Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Gultas

Mazliet par visvairāk lietoto mēbeli

Laikraksts Latvietis Nr. 576, 2020. g. 14. janv.
Vilis Mileiko -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Diženā Vēra gulta (The Great Bed of Ware). Augstums 2,67m, platums 3,26m, garums 3,38m. (Foto license: https://en.wikipedia.org/wiki/GNU_Free_Documentation_License) FOTO Viktorijas un Alberta muzejs.

Ikviens no mums dzīvo divas dzīves. Vienu dzīvi dzīvojam nomoda pasaulē, otru dzīvi – miegā.

Vienu trešdaļu no savas dzīves mēs pavadām gultā. Gulta, tātad, ir visvairāk lietotā mēbele. Gulta ir mūsu vispersoniskākā manta. Gulta lielā mērā ir atbildīga par mūsu labsajūtu, veselību un ģimenes laimi. Gultā dodamies, kad drudzis krata, gultā dodamies, kad galva sāp, gultā ejam, kad gribam būt vienatnē vai divatnē. No gultas atkarīgs ir gulētāja miegs un atpūta.

Interesanta ir gultas vēsture, jo gadu simteņos tā pārdzīvoja daudzus un dažādus pārveidojumus.

Pirmās gultas bija lapu kaudzes, uz kurām bija uzmestas dažas zvērādas. Visa ģimene gulēja kopā uz šāda matrača.

Nomadu ciltis Persijā izgudroja pirmo ūdens gultu. Persieši pagatavoja maisu no kazas ādiņām, piepildīja to ar ūdeni un lietoja par matraci.

Četri tūkstoši gadu garumā japāņi gulēja uz plāniem, pītiem un ar kokvilnu pildītiem paklājiem, kurus izklāja vakaros un no rīta atkal saritināja.

Senos laikos lielākais vairums cilvēku gulēja uz zemiem koka galdiem. Gultasmaisa pildīšanai lietoja kaltētu zāli, lapas vai arī zvērādas.

Vēlākos laikos dižciltīgie un bagātie gatavoja greznas gultas. Tā, piemēram, Ēģiptes jaunais karalis Tutanhamens pasūtīja sev gultu darinātu no melnkoka un rotātu ar zeltu. Asīrijas un Babilonijas valdniekiem gultas izgatavoja no bronzas un izgreznoja ar dārgakmeņiem.

Romas imperatoram Neronam gultu rotāja ar dārgakmeņiem, kuriem bija piedēvētas dažādas vērtīgas īpašības. Citi Romas bagātnieki taisīja šūpuļveidīgas gultas – gultas ar diviem šūpuļiem blakus viens otram. Vienā šūpulī bija silts ūdens un otrā šūpulī bija matracis. Kungs vispirms apgūlās siltā ūdens šūpulī, un to šūpoja kāds kalps, kamēr kungs kļuva miegains, tad to pārvietoja uz matraci otrajā šūpulī un šūpoja atkal, kamēr kungs iemiga.

Romas impērijai sabrūkot, izbeidzās grezno gultu gatavošana. Grandiozu gultu gatavošanu atsāka dažus gadu simteņus vēlāk. Gultas atkal atguva ievērību; tās tagad gatavoja lielākas un arvien greznākas.

Dažas gultas bija tik lielas, ka bija vajadzīgas kāpnes, lai varētu tajās iekāpt. Viktorijas un Alberta muzejā Londonā, Anglijā atrodas ap 1590. gadu gatavotā milzīga, ozolkoka gulta, tā sauktā The Great Bed of Ware – Diženā Vēra gulta. Vēra ir pilsētiņa Hertfordšīrā. Gulta bija pasūtīta un pagatavota kā reklāma krogam. Tā drīz vien kļuva slavena, un ļaudis no tuvienes un tālienes krogu apmeklēja tikai tāpēc, lai redzētu lielo, grezno, sīki grebto gultu. Šo gultu savos darbos ir aprakstījuši rakstnieki – Šekspīrs, Bairons (Byron) un citi.

Vēras pilsētiņas gultā vienlaicīgi varēja pārnakšņot ne mazāk kā 15 krogus viesi. Gultas galvgaļa vienā pusē bija iegrebta vīrieša, otrā pusē sievietes figūra, un gultu izmantoja kā vīrieši, tā arī sievietes. Reiz saderējuši 26 miesnieki un kopā ar savām sievām vienu nakti pavadījuši šajā gultā. Un nākošā rītā gulētāji teikuši, ka gultā visi esot bijuši lieliski, un neviens no gultas neesot izkritis!

Laika ritējumā Vēras gulta tika pārvietota no viena pilsētas krodziņa uz otru un tika izstādīta arī kādā izpriecu parkā. 1931. gadā gultu nopirka Viktorijas un Alberta muzejs, kur tā tagad atrodas kā valstij nozīmīgs vēsturisks objekts.

Čerčilam guļamistabā bijušas divas gultas – ja nevarējis iemigt vienā, gājis otrā.

Daudzās mājās senos laikos gulta bija dārgākā iedzīves manta, un tā tika mantota no paaudzes uz paaudzi. Ziedu laikus gultas piedzīvoja renesanses laikā Francijā un Itālijā. Matračus tagad pildīja ar spalvām vai salmiem un pārklāja ar samtu vai zīdu.

17. gs. Francijas karalim Luijam XIV piederēja vairāk nekā 400 greznas gultas. Viņa piecelšanās no rīta izvērtās par rituālu, par valsts ceremoniju. Palikdams gultā, viņš pieņēma audiences un kārtoja citas valsts darīšanas. Franču aristokrāti un citi bagātākie pilsoņi sāka atdarināt savu valdnieku, un gultas kļuva arvien greznākas. Gulta kļuva par tās īpašnieka turības un sociālā statusa simbolu. Jo bagātāks dižciltīgais, jo labāka, greznāka gulta.

Londonā, Anglijā bija pagatavota tā sauktā Debešķīgā gulta (Celestial Bed). Tā bija 12 pēdas gara un 9 pēdas plata un tajā laikā izmaksājusi 18 000 angļu mārciņas. Gulta bija smalki izgrebta, pārklāta ar dārgu zīdu un iesmaržota ar dārgām smaržām, uzstādīta uz sešiem lieliem stikla pīlāriem un šūpojās līdz ar gulētāja kustībām. Griestos virs gultas bija liels spogulis. Istabā skanēja jauka mūzika. Gulta bija ieteikta neauglības un impotences ārstēšanai. Par vienas nakts pārgulēšanu pārīši maksājuši 50 angļu mārciņas.

Senajā Ēģiptē gultas izmantoja maltītēm ēdamreizēs un arī kā skatuvi viesu uzjautrināšanai.

Pagātnē guļamistabas ir bijušas iecienītas arī kā darba istabas. Daudzi lieli mākslas darbi mūzikā, glezniecībā un literatūrā tikuši radīti tieši guļamistabā.

Laika plūsmā izmainījās gultas gatavošanas veidi. Lai gan mūsdienu gultas nav vairs tik greznas kādas tās bija Luija XIV laikā, tās tagad ir daudzveidīgākas un ir daudz ērtākas par tā laika gultām. Ērtība – ne izskats –tagad ir pirmajā vietā.

Visiem lasītājiem – ērtu, jauku gulēšanu un patīkamus sapņus!

Vilis Mileiko
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com