Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Valsts svētki Filadelfijā

Rūtas Muktupāvelas un Valda Muktupāvela sniedz baltu kultūrvēstures pārskatu

Laikraksts Latvietis Nr. 569, 2019. g. 3. nov.
Sandra Milevska -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
FiladelfijasBLB

Brīvo latvju biedrībā Filadelfijas latviešu organizāciju padomes priekšsēdis Valdis Bašēns. FOTO Nikola Hārvija (Nicole Harvey).

Latvijas Goda konsuls Džons Medveckis. FOTO Nikola Hārvija (Nicole Harvey).

Mācītāja Ieva Dzelzgalve. FOTO Nikola Hārvija (Nicole Harvey).

Skolēni deju „Saules deju“. FOTO Nikola Hārvija (Nicole Harvey).

Skolas koris. FOTO Nikola Hārvija (Nicole Harvey).

Rūta Muktupāvela un Valdis Muktupāvels. FOTO Nikola Hārvija (Nicole Harvey).

Aistijas karte.

Balti ap 13. gs. sākuma. (Vikipēdija)

Šogad Ziemeļamerikas latviešu centriem paveicās – par godu Latvijas 101. dzimšanas dienai turneju no krasta līdz krastam Tilta izkārtojumā veica divi Latvijas izcilie dziedošie, muzicējošie, akadēmiski referējošie folkloristi Valdis Muktupāvels ar kundzi – lietuvieti Rūtu Muktupāvelu. Viņu kopējais sniegums bija perfekti līdzsvarots, ilustrēts baltu kultūrvēstures pārskats ar smagumpunktu tautas mūziku, kuru viņi papildināja, spēlējot tradicionālus instrumentus un iesaistot publiku dziedāšanā.

1892. gadā dibinātajā Brīvo latvju biedrībā Filadelfijas latviešu organizāciju padomes priekšsēdis Valdis Bašēns savos ievadvārdos risināja tēmu par gadu skaitļiem – 75 gadi kopš 1944. gada rudenī bēgļi pameta savu dzimteni; 70 gadi kopš tie no Vācijas DP nometnēm mītņu zemēs sāka ierasties simtiem tūkstošiem, laikā kad, piemēram, ASV paredzēja latviešiem 245 vietu gada kvotu; 30 gadi kopš trīs tautas 23. augustā Baltijas ceļā roku rokā nosodīja Hitlera-Staļina paktu un vācieši 9. novembrī grāva Berlīnes mūri. Tagad Latvija iesāk savu otro simtgadi. Vai kāds te, Filadelfijā, vēl pēc simts gadiem runās latviski? Valdis Bašēns aicina mūs katru pielikt savu roku, lai tā būtu.

Latvijas Goda konsuls kopš 1991. gada Džons Medveckis, vēršoties no pagātnes uz nākotni, apcerēja neatrisinātus jautājumus. Latvijas iedzīvotāju skaita nepārtraukto samazināšanos (no 2,6 milj. viņam stājoties amatā, uz mazāk nekā 2 milj. 2019. gadā) jāaptur, pārvēršot Latviju par pievilcīgu centru gados jaunam darbaspēkam. Aizņemoties attīstības idejas no līdzīgiem (t.i. nelieliem) modeļiem, piemēram Singapūras, uz Eiropas ekonomikas visumā nelielās izaugsmes fona jāatbalsta inovācijas un uzņēmējdarbība, jādibina vidēji lielas firmas.

Arī izglītībā Latvijai jākonkurē, kļūstot par vēlamu galamērķi Eiropas studentiem un dibinot saites ar citzemju biznesa, tieslietu, un medicīnas mācību iestādēm. Kultūras jomā latviešiem jāpaplašina jau tā izcilie sniegumi, caur kultūru tuvinot Latviju amerikāņu sabiedrībai; būtu vēlams dibināt fondu, kas sniegtu ASV lielajiem ziedotājiem nodokļu atlaides par atbalstu Latvijas kultūras iestādēm. Kultūras sadarbības iedīgļi jau parādījušies Baltimoras un Toronto Dziesmu svētkos.

Pēc Sv. Jāņa draudzes mācītājas Ievas Dzelzgalves īsā svētbrīža Filadelfijas latviešu skolas vismazākie audzēkņi nodejoja Sijā auzas, bet lielākie skolnieki – Saules deju, kam sekoja jaunās bērnu dziesmas Latvija – mūsu sirsniņa izpildījums. Par ieguldīto darbu ar bērniem sarūpētos ziedus Astrīdai Liziņai un Vinetai Iglesiasai Alvaresai pasniedza pasākuma vadītāja Marisa Liziņa.

Svētku runu Latviešu nācijas simboliskā vērtība: pārdomas Latvijas 101. gada jubilejā teica Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, profesore Dr. Rūta Muktupāvela.

Dibinoties Baltijas telpas pirmajām valstīm,13.-16. gs. Ordeņvalsts Livonijai un Lietuvai, vēlāk Lietuvas-Polijas, lielvalsts, ne viena, ne otra nesaistīja valstiskumu ar specifiskām tautībām; vēl 19. gs., piemēram, vācietis vai latvietis bija sociāli, nevis etniski apzīmējumi. Šīs agrīnās valstis iedibināja Baltijas telpā visaptverošas civilizāciju-līmeņa raksturīpašības – kristietība, latīņu rakstība, pilsētnieciska vide, rietumu kultūra, kas šo ģeogrāfisko telpu paliekoši padarījušas par Viduseiropai piederošu. Šāda valstiskuma iekārta pastāvēja vēl ilgi. Pat 1918. gadā, kad Pirmais pasaules karš jau bija izšķiroši sagrāvis Eiropas impēriju sistēmu, vēl tika virzīts priekšlikums par septiņu kantonu Baltijas hercogistes izveidošanu, kuru vadītu Mēklenburgas-Šverīnas hercogs Ādolfs Frīdrihs.

No 18. gs. otrās puses, kopā ar Johana Gotfrīda Herdera (1744-1803) volk jēdziena parādīšanos, sāka attīstīties romantiskā nacionālisma kustība, kas izcēla etnisku nāciju, t.i., atsevišķu tautu, dvēseles garamantas, starp tām kā pati pirmā – valoda. Seno un skaisto latviešu valodu nostiprināja virkne 19. gs. sasniegumu: pirmie vispārējie Dziesmu svētki 1873. g.; Andreja Pumpura Lāčplēša cīņa pret Tumšo bruņinieku 1888. g.; Barona un Vīzendorfa dainas 1894≥– 1915. g. Ar jaunās valsts dibināšanu 1918. gadā latviešu valoda (bet ne latgaļu, ne lībiešu) ieguva jaunu nozīmi un statusu – valsts valoda.

Pēc Pirmā pasaules kara satuvinājušās baltu valodās runājošās tautas pret iedomāto Baltijas hercogisti virzīja domu par baltu apvienojošu valsti – Aistiju ar centru Rīgā. Starpkara Baltijā nacionālais romantisms plauka. J. Sanders un citi valodnieki veicināja valodas attīrīšanu, E. Melngailis komponēja mūziku tautas dziesmām, un brāļi Brastiņi attīstīja dievturību – kustību, kas vēlāk plauka arī trimdā, īpaši ASV un Kanādā. Tolaik nocietinājušies stereotipi par latvisko (agrāra lauku dzīve, tautiskums) iepretim eiropeiskajam (pilsētnieciskums, kristietība) vairs nav aktuāli mūsdienu ES, ANO un NATO kontekstā. Rūtas Muktupāvelas vārdos – visi tie ir mūsējie. Latvija mūsdienās sevi pozicionē kā zaļu, kultūras vērtībās balstītu rietumu zemi.

Klausītāji starpbrīdī atdzesēja no informācijas blīvuma kūpošās smadzenes – ar īpašu paldies latviešu skolas bērniem, kas uz paplātēm iznēsāja Intas Grundes Dzintara galda sagatavotās uzkodas. Tad, pēc visiem fizikas likumiem, etnomuzikologs un Latvijas Universitātes profesors Dr. Valdis Muktupāvels publiku katapultēja atpakaļ laiktelpā, stāstot par, bet kopā ar Rūtu arī izdziedot un uz tradicionālajiem instrumentiem izspēlējot, mūsu baltu mantojumu.

Uz ekrāna parādījusies karte ilustrēja baltu etnosu ģeogrāfisko izplatību. Pašos ziemeļos, vislielākā baltu tauta latgaļi; zemāk, no jūras aizvirzoties, priekšā kurši, tiem blakus zemgaļi, tad sēļi. Lielais lietuviešu nozarojums dalās jūras pusē žemaišos, bet iekšzemes augstienē – augstaišos. Tālāk uz dienvidiem pie jūras pieplakuši sīkā teritorijā skalvji un tiem blakus jatvingi. Pēdējie, gar pašu kuršu jomas krastu, prūši, un no viņiem uz iekšzemi – galindi. Jāpateicas Valdim Muktupāvelam par terminoloģijas neskaidrības kliedēšanu: kāpēc ziemeļos ir Lejaskurzeme, bet dienvidos Augškurzeme? Šie nosaukumi, radušies sen pirms kartēs iedibināja paradumu ziemeļus vienmēr rādīt augšā, norāda uz pašas zemes topogrāfiju – zemākās vietas saucas lejas, bet augstākās kalnainās vietas ir augšas, pat ja atrodas dienvidos no lejām.

Valdis ar Rūtu šīm baltu tautām izbrauca cauri ar stāstiem un dziesmām. Latgaļiem, slaveniem podniekiem, ir tipiski māla svilpaunieki, saukti arī par pīlītēm. Māla meistari, kā piemēram slavenā Ušpeļu dzimta, kādreiz pīlīti piestiprinājuši māla alus kausa rokturim, lai kausa īpašnieks, to iztukšojot, varētu krodziniekam vienkārši uzsvilpt, lai nāk atkal pildīt!

Savā laikā pie, t. s., Sēļu upes Daugavas dzīvojošais Pēteris Kadžulis fotogrāfijā redzams, spēlējot baltu tautās visizplatītāko instrumentu – vargānu, kādreiz sauktu par zobu spēlēm, metāla mēlīte, kuru, mutē turot, tricina, lai vibrē un rada skaņu. No šī apvidus nāk arī līgo, līgo papildinājums rallallā.

Zemgaļi, vēsturiski varonīga tautu, kas tādēļ arī baudījusi ilgu brīvību, vēl šodien dzīvo Latvijas bagātajā maizes klēpī. Zemgaļu dziesmas un deja Sudmaliņas saistās ar graudu apstrādi, piemēram, maltuves dziesma Kur tad tu nu biji, āzīti manu? Arī pāri robežai Lietuvas pusē turpinās maizes klēpis ar dzirnaviņām – malūnelis. Lielā baltu tauta leiši pazīstami kā lieli dziedātāji, īpaši ar savām precību dziesmām.

It kā maz zināmie jatvingi tomēr atstājuši aiz sevis vairāk nekā 200 vārdu vārdnīcu. Zemēs, kas šodien ietilpst Lietuvas dienvidos, Baltkrievijas rietumos un Polijas ziemeļaustrumos, vēl dzīvo slāviskojušies cilvēki, kas sevi sauc par jetvez. Viņi spēlēja uz divdaļīgām niedru stabulēm, kas gan spiedza, gan dūca, gan abējādi kopā; no viņiem mēs apguvām Ziemassvētku piedziedājumu kalenda, respektīvi – kalando.

Kurši, kam tipiskais instruments ir dūdas vai somas stabules, pie galdiem alu dzerot, esot spēlējuši sēdamdeju Plaukstiņpolku. Ziemā jaunie kurši mēdza precību nolūkos jāt pāri aizsalušajai Prūsijas sembai, kur mare ir vienā, bet jūra otrā pusē, un kur atrodas 90% no pasaules dzintara. Tur kurši starp izslavēti dziesmotajiem prūšiem meklējuši sev līgavas.

Pētniecības izbraukumos Valdis Muktupāvels pats konstatēja, cik tuvu dziesmas bija patiesībai. Gillijas ciemā Prūsijā apstiprinājies dziesmas teksts par precinieku jāšanu pie kāda saimnieka, kas dzīvojis ciema upes dienvidu krasta piektajā mājā. Kāds vietējais sirmgalvis atminējās precīzo ielu dienvidu krastā, izbrāķēja ielas ziemeļu pusi jo 5. mājā esot dzīvojis vecs sīkstulis, bet ielas otrās puses 5. mājā bijis saimnieks ar vairākām meitām, pie kurām būtu jājuši precinieki. Izzudusī prūšu valoda tagad vairs eksistē tikai kā valodnieku atjaunotā jaunprūšu valoda.

Sekoja ovācijas Valdim un Rūtai Muktupāveliem, bet Filadelfijas uzstājīgā un zinātkārā publika nepalaida garām to, ka netika pieminēti baltu tautu kartē uzrādītie skalvji un galindi. Tādēļ, kā postscriptum, varam pavēstīt, ka tikpat kā nekas nav zināms par skalvjiem, kas paliek kā liela mistērija starp pārējām baltu tautām. Bet, līdzīgi jatvingiem, galindu pēcteči nekur nav pazuduši: viņiem vēl šodien varētu būt aptuveni tikpat daudz lietuviskotā galindu valodā runājošo, cik lībiešiem ir lībiski. Galindiem bijušas vismaz divas lielas migrācijas: uz Polijas mazūru zemēm un otra, vairākos posmos, tālu līdz Galīcijai un arī līdz Maskavai, kur tie saucas goļādi. Cilvēki paliek, zemes mainās.

Šogad PBLA balva piešķirta mūziķim, diriģentam, komponistam un ilggadīgajam latviešu sabiedrības darbiniekam Andrejam Jansonam. ALA piešķīrusi Atzinības rakstu filadelfietei Ainai Berķei par ilggadīgo sabiedrisko darbību. Apsveicam! Uzsākot Latvijas valstiskuma otro gadsimtu, Filadelfijas svinīgo aktu noslēdza viņa ekselences valsts prezidenta Egila Levita apsveikuma pārraide. Dievs, svētī Latviju!

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com