Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zēna odiseja no Viļakas Latvijā līdz Blombergai Vācijā

Dēkains pārtraukums ģimnāzista izglītībā (10)

Laikraksts Latvietis Nr. 556, 2019. g. 4. sept.
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Austrumu Frīzija. FOTO OpenStreetMap, G. Nāgels.

Noslēgums. Sākums LL546, LL547, LL548, LL549, LL550, LL551, LL553, LL554, LL555.

Ostfrīzlandē – vai esmu gūstā?

Ostfrīzlande (Ost­friesland, Austrumu Frīzija) ir pussalai līdzīgs līdzenums pie Ziemeļjūras Vācijas pašā ziemeļrietumu stūrī pie Holandes robežas. Zeme ir smilšaina, vietām purvaina, bet laba diezgan graudkopībai un piensaimniecībai. Iedzīvotāji ir seno frīzu un sakšu saplūsme un ir vienmēr bijuši patstāvīgi – pat viduslaikos feodālās sistēmas vietā tiem bija pašvaldība. Atšķirībā no kafijas cienītājiem vāciešiem, frīzi daudz labprātāk dzer stipru, saldu tēju.

Mūsu apstākļi un sakārta ir krasi mainījušies.

Nav ne žogu, ne sargu, ne kopējas virtuves. Drīkstam klīst pa visu plašo Ostfrīzlandi, cik vien kājas nes, un vietējās pilsētiņās iepirkties veikalos un noskatīties filmas kinoteātros, bet ir aizliegts doties uz pārējo Vāciju; dienvidos atrodas Ems-Jade kanāls, uz kura tiltiem it kā stāvot angļu karavīri un pārbaudot dokumentus.

Bēgt no šejienes būtu neprāts – nelegāli bez no gūsta atbrīvošanas apliecības vai personības dokumentiem neļautu apmesties ne bēgļu nometnēs, ne iekļauties trūcīgajā vācu ekonomijā, kurā uz nedaudzajiem dzīvokļiem un darba vietām jau tīko tūkstošiem no gūsta atlaisto vācu zaldātu.

Par mums atbildīgie angļu vai kanādiešu armijas virskungi mīt lielākajā Ostfrīzlandes ostas pilsētā Wilhelmshaven. Viņi gādā par mūsu aprūpi, bet ikdienas dzīvē neiejaucās – kā grieķu dievi Olimpā, viņi ir visvareni, bet vienkāršiem mirstīgajiem neredzami. Mūsu gani ir mūsu pašu virsnieki. Tie ir mūsu pulku sadalījuši baterijās, rotās un vados un iecēluši sevi par šo grupu komandieriem. Pulka štābs atrodas mazā miestiņā Fulkumā. Virsnieku iecelti ierindnieki katrā vadā ir atbildīgi par disciplīnu un norīkošanu darbos. Tie katru dienu saskaita savus padotos un skaitli paziņo rotas komandierim.

Šī informācija tiek sakopota un nodota mūsu gūsta priekšniecībai, kura aprēķina pārtikas (maize, margarīns, siers, cukurs) un citu proviantu (cigarešu, tabakas) kvantumu sadalei. Katrā rotā ir lauku virtuves katls, kur vāra zupu. Porcijas ir tādas pašas kā Fallingbostelē, bet šeit mēs protam un varam mūsu uzturu brangi papildināt. Proti, mums katram negaidīti izmaksā 90 Reihsmarkas – trīs mēnešu zaldāta algu. Esam kļuvuši turīgi! Lai gan daudzi uzskata Reihsmarkas kā pagaidu naudu un gaida valūtas maiņu, tā vēl arvien ir vienīgā valūta lietota tirdzniecībai Rietumvācijas ekonomijā. Veikalos, ja nav pārtikas kartiņas, neko ēdamu nevar dabūt, bet dažus vietējos lauksaimniekus var pierunāt tirgoties. Un tā mēs ikdienas sākam klīst no mājas uz māju. Daudzās mājās mūs pieklājīgi, bet vēsi atraida, dažās mājās kā ubagiem iedod kādu šķēli maizes, bet vienmēr gadās kāda saimniece, kura par naudu vai cigaretēm pārdot kartupeļus, miltus, pienu vai pat kādu vistas olu. Kādu dienu man laimējas satikt izpalīdzīgu saimnieci, kura ir ar mieru man katru dienu pārdot 1½ līdz 2 litri piena. Iemaksāju 50 reihsmarkas un eju uz māju svilpodams!

Nereti mūsu mītņu saimnieki (bieži sievas, kuru vīri ir krituši karā vai vēl nīkst krievu gūstā) lūdz mūs izpalīdzēt saimniecības darbos – novākt ražu, palīdzēt labības kulšanā, skaldīt malku – un par to mūs labi pabaro.

Diemžēl, daži no mums, bieži tādi, kas naudu paspēlējuši kāršu spēlē, papildina savu gūsta devu ar graudiem no nopļautās, bet vēl neizkultās labības vai ar slepšus izraktiem kartupeļiem vai kāļiem no lauka. Saimnieki, protams, par to sūdzas mūsu priekšniecībai, un tā mūs soda ar mājas arestu – aizliegumu iziet no mītnes ēkām, bet tā kā nav sargu, tad šādu sodu ir grūti uzspiest.

Šad un tad saņemam pārtikas paciņas no Latvijas Sarkanā Krusta (LSK, kurš pēc kara bija atsācis savu darbību Vācijā ar sēdekli Lībekā). Šīs paciņas nav tik dāsnas kā slavenās CARE (Cooperative for American Remittances to Europe) paciņas, kuras saņem bēgļi un gūstekņi amerikāņu zonā, bet nenoliedzami mūs iepriecina.

Nav vairs jācieš badā, un rezultātā visi sāk uzbaroties, pieņemas svarā, stiprumā un kļūst rosīgāki. Atlētiskākie puiši enerģiju izlādē cīkstoties, vingrojot, skriešanas sacensībās, un visiem radusies vēlme dejot! Šeit ir auglīga vide ballītēm – kara iespaidā ir radusies liela sieviešu pārpilnība, kuras vēlas kaut uz mirkli aizmirst drūmo pēckara dzīvi. Nevajag jau daudz – brīvu, tīru klonu šķūnī un kādu puisi, spēlmani, kurš kaut kā sadabūjis akordeonu, un tā būda rūc! Mistiski sazinājušās, vācu meičas salido kā naktstauriņi ap lākturi. Ballītes notiek bieži un ilgst līdz agrai rīta stundai. Nedēļas nogalēs danči arī notiek vietējās pilsētiņās par lētu ieejas cenu kādā zālē ar kārtīgu deju orķestri.

Maldās tie, kas domā, ka vairums latviešu ir neapķērīgi zemnieki un vienmuļīgi ierēdņi, kuriem trūkst izdomas un iemaņas. Cukurs, beķerejā nopirkti milti un raugs, kaut kur sadabūts atvārītājs un kapara caurules, kāda lietpratēja rokās top par reibinošu dziru, par kuru, nu jau labi uzbaroti vīri, ir gatavi atdot savus grašus.

Liels atbalsts mums ir tuvākā latviešu bēgļu nometne Oldenburgā. Nometnes luterāņu mācītājs Abakuks svētdienās notur dievkalpojumu un atved latviešu avīzi Trimda, LSK paciņas un latviešu bēgļu Vācijā adreses no LSK kartotēkas. Tā daudzi no mums uzzina par saviem tuviniekiem un draugiem, kas nokļuvuši Vācijā, un uzsāk saraksti.

Nāk rudens, un oktobra sākumā no rītiem ir dažkārt salna. Naktīs šķūnī kļūst nepatīkami auksts. Kā Dieva dotas, ierodas saliekamas koka barakas, kuras, lietpratēju uzraudzībā, samontējam paši. Barakās ir koka grīda, gultas, galds ar krēsliem un vidū čuguna krāsniņa. Ir pat elektrība! Kāds mūsu barakas iemītnieks nopircis pilsētā lietotu radio aparātu – varam klausīties mūziku un ziņas. Dzīve kļuvusi tīri patīkama; māc tikai neziņa par nākotni. Klīst dažādas baumas: mūs atlaidīšot no gūsta tikai nākamā gada sākumā; sabiedrotie likšot krieviem izvākties no Baltijas valstīm...

Ziema šeit šogad ir neparasti mērena. Decembrī šad un tad uzsnieg viegls sniegs, bet tas drīz nokūst vai to noskalo lietus. Arī 24. decembrī zemi klāj nevis sniegs, bet dubļi. No rīta bariņš aizejam uz 6 km attālo mežu pēc malkas un eglītēm. Vienu no tām ienesu saimniecei, un tā mani pacienā ar piparkūkām un tēju. Ziemassvētku vakars ir vēss, kluss, bez vēja – no netālās pilsētiņas baznīcas atlido vientuļa zvana skaņa. Mūsu barakā ir nepušķota eglīte, kurā iesprausta, kaut kā saglabāta, balta svecīte. Nodzēšam elektrisko spuldzi. Kāds uz mutes harmonikas rāmi spēlē Ziemassvētku melodijas. Tumsā sveces liesma bāli izgaismo nopietnas un sapņainas kļuvušās vīru sejas un miklās acis. Mēs vairs neesam šeit – atmiņu laiva ir aizlīgojusi mūs pāri ūdeņiem uz dzimteni, uz pagātnes svētvakariem ģimenes lokā...

Svecīte drīz izdziest, uzdegas gaisma, un mēs atgriežamies tagadnē – ēdam LSK paciņā iepakoto baltmaizi ar rozīnēm, piekozdami marinēto siļķi.

Ziemassvētku rītā esam labā omā – kara nāves briesmas ir aiz muguras, par mums gādā, un nu jau tiek solīts, ka janvārī atlaidīšot no gūsta. Puiši čalo, dungo kādu iemīļotu dziesmu, uztin kādu smēķi. Viens bariņš braši aiziet uz dievkalpojumu Fulkumā, bet pusdienā pārnāk mājā nošļukuši un drūmi. Sprediķa laikā mācītājs Abakuks paziņojis, ka Zviedrijas valdība ir nolēmusi izdot krieviem Zviedrijā internētos vācu armijā dienējušos baltiešu karavīrus, un tāds pats liktenis draudot arī mums. Rīta pacilātā oma izdziest kā svece vētrā; barakā iestājas drūms klusums.

Turpmākajās dienās ir neparasts satraukums un rosme – visi izlēmuši mukt, lai vai kas! Plēš nost no uniformām zīmotnes un pāršuj pogas. Lauku virtuves katlos zupas vietā vārās uniformas bikses, svārki un cepures melnā audumu krāsas virā. Oldenburgas nometnes vadība uzņemas visiem sagādāt personības dokumentus. 28. decembra pievakarē Fulkumā no Oldenburgas ierodas fotogrāfs, un puiši stāv rindā, lai pozētu pases fotogrāfijai un nodotu personības datus. Drīz katru dienu no Oldenburgas atnāk svaigi drukātas pases, un to īpašnieki pazūd dienvidu virzienā. Pāris dienu laikā, katrā barakā palikuši tikai daži iemītnieki. Rotas komandieris mani ieceļ par rakstvedi! Mans pienākums – katru dienu uzrakstīt un nosūtīt virspavēlniecībai Wilhelmshavenā gūstekņu sarakstu, kurā zudušo vīru skaits netiek minēts – oficiāli neviena netrūkst! Tā kā pārtiku piegādā uz mana saraksta pamata, tad mēs, palikušie, dzīvojam kā peles klētī pēc ražas.

Pienāk Vecgada vakars, bet mana pase vēl nav pienākusi. Sēžu līdz ar pāris citiem bēdu brāļiem tukšajā barakā. Zīlējam nākotni – dedzinām papīra lapas un pārogļotās lapas veidolā lūkojam saskatīt kādu zīmīgu veidojumu. Viens zīlnieks zvēr, ka saskatījis Latvijas formu...

Dienas paiet nemierā un gaidās. 5. janvārī no rīta aizeju uz štābu Fulkumā. Tur palicis tikai viens virsnieks – kapteinis Rūdolfs. No virspavēlniecības pienāk pavēle: „Rīt, piecos no rīta, visiem gūstekņiem jāsastājas uz šosejas un virsnieku uzraudzībā jāsoļo uz Wilhelmshavenu, kur notiks atlaišana no gūsta un atbilstošu dokumentu izsniegšana.“ Vai tiešām tiem kungiem nav ne jausmas, ka viņu padotie jau piesituši pēdu?!

Ņemot vērā Zviedrijā notikušo, mēs uzskatam šo pavēli kā slazdu – angļi, tāpat kā zviedri, mūs izdos krieviem! Jāmūk ar steigu!

Pēcpusdienā beidzot saņemu no Oldenburgas savu personības apliecību un, savācis savas mantiņas, kopā ar četriem kompanjoniem, soļoju uz tuvāko dzelzceļa staciju. Drīz pienāk vilciens uz Emdenu. Drošības pēc izkāpjam vienu staciju pirms galapunkta. Stacijiņā ir maza, tukša uzgaidāmā telpa, kur nonīkstam visu nakti un nākamo dienu. (Tā ir svētdiena, un vilcieni neiet.) Pirmdienā, agri no rīta, iekāpjam vilcienā uz Emdenu, kur pārsēžamies Emden-Münster vilcienā. Vilciens pārbrauc Ems-Jade kanālam bez apstāšanās – nav nekādu sargu, ne dokumentu pārbaudes! Atviegloti uzelpojam.

Mainām vilcienus Minsterē un Osnabrück, bet vilcienu satiksme pēckara Vācijā ir sarežģīta, un šodien tālāk netiekam par Herford, kur nakti nonīkstam uzgaidāmās telpās. Otrā rītā ceļojumu turpinām un drīz nonākam mūsu ceļa mērķī – Detmoldā. Šai karā neskartā pilsētiņā atrodas Latviešu Centrālā Komiteja (LCK) un latviešu bēgļu Vācijā kartotēka, un mēs ceram dabūt padomu, kura bēgļu nometne varētu mūs uzņemt. LCK un tās darbinieki mitinājās impozantā trīsstāvu ēkā, iepriekšējā viesnīcā Frische Quelle, pāris kilometrus no pilsētas centra. Šeit mūs uzņem kā pazudušos dēlus – paēdina, piedāvā labas angļu cigaretes, ļauj kārtīgi nomazgāties vannā un izguldina mīkstā, svaigi klātā gultā. Otrā dienā mūs ieved telpā, kā Aladina alā – uz statīviem, drēbju pakarināmos rindojas uzvalki, mēteļi un žaketes, uz galdiem pēc lieluma zviln bikšu un virskreklu kaudzes un uz grīdas kā parādē sastājušies zābaki un kurpes. Šīs mazlietotās drēbes un apavus ir saziedojuši žēlsirdīgi cilvēki Amerikā. Apģērbjamies no galvas līdz kājām. Izgājuši uz ielas, pastaigājamies ar paceltu galvu un drošu prātu – neviens vairs nevar pateikt, ka esam bijuši karavīri. Kartotēkā atklāju, ka Vācijā nokļuvuši divi klases biedri no Viļakas ģimnāzijas, bet abi nesasniedzami, tālu citā zonā. LCK darbinieki ieteic izlūkot apmešanās iespējas bēgļu nometnē netālajā Blombergā. Tur darbojoties arī latviešu ģimnāzija. To man tikai vajadzēja dzirdēt!

10. janvāra rītā iekāpju autobusā un braucu uz 20 km attālo Blombergu.

Ģimnāzista neparedzētās, dēkainās brīvdienas ir beigušās – sāksies jauns mācību gads!

Niks
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com