Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Latvian-Canadian Artists and Artisans“ vāks.

Uldis Richard Lote and Karina Mierins. „Latvian-Canadian Artists and Artisans“. Designer Balvis Rubess. Latvia Canada Business Council, Toronto, 2019. 302 pages.

Kad pirms kādiem pāris mēnešiem avīzē Latvija Amerikā izlasīju, ka dienasgaismu ir ieraudzījis Kanādas latviešu mākslinieku albums, no sirds nopriecājos, ka beidzot tas ir noticis – vairāku gadu desmitu garais sagatavošanas posms ir finišējis ar iespaidīgu izdevumu.

Mazliet vēstures. 2003. gada oktobrī pēc Gunas Ikonas un Edgara Krūmiņa ielūguma pirmo reizi viesojos Kanādā un iepazinos ar Ēriku Dzeni, kurš kādu vakaru ieradās Vestminsteres (Westminster) avēnijas 184. namā un parādīja, ar ko patlaban nodarbojas. Ja pareizi atceros, viņš līdz tam jau vairākus gadus bija veidojis CD par Kanādas latviešu mākslinieku vienības Latvis biedru daiļradi. Pirms tam 2001. gadā bija izdots Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības jeb ALMA albums, kurā katram dzīvajam apvienības biedram bija atvēlēts atvērums ar foto portretu, īsu radošo biogrāfiju, mākslinieka uzskata publicējumu un viena mākslas darba krāsu reprodukciju, pie tam teksti iespiesti latviešu un angļu valodā.

Kanādieši negribēja palikt ASV tautiešiem parādā un vēlējās būt modernāki, tādēļ par grāmatas iespiešanu nedomāja, paļaudamies, ka tvarts ir racionālāks, pieejamāks un acīmredzot mūžīgāks. Ēriks Dzenis strādāja, cenzdamies iegūt oriģinālam ārkārtīgi tuvāku digitālo attēlu. Gāja laiks, tika piešķirta jaunas naudas summas CD sagatavošanai, taču tvarts kavējās.

Pa to laiku 2008. gadā arīdzan Austrālijas Latviešu mākslinieku apvienība (ALMA) Dagnijas Grestes virsvadībā sagatavoja un izdeva grāmatu, kurā publicētas 103 Austrālijas latviešu mākslinieku – gleznotāju, grafiķu, tēlnieku, vitrāžistu, tekstilmākslinieku, rotu mākslinieku un fotogrāfu – īsbiogrāfijas, foto portrets un nākošajā lappusē viena vai vairāku mākslas darbu reprodukcijas. Arī šis izdevums ir divvalodīgs, pie tam, tā kā tas domāts arī Austrālijas lasītājam, grāmata papildināta ar rakstiem par Austrālijas latviešu sabiedrības dzīvi, Kultūras dienām, teātri, lietišķo mākslu, tautas dejām, sportistiem un korporācijām.

Diemžēl 2014. gadā nomira Ēriks Dzenis, un runas par CD izdošanu apklusa, līdz kādu jauku dienu – tas bija 2018. gada janvāra vidū – saņēmu e-pastā vēstuli no Ulda Richard Lotes, kas izplatīja priecīgu ziņu – tiek gatavota grāmata par latviešu māksliniekiem Kanādā un lūdza palīdzēt. Labprāt piekritu, un, lūk, nu jau grāmata atnākusi līdz Jelgavai.

Kā tas vienmēr notiek, strādājot pie kādas grāmatas, sākotnējās ieceres nepārtraukti mainās, papildinās, iegūst jaunas aprises, ienes korekcijas. Tā tas noticis arīdzan šajā gadījumā. Kā toreiz rakstīja vēstules autors, šī publikācija domāta, ja pareizi saprotu, galvenokārt Kanādas auditorijai un tiem latviešiem, kuri nezina daudz ne par mākslu, ne par Latviju, bet uzsver latviešu pēdas Kanādas kultūrā. Sākotnēji bija iecerēts, ka grāmatai būs ap 200 lappušu un tā stāstīs vairāk kā par 50 māksliniekiem. Tagad, kā redzam, pieaudzis grāmatas apjoms, bez 102 tēlotājas mākslas māksliniekiem, te iepazīstamies ar 15 foto māksliniekiem un kinematogrāfistiem, kā arī ar 21 daiļamatnieku.

Visi teksti ir tikai angļu valodā, izņemot LNAK priekšsēža Andra Ķestera trīs teikumus viņa uzrunā. Pēc Latvijas Republikas vēstnieka Kanādā Kārļa Eihenbauma, LNAK priekšsēža Andra Ķestera un Latvijas Republikas eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzrunām seko grāmatas autoru ievadvārdi. Tajos viņi uzdod sev un mums jautājumu, kas ir Kanādas latviešu (angļu versijā Latvian-Canadian) mākslinieks? Un atbild, ka šobrīd pasaules kultūra ieiet transnacionālā stadijā, kur robežas starp tautām ir plūstošas. Autori atceras Kanādas filozofu Marshall McLuhan, kurš jau 20.gs. 60. gados runāja par globālo ciematu (global village), tādēļ grāmatas sastādītāji nonāk pie secinājuma, ka iespējams nacionalitāte un katra cilvēka izcelšanās ir strīdīgs jautājums (So perhaps nacionality, or where we originated, is moot). Patiesi, kultūras identitātes jautājums kļūst arvien sarežģītāks, īpaši tas attiecināms uz tā saucamo laikmetīgo mākslu, kas, ignorējot nacionālo piederību, nacionālās īpatnības un atšķirības, pat tās aizmirstot, cenšas saplūst vispasaules mākslas visumā. Taču jāatzīst, ka Eiropā un citviet arvien vairāk pastiprinās spēcīgas katras nācijas nacionālās identitātes strāvas. Tas nozīmē, ka bezidentitātes mākslai pastāv paralēla kustība, kas sargā savas tautas kultūras lauku no izplūšanas, iznīkšanas un svešu ietekmju invāzijas. Un šeit nav runas par tautu meitām un bērzu birztaliņām. Katra tauta pasauli uztver savādāk, redz savādāk, rāda savādāk ieraugāmo. Māksla arī ir domāšana.

Tālāk īsos vārdos tiek pastāstīts par latviešu bēgļu nometnēm Vācijā, no kurienes izceļoja uz citām zemēm, tai skaitā Kanādu, par latviešu dziesmu svētkiem Kanādā, par latviešu māksliniekiem, kuri strādā par pedagogiem un kanādiešu televīzijā. Noslēgumā izdevuma veidotāji atzīmē grūtības, ar kurām sastapušies – ar biogrāfisko ziņu un attēlu iegūšanu, kādēļ datu bāzē esot vairāk kā 240 vārdu, taču, cik noprotu, iegūti dati tikai par 200 personām. No tām, pēc maniem aprēķiniem, grāmatā iekļauti tikai 138 mākslinieki. Nākotnē tiek solīts pētījumus turpināt, ko varētu publicēt internetā.

Albuma lielāko daļu aizņem tēlotājas mākslas un foto mākslinieki. Kaut arī lasītāji īsi tiek iepazīstināti ar Kanādas latviešu mākslinieku vienības Latvis vēsturi un Latviešu nacionālās jaunatnes apvienības Kanādā mākslas aktivitātēm ar nosaukumu Šī māksla ir jauna, taču, lasot mākslinieku biogrāfijas, paliek neskaidrs, vai viņi visi ir Latvja biedri.

Grāmatā ir īsākas un garākas mākslinieku un fotogrāfu – joprojām strādājošu vai jau Nesaules dārzos mītošu – biogrāfijas divu, trīs lappušu garumā un foto uzņēmums, kā arī darbu reprodukcija – to daudzums var būt no vienas līdz piecām, sešām. Turpretim Voldemāram Brantam nav publicēta neviena. Nav skaidrs, kāpēc par 21 daiļamatnieku ir stāstīts tuvāk, bet 23 rotkaļiem, kokgriezējiem, audējiem un keramiķiem iespiestas tikai viņu fotogrāfijas.

Lasīt biogrāfijas un aplūkot reproducētos darbus ir īpaši saistoši, jo par daudziem no viņiem ir bijusi ļoti trūcīga informācija vai nav bijusi nemaz. Tāpat ir interesanti uzzināt par tiem māksliniekiem, kuri uz Kanādu pārcēlušies pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, piemēram, par Simonu Šegelmanu, Māri Gailīti, Ievu Baklāni un dažiem citiem. Albuma uzmanības lokā nav ne talantīgais tēlnieks Uga Drava, kurš viens no pirmajiem aizbrauca dzīvot uz šo tālo kontinentu un kura vārds parādījies avīzēs, ne scenogrāfs Vladimirs Kovaļčuks, savulaik zināms teātra dekorators, kurš strādāja daudzos teātros, bet jo sekmīgāk Jaunatnes teātrī, ne kostīmu māksliniece Anna Romanovska.

Atverot grāmatu, vispirms mani mulsina latviešu uzvārdu un vārdu rakstība. Es saprotu, ka tā domāta kanādiešiem, kuri nepazīst nav ne garumzīmes, ne mīkstinājumus, tomēr visu triju priekšvārdu autoru uzvārdi un vārdi rakstīti ar diakritiskām zīmēm, arī stāstot par André Lapine, tās ir ievērotas. Tās parādās tāpat nodaļā Origins, tiesa, tikai 292. lappusē (tālākās lappusēs tikai šur tur). Austrālieši šo problēmu atrisināja vienkārši – saskaņoja ar māksliniekiem. Šajā gadījumā Toronto nekas tāds nav ticis darīts, tekstā konsekventi lietojot anglisko variantu. Vai mākslinieki un autori kautrējas no savas nacionālās izcelsmes? Kādēļ nevarēja iekavās minēt, ka Janis Kuga ir Jānis Kuga?

Šāda grāmata paliek mūžībai, tomēr neticu (būtu labi, ja es maldītos), ka tiks veikts dziļāks pētījums par latviešu māksliniekiem Kanādā, labojot kļūdas, tādēļ gribējās, lasot par biedrībām, uzzināt precīzus datus. Piemēram, kad un kur notika Šī māksla ir jauna pirmā izstāde? Un vēlāk? Pie reprodukcijām ne vienmēr ir nosaukumi, nerunājot par radīšanas gadu un tehniku. Ir būtiski uzrādīt, teiksim, vai gleznotājs darbu radījis ar eļļas, akrila, akvareļa vai pasteļa krāsām. Dīvaini izskatās, ka šur tur parādās latviskie nosaukumi, nedodot tulkojumu, pie tam, ja latviešu nosaukumā ir divi vārdi, tie rakstīti lieliem burtiem (es saprotu, ka angļu valodā tā dara).

Ļoti žēl, ka nav bijis redaktors, kurš kaut cik pārzina latviešu mākslas vēsturi un kurš teksta autoriem norāda nepareizos nosaukumus. Tādēļ dažkārt liekas, ka runa ir par vairākām mācību, lai gan patiesība ir cita. Tā, piemēram, 20. lpp. norādīts, ka André Lapine brālis Gotlieb Lapine (kāpēc ne Lapins) apmeklējis the Stieglics Art School in St. Petersburg, bet 24. lpp. teikts, ka Jānis Kuga 1899. gadā uzņemts „Baron Von Stieglitz's Central Techical Arts School in St. Petersburg, Russia. Varētu domāt, ka tās ir divas dažādas skolas, lai gan tā bija viena – Barona Štiglica centrālā tehniskās zīmēšanas skola, kas tagad saucas Saint Petersburg Stieglitz State Academy of Art and Design.

Ja esam sākuši runāt par Jāni Kugu, tad jāpiezīmē, ka viņš ir latviešu scenogrāfijas pamatlicējs. Pēc papildināšanās ārzemēs strādāja Jaunajā Rīgas teātrī, 1909. gadā radīdams pirmās dekorācijas Aspazijas lugai Vaidelote, bet 1911. gadā Jāņa Raiņa lugas Uguns un nakts iestudējumam. Par Nacionālās operas (kļūdaini norādīta Rīgas opera) dekoratoru viņš kļuva tikai pēc I Pasaules kara.

Runājot par Alfrēdu Birkhānu, rakstīts, ka viņš pēc studijām Pēterburgā atgriezies Latvijā un mācījies the University of Riga, lai gan tāda universitāte Rīgā nav bijusi, bet gan Latvijas Universitāte. Savukārt Jānis Zuntaks esot gājis the Liepaja Technical Art School, kaut gan viņš 1926.-1928. gadā mācījās Liepājas Mākslas amatniecības skolā. Dažus teikumus tālāk teikts, ka pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā viņš strādājis the Liepaja High School of Applied Arts. Ja atvērsim 52. lpp., tad uzzināsim, ka Zigfrīds Jurševskis 1936. gadā beidzis the Liepaja State Intermediate School of Arts (tāda pat skola minēta 95. lpp.). Visos šajos gadījumos ir runa par vienu un to pašu skolu – Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, tikai atsevišķos gadījumos skolai mainījušies nosaukumi. Arī rakstot par Kanādas latviešu māksliniekiem, teikts, ka viņi mācījušies Ontario College of Art, kas tagad saucas Ontario College of Art and Design. Bet Eduards Dzenis pēc studijām Latvijas Mākslas akadēmijā strādāja nevis the Latvian Fine Arts and Ceramics School (38. lpp.), bet gan Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolā. Tēlnieks Augusts Kopmanis Latvijas Mākslas akadēmijā mācījās nevis pie pedagoga vārdā Meldra, bet gan pie Emīla Meldera. 57. lpp. lasāms, ka Imants Steprāns, kurš dzimis Jelgavā, sācis mācības a teacher's college. Pie Jelgavas Skolotāju institūta pastāvēja pamatskola, kuru acīmredzot apmeklējis ar šis 1923. gadā dzimušais zēns.

Stāstot par Gvido Brūveri (92.-93.lpp.) būtu gribējies izlasīt par viņa vietu Argentīnas mākslā, sevišķi grāmatu ilustrāciju nozarē, un saņemtām godalgām. Elmārs Dambergs jeb Elmer Dambergs, kā viņu pazina kanādiešu sabiedrībā, ir publicējis arī karikatūru grāmatu latviski ar nosaukumu Ar smaidu par trimdas taku…, kas nav minēta ne biogrāfijas daļā, ne bibliogrāfijā. Par Daini Miezāju minēts, ka viņš mācījies Jāņa Kugas studijā Eslingenā. Tur pastāvēja latviešu mākslas skola, kuru vadīja Jānis Kuga un līdz ar viņu par pedagogiem strādāja Ludolfs Liberts, Jūlijs Matisons, Francis Bange, Hugo Mercs un citi.

Stāstot Ingas Strauses-Godejard biogrāfiju, vēstīts, ka viņa ir pateicīga saviem pedagogiem Jānim Undam, Jurim Jurjānam un Olafam Zvejsalniekam, kurš droši vien ir gleznotājs Osvalds Zvejsalnieks. Šajā pašā rindkopā parādās kārtējais Latvijas Mākslas akadēmijas nosaukuma tulkojums angliski, šeit the Academy of Art of Latvia, lai gan vajadzēja paskatīties tās mājas lapā, kur atklājas oficiālais tulkojums Art Academy of Latvia. Arī Latvijas Mākslinieku savienības nosaukums ir tulkots dažādi.

Kad beigts vēstīts par māksliniekiem, seko nodaļa Origins, kurā ir gari izvērsts stāstījums par krievu kultūras izplatību Baltijā, kas patapināts no Ian Grey pētījuma The Horizon Book of the Arts of Russia, kam, kā jaušams, ir mazas zināšanas par Baltijas zemju vēsturi un to īpatnībām. Patiesībā, lai gan izvērtās plaša rusifikācijas kampaņa 19. gs. beigās, taču mūsu teritorijā krietni ievērojamāka ietekme bija vācu kultūrai. Atcerēsimies, ka Igaunijā, tā Latvijā visa zeme līdz pat I Pasaules karam lielākoties piederēja vācu muižniekiem. Jāatgādina arī tas, ka daļa Latvijas teritorijas no 1562. līdz 1795. gadam bija neatkarīga no Krievijas cara valdīšanas un pastāvēja kā Kurzemes un Zemgales hercogiste, tajā lielā krievu kaimiņa ietekme nebija novērojama. Vēl vairāk, tolaik Krievijas galms bija ļoti vācisks, jo daudzi Kurzemes muižnieki kalpojam cariem, taču kalpošana bija tīri formāla, kultūra palika vāciska.

Jā, 19. gs. II pusē latvieši sāka mācīties Pēterburgas Mākslas akadēmijā un barona Štiglica tehniskajā zīmēšanas skolā, taču pēc studijām krievu skolas iespaids neturpinājās ilgi. Ja vēl audzēkņi saņēma ārzemju stipendijas, tad viņu daiļradē ātri vien parādījās franču, vācu vai kādas citas skolas pēdas. Piemēram, Vilhelms Purvītis pilnībā atstāja krievu skolas robežas un kļuva savā glezniecībā izteikts eiropietis. Vārdu sakot, nedrīkstam pārspīlēt krievu kultūras lomas lielo ietekmi uz latviešu kultūru. Uzsvērsim arī to, ka latvieši labi zināja vācu valodu, savukārt pilsētu, sevišķi Rīgas, iedzīvotāju vidū pastāvēja trīs saziņas valodas – latviešu, vācu un krievu.

Autori atsaucas uz it kā Skaidrītes Cielavas grāmatu Latviešu glezniecība, taču tas ir albums Latviešu glezniecība pirmspadomju periodā, kuru 1980. gadā sastādījis Miķelis Ivanovs, Skaidrīte Cielava ir tikai uzrakstījusi ievadu. Cik noprotu, autori uzticējušies viņai, lai gan kopš tā laika pagājuši turpat 40 gadu, un mākslas vēsturnieki ir daudz strādājuši un atklājuši neprecizitātes iepriekšējos pētījumos, jaunus faktus. Tālāk savos iebildumos esmu vadījies pēc tiem.

Runājot par pirmā viļņa latviešu māksliniekiem, mūsu sarakstē aizrādīju, ka viņu vidū nav nosaucams Artemijs Gruzdins – kā liecina pēc pēdējiem secinājumi, viņš pēc tautības ir krievs. Biju uzrādījis arī precīzākus atsevišķu mākslinieku dzīves datus: Oto Bērtiņš ir miris pēc 1876. gada, bet ne precīzi 1877. gadā, savukārt Kārlis Hūns ir dzimis nevis 1830., bet gan 1831. gadā. Tāpat nav ņemti vērā mani precizējumi otrā viļņa mākslinieku biogrāfijās. Janis Rozentāls nav miris vis 1917., bet gan 1916. gadā, bet Jēkabs Belzēns ir miris nevis 1930., bet gan 1937. gadā. Nav ievērota mana piezīme, ka pēdējos gados nelietojam vairs Jānis Valters, bet gan Johans Valters. Nevar saprast, kā radies šāds apgalvojums – These artists formed the famous Latvian Gnomes group (Rūķīši) in St. Pētersburg, ja pirmajās vēstulēs bija uzrādīts īstais nosaukums Rūķis. Pēdējā vēstulē 15. aprīlī biju aizrādījis par grupas nepareizo nosaukumu, taču tas ir ignorēts.

Tāpat kā vienam no izdevuma autoriem Uldis Richard Lote ir divi vārdi, tā arīdzan profesoram Jānim Robertam Tillbergam bija divi vārdi, nevis Janis R. Tillbergs. Arī par to rakstīju.

Mums tāpat ir nesaprašanās par Latvijas Mākslas akadēmijas meistardarbnīcu nosaukumiem – profesors Jānis Roberts Tillbergs un viņa pēcteči vadīja Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, nevis Figure drawing and painting, Vilhelms Purvītis vadīja nevis Landscape drawing and painting, bet gan Ainavu glezniecības meistardarbnīcu utt. Arī par to aizsūtīju savas piezīmes.

Ja runājam par bibliogrāfiju, tad parasti grāmatu nosaukumi tiek rakstīti oriģinālrakstībā, šeit tas netiek ievērots. Ļoti žēl, ka nav te minēta Eižena Janiša grāmata Dzīve. Māksla. Arhitektūra, kas Rīgā nāca klajā 2000. gadā. Gadu vēlāk apgāds Puse izdevis viņa tēlniecības reprodukciju izdevumu. Šīs grāmatas veidotāju uzmanības lokā nav bijis arīdzan apjomīgais Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādes Latviešu māksla trimdā katalogs, ko sastādīja Dace Lamberga, nemaz nerunājot par monumentālo Mākslas vēstures institūta četru sējumu Latvijas mākslas vēsturi. Pie reizes jāatmet kautrība un jāuzrāda vēl citas grāmatas, ko esmu sarakstījis par kanādiešiem – ne tikai par Edgaru Krūmiņu, bet arī par Gunu Ikona-Krūmiņu (2010) un Jāni Zuntaku (2006).

Es ar grāmatu rakstīšanu nodarbojos jau turpat 25 gadus, tādēļ zinu, ka neviena grāmata neierauga dienasgaismu bez kļūdām, lai kā arī censtos. Tas, ka šajā grāmatā ir daudz nepareizību, nemazina to grandiozo darbu, ko ielikuši abi autori Uldis Richard Lote un Karina Mierins, kādēļ šis ieilgušais projekts ir novests līdz krāšņam finišam. Par ieliktajām pūlēm, par dedzīgo vēlēšanos pastāstīt pasaulei par latviešu māksliniekiem Kanādā nevar beigt teikt glaimojošas uzslavas! Padarītais pelna, lai par to runātu nopietni. Pēc maniem ieskatiem ir skaļi jāsauc urravas Beidzot arī Kanādas latviešu māksliniekiem ir mākslas albums!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“