Viss būtu labi, ja tikai...

Tik tiešām, reizēm tā liekās, ka viss būtu labi un viss būtu pa vecam, ja tikai tās nolāpītās atmiņas nemaisītos pa kājām. Un tad paiet diena un paiet vakars – un nakts, un tu slauki acis un slauki degunu, – skaidrā valodā sakot, – puņķojies, un tev nekas neliekas jaukāk un skaistāk, kā šūpoties atmiņu šūpolēs. Jocīgs dzīvnieks tas cilvēks. Un jo vecāks tu palieci, jo vairāk tev tā atmiņu kaite uzmācās. Un tas jau vēl varbūt nebūtu tik traki. Reizēm viņas būtu tīri noderīgas, lai aizpildītu tukšo laiku, kad galīgi nekas nav ko darīt.

Bet lieta nav tik vienkārša. Nē, tās ir tik nekaunīgas, ka lien TANĪ smadzeņu kambarī, kur novietotas pazīšanās atmiņas. Un tad tu nu vienreiz vari iekrist riktīgā trubā.

Priekšā stāv tīri labi uzturējies tava vecuma cilvēks, un tu zini, ka viņu pazīsti – ļoti labi pazīsti. Tev daudz darīšanu ar viņu dzīvē būs bijis, diezgan droši, ka bijis. Ja nebūtu bijis, vai tad viņš tik mīlīgu, platu smaidu tagad skatītos uz tevi un nāktu klāt ar izstieptu roku?

Un tu nezini ko iesākt! Parasti tu esi diezgan apķērīgs, ko teikt un ko darīt... Tā vismaz citi cilvēki par tevi ir sacījuši. Bet šodien – nekas! Galīgi nekas! Sāku ar dūri berzēt acis – varbūt šis domās, ka mani sagrābušas spēcīgas atkal redzēšanās jūtas. Kaut iekristu prātā tikai viņa vārds. Vārds! Kaut vai tikai priekšvārds, tad jau kaut kā varbūt varētu izlīdzēties, bet... Tukšs kā kaps. Un šis ir jau klāt! Raudiens nupat vai pa īstam nāk virsū... Un vai varat iedomāties? Šis saka, piedod draugs, bet man tāda švaka galva – Tavs vārdiņš pagaisis!

Vai nav nekaunība? Tik ilgi pazīstamies, tik daudz kopēju darīšanu bijušas – un šis neatceras manu vārdu! Nudie, prasītos gandrīz vai uzgriezt muguru un aiziet. Lai nu man tā... Man jau tie gadiņi, bet šis tak vismaz gadu par mani jaunāks. Un neatceras manu vārdu!!! NĒ, man trūkst vārdu. Man nav vairāk ko teikt!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“