājēji. Man tiešām ir nenormāls prieks, ka ir jaunā paaudze, vēlīnie padsmitnieki, divdesmitgadnieki, un ka viņiem interesē tā diriģēšanas lieta. Par šo man ir vissiltākā sirds, ka ir jauni cilvēki, kuriem tas interesē, kuriem ir degsme, kuri vēlas to darīt, un Austrālijas latviešu jauniešu sabiedrība ir ļoti spēcīga, ļoti man tuva un mīļa, un es tiešām ar baudu skatos, kā šeit attīstās latvietība.

I. N.: Te liela nozīme arī tam, ka jaunieši ir jau bijuši Dziesmu svētkos Latvijā un izjutuši svētku neatkārtojamo gaisotni...

Ivars Cinkuss: Protams, protams, neapšaubāmi. Liela loma Dziesmu svētkiem un aktīviem jūsu diriģentiem šeit uz vietas Austrālijā un visām muzikālām aktivitātēm.

I. N.: Par Tevi un dziedāšanu. Mani ļoti aizkustina, ka Tu arvien, kad dzied vīru koris un ja Tu nediriģē, tad tūdaļ pievienojies korim, lai dziedātu.

Ivars Cinkuss: Es sevi vienmēr esmu uzskatījis un joprojām uzskatu, ja man prasa, ar ko tu nodarbojies, es vienmēr saku, es esmu diriģents un dziedātājs, jo dziedāšana manā dzīvē nav tikai kaut kāds hobijs, bet dziedāšana ir kaut kas tāds, ar ko es pelnu savu iztiku. Diriģēšanas darbs man ir pilnīgi konkrēts, bet dziedāšana ir brīvmākslinieka līmenī. Par laimi man tā ir regulāra.

I. N.: Tu pats kā dziedātājs esi piedalījies daudz un arī ļoti atšķirīga stila projektos. Kas ir jaunākais pēdējā laikā? Kādi tuvākie plāni nākotnē?

Ivars Cinkuss: Jā, es esmu tāds diezgan klasisks starpžanru mūziķis, jo es esmu sadarbojies savā dzīvē kā dziedātājs, gan arī kā diriģents ar ļoti, ļoti dažādu žanru mūziku – smago roku, popmūziķiem, ar folkdziedātājiem.

Folks nu jau pēdējos 12 gadus manā dzīvē ieņem ļoti stabilu lomu, dziedot Trio Šmite&Rancāne&Cinkuss. Nupat jūnija beigās mums bija uzstāšanās Cēsu kaujas simtgadē Cēsīs, Vienības laukumā. Tāpat arī ar Pērkonu, ar Juri Kulakovu dziedāju nupat jūlija sākumā un ar viņiem šad un tad dziedu. Kaut gan es nekad neesmu bijis un neuzskatu sevi par Pērkona dziedātāju, bet man ir bijusi vairākkārtēja izdevība ar viņiem dziedāt, man liekas, ka vismaz kādas desmit reizes esmu ar viņiem dziedājis. Arī klasiskā mūzikā es dziedu, un tas par laimi man patīk, un varbūt kādam šķiet, ka padodas.

I. N.: 2013. gada Dziesmu svētki, kad Kopkora koncerts bija pilnīgā Tavā atbildībā, Tev varbūt bija pat vairāk darbs nekā svētki. Kā izbaudīji 2018. gada Dziesmu svētkus? Kas īpaši patika?

Ivars Cinkuss: Es baudīju, es absolūti baudīju, tieši tā arī bija, un tad Mārtiņš Klišāns varēja sajukt prātā. Es baudīju savus brīnišķīgos latviešu draugus, kas bija no visas pasaules sabraukuši. Es varēju mierīgi sēdēt estrādē un vērot mēģinājumus bez stresa, ka kāds ko paprasīs, ka kādam ir slikti vai ir slikts ēdiens... utt., un neapšaubāmi šādus jautājumus cilvēki uzdod arī mākslinieciskajam vadītājam. Tā kā es tiešām baudīju un ceru baudīt visus nākamos svētkus, cik nu tādi man būs doti, jo es zinu, šobrīd ir sajūta, ka man nav vēlēšanās jelkad vēl uzņemties Dziesmu svētku Noslēguma koncerta māksliniecisko vadību.

I. N.: Kāda intervijā Tu biji izteicies, ka Dziesmu svētku virsdiriģentiem vajadzētu būt cieši saistītiem ar tautu, t.i., ar pašdarbības koriem visplašākajā nozīmē?

Ivars Cinkuss: Jā, jā, protams, no tā es neatkāpjos, kaut gan Latvijā tradicionāli virsdiriģenti ir ne tikai amatieru koru līderi, bet arī profesionālo koru diriģenti, kuri nav saistīti ar amatieru koriem, kā piemēram, Sigvards Kļava ar Radio kori, kā Māris Sirmais ar Valsts akadēmisko kori Latvija; šie cilvēki nav saistīti ar amatieriem savā ikdienā, bet neapšaubāmi viņi ir augstas raudzes profesionāļi.

I. N.: Tavs „Gaudeamus“. Redzu, ka Tev visas dienas ir darba dienas... zīmīgākie no paveiktajiem darbiem pēdējā gada laikā? Piedalījāties 2018.gada Austrālijas latviešu Kultūras dienās Adelaidē, un bija prieks jūs 2019. gada sākumā dzirdēt Melburnā un Sidnejā. Kādi plāni korim tuvākā nākotnē? Cik Austrālijas latviešu jau tajā dzied?

Ivars Cinkuss: Jau diezgan daudz Austrālijas latviešu dzied Gaudeamus korī; ar diviem koristiem, kas drīzumā būs Latvijā, man jau būs 6 koristi – Austrālijas letiņi.

Mums ar Gaudeamus nākamgad ir 60 gadi – jubileja. Mums ir brīnišķīgi plāni par šo koncertu, bet vispirms tuvākais mums ir jānodzied Baltijas Brīvības ceļa 30 gadu jubilejas koncertā 24. augustā Likteņdārzā, kur mums jāatskaņo viens Mārtiņa Brauna jaundarbs ar Uģa Brikmaņa pēdējā dzejoļa tekstu.

Novembrī mums ir paredzēts kārtējais koncerts ciklā, ko mēs iesākām 2017. gadā – „Gaudeamus Latvijai un ...“. Tur ir jau vairāki koncerti bijuši: „Gaudeamus – Latvijai un Dievam“, kas bija mūsdienu latviešu garīgās mūzikas koncerts, „Gaudeamus – Latvijai un dailei“, kurā izpildījām dziesmas ar mūsdienu mīlas liriku, „Gaudeamus – Latvijai un dabai“ – tas bija nesen, maija beigās un tad vēl „Gaudeamus – Latvijai un drosmei“ – izpildīsim 2019. gada novembrī uz Lāčplēša dienu, pieminot Bermonta kaujas simto gadadienu, jo kaut arī Latvijas valsts juridiski nodibināja 1918. gadā, tad praktiski 1919. gadā izšķīrās būt vai nebūt Latvijas valstij. Tā, ka šogad mēs varam droši svinēt vēl vienu simtgadi.

I. N.: Par diriģēšanu, diriģēšanas stilu. Tu galvenokārt strādā ar savu vīru kori, vai ir atšķirība, kā Tu strādātu, diriģējot jaukto kori, sieviešu kori?

Ivars Cinkuss: Nu nav jau īsti tāda vīru koru diriģēšanas stila, tās ir vairāk tādas rakstura iezīmes, kādā veidā jākomunicējas ar vīru kori; tu nekomunicē ar vīru kori tā, kā tu komunicētu ar jaukto vai sievu kori. Tās ir muzikāli psiholoģiskas attiecības ar katru kora grupu. Diriģēšanas tehnika kā tāda nav, bet attieksme gan. Protams, vīru koris prasa vairāk spēku, nekā sievu koris, tās būtu vairāk delikātas, kaut gan mūsdienu sievu koriem arī ir vairāki piemēri, kur spēks nepieciešamas gan dziedātājām, gan diriģentiem.

I. N.: Vai Tev ir kāds muzikāls darbs vai kora skaņdarbs, kuru sen esi gribējis iestudēt, diriģēt, bet vēl nav bijusi iespēja?

Ivars Cinkuss: Tādu ir šausmīgi daudz! Pirmais, kas nāk prātā, ko es daļēji esmu iestudējis ar nepilni instrumentāriju, ir gigantais Klaudio Monteverdi Vesperes – vēlīnā renesanse, agrīnais baroks, 1610. gadā rakstīts gabals. Es to esmu daļēji spēlējis gan Amerikā, gan Latvijā, bet nekad tā no vāka līdz vākam un ar pilnu instrumentālo sastāvu, t.i., es domāju senos instrumentus, jo ar mūsdienu instrumentiem to nevar spēlēt. Tas arī visbiežāk ir bijis iemesls, kādēļ to neesmu spēlējis, bet es zinu, ka es to izdarīšu. Vairākus no pasaules klasiskas, Johana Sebastiana Baha Svētā Mateja pasijas, Jāņa Pasija, Baha si minora Mesu, Mocarta Rekviēmu arī...

I. N.: Vai ir kāds muzikāls darbs, kas Tevi ļoti saista, bet baidies tam ķerties klāt?

Ivars Cinkus: Nē, es nebaidos ne no viena skaņdarba.

I. N.: Mēs vēl atzīmējam Latvijas Simtgadi. Vai ir iespējams aprakstīt kā šodienas diriģēšanas prakse atšķiras no tās pirms simts gadiem?

Ivars Cinkuss: Par diriģēšanu – tādas informācijas īsti nav, bet mēs katrā ziņā varam runāt un mēs zinām diezgan labi no agrīniem audio ierakstiem, kā skanēja koris, kāda bija tā dziedāšanas kultūra.

I. N.: Vai veco audio ierakstu kvalitāte nav daļēji sakropļojusi tā laika oriģinālo skanējumu?

Ivars Cinkuss: Skaņas kvalitāti var novērtēt, arī kora dziedāšanas manieri. Piemēram, pagājušā gadsimta sākumā bija ar daudz lielāku vibrato un daudz dziedāja bišķiņ šķībāk, bet sirsnīgi. Tā dziedāšanas kultūra, kādu mēs piedzīvojam šobrīd, tā faktiski izveidojusies pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Jā, tā ir relatīvi ļoti jauna, un jāsaka īstenībā lielā mērā pateicoties Imantam Kokaram un korim Ave Sol.*

I. N.: Vai Tu esi dziedājis korī „Ave Sol“?

Ivars Cinkuss: Nē, es nekad neesmu dziedājis korī Ave Sol. Imants Kokars definēja pilnīgi jaunu kora skaņu, tādu skaņu, kas tuvāka skandināvu kora kultūrai, kādu mēs to šobrīd pazīstam, jo līdz tam, līdz pat vēl 20. gs. 70tajiem gadiem, un tie ieraksti, protams, ir saglabājušies ļoti daudz, un skaņa pilnībā ir nomainījusies. Lēnām caur Ave Sol un caur Imantu Kokaru koru skaņa sāka mainīties. Es atļautos nosaukt Imantu Kokaru par mūsdienu latviešu koru skaņas tēvu.

I. N.: Ko es nepajautāju, bet Tu vēlētos pateikt LL lasītājiem?

Ivars Cinkuss: Mīļie lasītāji, lai laikraksts Latvietis vienmēr paliktu Latvietis, lai ar kādi laiki, lai ar kādas migrācijas, lai laikraksts Latvietis vienmēr ir un paliek Latvietis!

I. N.: Liels paldies Tev!

Melburnā, pēc koncerta 21.07.2019.

*Red.: „Ave Sol“ ir profesionāls kamerkoris, kas dibināts 1969. gadā. Viens no pirmajiem koriem, kas sāka popularizēt latviešu kora mākslu koncertceļojumos un festivālos visā pasaulē. Kamerkoris „Ave Sol“ muzicējis kopā ar Ļeņingradas filharmonijas simfonisko orķestri, Lietuvas Valsts filharmonijas orķestri, Toijamas Akadēmisko orķestri, Brēmenes orķestri Kammer Sinfonie, Frankfurtes Radio simfonisko orķestri, Londonas Karaliskās Mūzikas akadēmijas orķestri, (avesol.riga.lv) Izraēlas Camerata Jerusalem, Lietuvas kamerorķestri, Maskavas kamermūziķiem, kā arī Olborgas simfonisko orķestri u.c. (lnso.lv) Galvenie diriģenti: mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Imants Kokars (1969 – 2000), mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Uldis Kokars (2000 – 2013), galvenais diriģents Andris Veismanis (2013 – ).



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com