Atvadas no leģendas

Džemma Skulme
(1925.20.09. – 2019.9.11.)
FOTO Aina Gailīte.

Sestdien, 9. novembrī, visu dienu Latvijas debesis bija kā ar smagu vāku pārklātas. Kādēļ? Vai debesis zināja, ka no rīta 94 gadu vecumā mūžībā aizgājusi latviešu glezniecības un kultūras leģenda Džemma Skulme? Jau ilgāku laiku viņa bija visas Latvijas uzmanības centrā, kad māksliniece atradās Biķernieku slimnīcā un kad mazdēls Jānis Facebook vairākkārt lūdza Latvijas sabiedrību, lai gleznotājas talanta cienītāji domās vēlē viņai labu, sūta gaišas domas, kas vairotu viņas spēku atveseļoties, un aicināja palīdzēt. Diemžēl vairākkārtīgi kritieni un gūžas operācija piekala viņu pie gultas. Viņa turējās, cik bija viņas spēkos, taču dzīvība tomēr apdzisa.

„Bet Dievs viņu pieņēma,“ mēdijiem dziļā pārliecībā vēstīja mazdēls Jānis, „tas ir tas, ko mēs tagad domājam.“

Tā domā ne tikai viņš, bet droši vien arī dēls Juris Dimiters, meita Marta Skulme un visi tuvinieki. Viņu klusajiem miera vēlējumiem, šķiet, pievienojas visi, kuriem ir tuva viņas daiļrade, viņas paveiktais Latvijas neatkarības labā. Džemma Skulme bija vieda. Ik saruna un intervija vēstīja par viņas redzējuma plašumu, par notiekošā izpratnes dziļumu. Allaž bija jāvaicā, vai Džemmai Skulmei ir kāda citiem nesaredzama, citiem nesajūtama saite ar ārpus mūsu sapratnes robežām pastāvošiem spēkiem, kas palīdz viņai aptvert pasaules pamatlikumsakarības, palīdz saskatīt nākotnes vīzijas?

Varbūt šo redzējuma plašumu, garīgās atklāsmes viņai raidīja garum garā priekšteču virtene? Māksliniece gan no tēva, gan mātes puses nāk no ļoti senām un slavenām dzimtām. No tēva puses tālākie senči nāk no Zemgales, Vecsaules, vēlāk nogruntējās Jēkabpilī, kur dienasgaismu redzējis viņa tēvs Oto Skulme, gleznotājs, scenogrāfs un Mākslas akadēmijas rektors. Savukārt mātes, tēlnieces Martas Liepiņas-Skulmes, priekšteči cēlušies no Vietalvas puses Vidzemē, pēcāk iezemējušies Mālpilī. Viņas dzīslās rit arī Lūkinu asinis, saradojoties ar ārstu Fēliksu Lūkinu un viņa sievu rakstnieci Ivandu Kaiju, kur nu vēl citi tālāki un tuvāki radi!

Vai tie viņai ieteikuši atcerēties viņus arī mākslā? Neraugoties uz citām tēmām glezniecībā, Džemma Skulme, kad citi klusēja, viena no pašām pirmajām pievērsās tautas nacionālo sakņu izpētei un atklāšanai, sējot skatītājos lepnumu par savu tautu. Viņas gleznās spēcīgās dzimtu kopējas un tālākturpinātājas greznojās krāšņos tautas tērpos un lepni nosēdās blakus Velaskesa dāmām? Lika pavedienus sasiet un dzīparus tālāk vērpt? (Starp citu, šogad apritēja 70 gadi, kopš viņa ar izcilību 1949. gadā beigusi Mākslas akadēmiju).

Gleznotāja ar savu personību kā Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja ātri ieguva cieņu ne tikai mākslinieku, bet arī visas sabiedrības acīs. Džemma Skulme zelta burtiem ierakstīja savu vārdu Tautas Atmodas laikā, viņa bija Latvijas Tautas frontes dibinātāju pulkā un līdz ar citiem deputātiem Maskavā panāca Latvijas valstisko neatkarību. Māksliniece līdz ar daudzām prēmijām un godalgām apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet šogad saņēma Purvīša balvu par mūža ieguldījumu.

Pagodinājumi ir viena lieta, kas palīdz dzīvot, tomēr pēdējā gaita līdz mūžībai katram vienatnē ejama, lai piebiedrotos saviem godājamajiem senčiem. Taču dzīvo acīs Džemma Skulme vienmēr saistījusies ar atturīgo eleganci apģērbā un silto attieksmi pret sarunu biedru ikdienas tikšanās reizēs. Viņa nekad neizrādīja sevi kā slavenību. Gluži otrādi, apbūra viņas vienkāršība, sirsnība, atvērtība, atklātums, gaišums. Ik dienas sastopot gleznotāju, radās iespaids, ka viņai ir ārkārtīgi daudz garīga spēka pārvarēt sadzīves grūtības, kas sarežģīja viņas ikdienas soli, un tomēr vienmēr būt saulainai.

Pievienojamies mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes paustajai skumjajai domai, ka līdz ar Džemmas Skulmes aiziešanu, esam zaudējuši ārkārtīgi būtisku garīgo vertikāli Latvijas kultūrā un tautas pastāvēšanā, kuru diez vai kāds spēs aizvietot.

Līdz ar visiem mākslinieces talanta un personības cienītājiem tuvumā un tālumā par Džemmas Skulmes aiziešanu skumst –

Māris Brancis un laikraksts „Latvietis“