Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Baltijas ceļš

„...Čukstētais kļuva par skaļām un skaidrām balsīm.“

Laikraksts Latvietis Nr. 555, 2019. g. 31. aug.
Diāna Jance -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Arvils Ašerādens, Sarmīte Ēlerte, Diāna Jance, Ervīns Grandavs, Arnolds Klotiņš. FOTO no Sarmītes Ēlertes personīgā arhīva.

Karogi

Tovasar gandrīz visa Latvija šķita kā iemīlējusies. Toreiz vai ikviens jutās kā astoņpadsmit gadus vecs un jutās tā, itin kā staigājot pāris pēdu virs zemes. Manai vecmāmiņai vairs nebija tuvu pie septiņdesmit, viņai atkal bija astoņpadsmit, gluži kā 1939. gadā, un viņa atgriezās jaunības sapņos par dzīvi dzimtas mājās, uz kurām visus pārmērīgi garos okupācijas gadus varēja noskatīties tikai no tālienes.

1989. gada vasaras sākumā, pulcējot 4500 dalībnieku, jau bija noticis Pirmais Vispasaules latviešu ārstu kongress, jau bija aizsākusies kustība visu Latvijas Republikas pilsoņu un viņu pēcnācēju kopā sasaukšanai un pagājis gandrīz gads kopš Tautas frontes nodibināšanas. Gaiss bija reizē smags un viegls no sarunām, alkām, uzzinātā un gadu desmitos noklusētā. Čukstētais kļuva par skaļām un skaidrām balsīm.

Tovasar Latvijas padomju sociālistiskās republikas bibliotēku specfondos vēl joprojām glabājās padomju varas aizliegtās grāmatas. Piemēram, pirmskara Latvijas bestsellers, trīsdesmitajos gados daudzos metienos izdotie un pārdotie dzejnieka Edvarta Virzas Straumēni, tāpat kā neskaitāmas citas tautai nozīmīgas grāmatas oficiāli vēl joprojām bija aizliegtas. Toties maijā Latvijas PSR Augstākajā Padomē jau bija pieņemts likums par latviešu valodu kā valsts valodu.

Šovasar daudzi atceras toreizējo lidojuma un svētku sajūtu. Ilgās pēc Brīvības baltiešos sāka izzust bailes no totalitārisma varas. Dīvaini, ka tagad daudzi atceras pavisam citas vietas, kur stāvējuši, ne tikai tās, kur cauri Latvijai vijās Baltijas Ceļš. Cilvēki stāvēja arī Tukumā, Skaistkalnē un Valmierā. Toreiz, rokās sadevušies, stāvēja vai ikviens – arī tie, kuri bija gājuši bojā, zuduši Latvijai garajos nebrīves gados. Domāju, ka Baltijas ceļa ķēdē bija tie, kuri vēl tikai dzims brīvā Latvijā. Patiesībā ikvienam Baltijas ceļa posmam jebkur bija liela nozīme – cik daudzi ārlatvieši, leiši un igauņi stāvēja Baltijas brīvības sardzē Amerikā, Kanādā, Austrālijā, Anglijā, Zviedrijā, Vācijā un daudzās citās vietās. Tajā dienā bija arī vēl daudzi citi, kuri sadevās rokās, lai pieminētu mazās valstis pie Baltijas jūras – krievi, ukraiņi, francūži, spāņi, somi, norvēģi, pat japāņi un meksikāņi... Līdzīgi daudzi no mums domās soļo līdzi maskaviešiem viņu protestos šī gada karstajā vasarā.

Man tovasar bija astoņpadsmit. Arī es atceros lidojuma sajūtu, tumsā pārbraucot viaduktam, vietā, kur toreiz atradās restorāns Sēnīte. Tajā brīdī nodomāju: „Mēs šodien kā putni lidojām pāri koku galotnēm, vai tas varētu nozīmēt Brīvību?” Toreiz es vēl nezināju, kā jūtas brīvs cilvēks.

Tovasar brīvības dziesmas skanēja aizvien skaļāk un skaļāk. Baltijas valstu iedzīvotāji bija neticami vienoti. Tagad, palīgā ņemot visas iespējamās tehnoloģijas, liktos absolūti neiespējami, ka neliela cilvēku grupa no Eesti Rahvarinne, Sajūdis un Latvijas Tautas frontes tikai pusotra mēneša laikā noorganizēja vairāk nekā divu miljonu iedzīvotāju apziņošanu un pārliecināšanu, ka ir vērts sadoties rokās, lai apliecinātu savas ilgas pēc brīvības. Maza atkāpe: tovasar brīvā pārdošanā nebija ne ziepju, ne cukura, ne benzīna – tos varēja iegādāties tikai pret iedzīvotājiem izsniegtajiem taloniem.

Savu nozīmi Baltijas Ceļš saglabāja arī vēlāk. Esmu pārliecināta, ka baltiešu sadošanās rokās deva papildus spēku sagraut Berlīnes mūri, stiprināja bulgāru drosmi, pavēra ceļu čehu un slovāku Samta revolūcijai. Baltiešu uzsāktais ceļš aizvijās vēl tālāk un, ceru, ka turpina vīties. Mūsu svarīgajai ziņai tovasar laimējās – nākamajās dienās pasaulē nekas īpaši slikts neatgadījās, un baltiešu brīvības ceļš nokļuva daudzu mediju pirmajās lapaspusēs un vakara ziņu raidījumos.

Šovasar ir aizskrējuši trīsdesmit gadu kopš tās vasaras lidojuma un sapņiem. Šovasar manai meitai ir astoņpadsmit un arī viņa mēdz lidot domās un sapņos. Viņas dzīve un lidojums rit brīvā un neatkarīgā Latvijā, atjaunotajās savu senču mājās.

Diāna Jance
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com