Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas izskolotie (5)

Elva Eglīte

Laikraksts Latvietis Nr. 575, 2020. g. 9. janv.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Eglite_Elva

Elva Eglīte. FOTO no Elvas Eglītes personīgā arhīva.

Ar Elvu tikšanās man sarunāta 16. decembrī, un viņa atnāk tieši sarunātajā laikā. Viņa ir Andra un Daces Dārziņu stipendiāte, un nav viņu vienīgā.

Ik gadus Dārziņi dod stipendijas 4 jauniešiem, un kad viesojas Latvijā, viņi savējos vienmēr aizved uz pusdienām labā restorānā.

Andris un Dace Dārziņi dzīvo Austrālijā kopš 1951. gada. Andris ir dzimis Rīgā, bet viņa tēva un vectēva mājas ir pie Apes. Andris kopā ar vecākiem izceļoja uz Vāciju, tad devās uz Austrāliju. Viņš ir kvalificēts ģimenes ārsts, ilgu laiku darbojies privātpraksē, tagad strādā lielā klīnikā. Andris Dārziņš ir bijis Latviešu Ārstu biedrības Austrālijā priekšsēdis, darbojies Karaliskajā ģimenes ārstu koledžā, bijis valdes loceklis austrāliešu organizācijās Royal District Nursing Service un Julia Farr Services. Par šo darbu Austrālijas valdība viņu apbalvoja ar Order of Australia Medal. Andris Dārziņš ir korporācijas Lettgallia loceklis.

Dace Dārziņa dzimusi Rīgā. Kopā ar vecākiem viņa ieceļoja Austrālijā. Dace ir valodu pasniedzēja un strādājusi Austrālijas vidusskolās. Jau studiju laikā viņa bija skolotāja Adelaidas latviešu pamatskolā un darbojās vairākās latviešu organizācijās; daudzus gadus bija Adelaides latviešu vidusskolas pārzine un skolotāja. Dace Dārziņa ir bijusi Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) priekšsēde un vadījusi Austrālijas Latviešu Kultūras dienas Adelaidē.

Par darbu latviešu labā Latvijas valdība 2006. gadā iecēla viņu par Atzinības Krusta kavalieri. Viņa ir akadēmiskās vienības Atāls locekle. Dace darbojusies arī Multikulturālās izglītības komitejā, Etnisko lietu komisijā, Etnisko skolu pārvaldē. Par šo darbu Austrālijas valdība viņu apbalvojusi ar Order of Australia Medal.

Andri un Daci Dārziņus interesē lasīšana, ceļošana un klasiskā mūzika. Ģimenē izauguši trīs bērni – Pēteris, Dāvids un Andra, tagad vecvecākus priecē septiņi mazbērni. Dārziņu ģimene vienmēr ir uzskatījusi, ka latviešu valoda, kultūra un tradīcijas ir jākopj, ka iespēju robežās to darīt ir jāpalīdz arī citiem, un to viņi ar lielu sirsnību jau vairākus gadus dara Vītolu Fondā.

Elva ir atnākusi, es ļauju stāstīt viņai pašai: „Mani ģimenes apstākļi arī bija tādi, kas atbilda stipendijas noteikumiem. Esmu dzimusi un augusi Apē, pie tam augusi bez tēta, man ir mamma un brālis, kurš ir vājdzirdīgs, un vidusskolas laikā mēs dzīvojām kopā mamma, vecmamma, es un brālis. Arī man pašai bija veselības problēmas, bija operācija mugurā, un tagad es arī skaitos trešās pakāpes invalīds.

Mācībās vienmēr esmu bijusi teicamniece, un mani nekad nevajadzēja mudināt mācīties. Kad vidusskolā pienāca 12. klase, bija jādomā, kur nu studēt. No skolotājas dabūju ziņas par Vītolu Fondu un sapratu, ka manas atzīmes atbilst noteikumiem.

Diemžēl pirmajā kārtā pie stipendijas nebiju tikusi. Bet es biju tikusi budžeta daļā, un izdzīvošanas naudiņu nopelnīju strādādama nelielā veikaliņā.

Pavisam negaidot es no Vītolu Fonda saņēmu ziņu, ka stipendija man tomēr ir piešķirta. Man bija grūti noticēt, ka cilvēki, kuri tik ilgi jau dzīvo svešumā, ir gatavi ziedot savu naudu, lai kādam nepazīstamam bērnam palīdzētu iegūt izglītību. Nesapratu, kā cilvēki var būt tik labi. Tā es pametu darbiņu veikalā un uzsāku studijas.

Vasarā Dārziņu ģimene atbrauca uz Rīgu, un man bija ļoti patīkami ar viņiem iepazīties. Mēs bijām skaistā restorānā, un viņi par mani ļoti interesējās. Pēc restorāna apmeklējuma mēs jau jutāmies ļoti tuvi, un mana motivācija mācīties labi bija kļuvusi vēl lielāka.

Kopš nu man iztikas dēļ vairs nebija jāstrādā, tādēļ es atradu paralēli praksi Rīgas Tehniskās universitātes attīstības fondā, kas arī ir stipendiju fonds, kas palīdz studentiem sadarboties ar uzņēmējiem un arī palīdz studentiem stipendiju veidā. Tur man bija sadarbība arī ar Nodarbinātības Valsts aģentūru, un es arī saņēmu ļoti nelielu tādu kā stipendiju no Valsts. To es cītīgi krāju, lai vasaru varētu palikt tepat Rīgā. Tas man palīdzēja nostrādāt vienu gadu arī Vītolu Fondā, jo tur biju ieguvusi nelielu pieredzi.

Pēc tam es dabūju darbu Ārvalstu investoru padomē, tur man labi noderēja studentu apmaiņas programmā iegūtās zināšanas – valodas prasme, un Erasmus apmaiņas programmas sakarā es varēju savu laiku pastudēt Horvātijā. Tur es kļuvu par līdzautoru zinātniskam rakstam. Mana eseja palīdzēja vienai profesorei to izmantot un mani likt kā līdzautoru. Tā es atgriezos ar savu pienesumu no apmaiņas programmas.

Ārvalstu investoru padomē es iemācījos neizsakāmi daudz par politiskajām norisēm šeit Latvijā, par to, kā strādā valsts iestādes, kā visādas idejas iespaido valsts ekonomiku, politiku, tiesvedību, darbaspēku. Katrā ziņā es guvu ļoti plašu priekšstatu par to, kas patiesībā valstī notiek, un daudz informācijas mācījos no uzņēmumu valdes priekšsēdētājiem. Tā man bija neatsverama pieredze.

Pēc tam es sapratu, ka es vēlos vairāk strādāt finanšu sfērā – ar skaitļiem, ar datoru programmām, rēķināt, formulu veidošanā un tamlīdzīgi. Tas ir arī tas, ko es daru šobrīd. Es analizēju pārdošanas aģentu komisijas un sekoju līdzi līgumiem un speciāliem noteikumiem, un vadu grāmatvedības sistēmu.

Tur man ir saskarsme ar kolēģiem visā pasaulē, gan ar Āziju, gan ar Ameriku, gan ar Latīņameriku, un noteikti ir jāstrādā ar galvu. Pa lielākai daļai tas notiek angļu valodā, un es tai pašā laikā sāku apmeklēt kursus spāņu valodai. Tagad šie kursi man ļauj sazināties ar kolēģiem gan Latīņamerikā, gan arī Spānijā. Kad pabeigšu šo semestri, man būs sertifikāts spāņu valodā B2 līmenī. Tas man ir kā mierinājums, ka pašlaik nemācos maģistrantūrā, un sāku jau domāt, ko mācīšos tālāk.

Pašlaik esmu izlēmusi mācīties dažādos kursos, kamēr pilnībā būšu izdomājusi, ko īsti gribu darīt un kas es gribēšu būt. Reizēm domāju, ka gribu būt skolotāja vai lektore, bet lai līdz tam nokļūtu, man ir jābūt profesionālai tajā jomā un iegūt to dzīves un profesionālo pieredzi, lai tad ar to varētu dalīties ar skolēniem vai studentiem.“

Ar to mūsu saruna ir galā, un Elva dodas savos daudzajos darbiņos un projektos, bet es atkal priecājos, ka esmu iepazinusies ar vienu Latvijas bērnu, kam viens trimdinieku pāris no Austrālijas ir devis iespēju izskoloties un strādāt Latvijai Latvijā.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com