Skatos un brīnos

Nu jau būs pāri par astoņiem gadiem kopš sāku šo skatīšanos un brīnīšanos. Laika man ir diezgan. Kopš dzīvoju vecu ļaužu hostelī – cita nekā nav ko darīt, kā ēst un gulēt. Tūlīt gan jāpiezīmē, ka darbdienās tiek rīkotas minēt visādas nodarbības, tā kā nevarētu teikt, ka nav ko darīt, bet es esmu tāds savāds putns – man DIKTI nepatīk vingrot, staipīties un gorīties, mīklas un tā tālāk... Vienīgais, ko daru ar prieku, ir sadziedāšanās (divreiz nedēļā) un sēdēšana uz sola zem krūma – gandrīz katru dienu, ja laika apstākļi atļauj, Ne jau, ka pati tā sēdēšana būtu tik pievilcīga, bet es varu atkal un atkal vērot putniņu izdarības, koku šūpošanos vējā, mākoņu dažādību un izdarības, zilos Dandenongas kalnus, kur kādreiz pats braukāju ar auto un visu citu, kas notiek šinī pasaules malā. Citiem vārdiem sakot, Baudīt Dieva skaisto dabu. Man tas nekad neapnīk. Viens, otrs garāmgājējs ir ieminējies, ka es laikam gudrojot nākošo rakstiņu.. Nē, par to domāju tikai tad, kad sēžu pie galda ar zīmuli rokā. Nevar taču sapurgāt skaistas dienas, domājot par strādāšanu. Tiktāl par to skatīšanos.

Tagad par to brīnīšanos. Nevaru un nevaru saprast, vai es tiešām esmu vienīgais no visa lielā bara, kam patīk svaigs āra gaiss? Vienīgais, kam neapnīk vērot putniņus, putniņu izdarības. Ja tā, tad tiešām jādomā, ka man bēniņos putniņi sataisījuši ligzdas, un tas mani padarījis savādāku nekā citus. Neiespējami, ka no kādiem pāri par piecdesmit iedzīvotājiem es vienīgais mīlu dabu un, protams, arī dabas un visa, visa Radītāju. Man vienīgajam gribas būt ārā svaigā gaisā un justies kā daļai no tā visuma. Nē, tas nevar būt! Te kaut kas neskan tā, kā vajadzētu. Te kaut kas ir sagriezies šķērsām. Ko lai dara? Jautāt nevienam nevar, jo garāmgājēji jau tagad uz mani tā šķībi paskatās – sak' , vai tam večukam viss ir mājās, ka gandrīz katru dienu te kvern zem krūma un sēž uz putnu krietni izdekorēta sola, kas domāts pīpētājiem. Bet nav redzēts, ka sēdētājs kādreiz pīpētu. Cigaretes tagad ļoti dārgas. Varbūt vecis ir skops, un naudas taupības nolūkos velk končikus no lielā pelnu trauka ārā. Un uzvelk dūmu, kad neviens neredz. Kad ir tumša nakts. JĀ, JĀ, šis droši vien ir naktsputns, ar tādiem tik ar labu, un viņi laipni sasveicinās ar sēdētāju.

Tā nu ar garāmgājējiem nekāda garāka runāšana nesanāk. Ar putniņiem, diemžēl, arī nē. Sarunājamies jau nu katru dienu bez izņēmuma. Bet tā kā katrs runājam savā valodā, tad saprašanās nesanāk. Tie drošākie nāk man klāt pat pie kājām un skatās uz mani galvu grozīdami. Bet drīz vien nopurinās un aiziet. Droši vien domā tāpat kā garāmgājēji – Tas vecis ir skops. Dikti gribētos putniņiem izskaidrot, kā tās lietas īstenībā ir, bet ko lai dara? Valodas nekad nav bijušas mana stiprā puse. Reizēm jau nu mēģinu uzsākt aprunāšanos – čiepstu, svilpoju, klakšķinu mēli, bet viss velti. Putniņi, man liekas, nosmejas un aizlaižas.

Bet es jau nu tik viegli neuzdošu. Turpināšu mācīties putnu valodu un, kad būšu iemācījies un ar saviem draudziņiem aprunājies, es jums ar šo to pastāstīšu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“