Lasītājas vēstule

Kā jūsmājās sācies Jaunais gads? Svētku dienas izkusa kā ledenes uz mēles, vai ne?

Man ir brīnišķīgi jaunumi, kurus nav iespējams paturēt vēlākam. Jau kopš decembra mūsu ģimene bija pastiprinātā gaidību režīmā, jo ārsti apgalvoja, ka vedekliņa un mēs visi varam rēķināties ar īstu Ziemassvētku brīnumu – puisīti, kam kuru katru brīdi jānāk pasaulē. Tā nu, lai ko darījām, gaidījām, un tas bija galvenais, pāri jebkam citam. Pagāja decembris, viena, otra janvāra nedēļa un nu beidzot, tieši paredzētajā laikā (un nevis, kā ārsti apgalvoja, ka būs ātrāk) – šonakt, 17. janvārī ap 4 no rīta nācis pasaulē Jēkabs Spridzāns, 4,8 kg smags, 60 cm garš, vienvārdsakot, – varens puika. Pa telefonu atsūtīto bildīti arī jau redzējām – ārkārtīgi nopietns un svarīgs cilvēks. Māmiņa un mazais jūtas labi, viss ir kārtībā, tikai jāatpūšas no lielajiem nakts darbiem. Ģimenē, nu kā pasakā, – trīs dēli: Kārlis, Rūdolfs un Jēkabs. Piekritīsiet, ka gads sācies īpaši labi.

Svētku dienās pār mani nobira patīkams visādu biļešu lietus, jo manējie zina, ka citas dāvanas mani tā neiepriecina. Sanāca blīvs visādu izrāžu skatīšanās grafiks, vēl šis tas ir priekšā. Abas ar meitu pat bijām Rēzeknes Gorā uz Čaikovska baletu Apburtā princese, paciemojāmies pie radiņiem Latgalē, kas sniedza ne mazāku baudījumu.

Par redzētajām izrādēm runājot, gribu izcelt vienu, kuru, manuprāt, vajadzētu noskatīties jebkuram latvietim. Nezinu, vai citus tas uzrunā, bet mūsu tautiešus skar līdz kaulam. Tā ir Alvja Hermaņa uzrakstītā un iestudētā Vēstures izpētes komisija Jaunajā Rīgas teātrī. Pirmajā brīdī noskurinājos – 6 stundas, kā to izturēt!? Bet pat nejutu to garumu, tik pārņemta biju. Jā, konstatēt faktus par to, ko mūsu tautai nodarīja čeka, vien ir par maz. Izrādes gaitā labi redzams, kā mainās cilvēku psihe, degradējas apziņa, zūd vērtību izpratne, kā izdzīvošanas instinkti nomāc visu citu, arī pašcieņu. Kā tas dragā un iznīcina cilvēku cilvēkā. Baisi, tomēr, ja padomā, nekādu pārspīlējumu, izrāde ir patiesa, ļoti godīga, es teiktu, smagi ārstējoša. Pārsteidzoši arī tas, ka tik dažādajos tēlos un situācijās iejūtas un vienkārši ģeniāli visas 6 stundas iznes tikai seši aktieri. Pēc tam vairākas dienas nevarēju atbrīvoties no domām un sarunām par to vien.

Pie mums ziema vēl nav atnākusi, kā nekad vēl. Zālājs koši zaļš, šur tur jau kāds asniņš lien ārā, par ko uz to baros, jo tas nu nevar būt, ka pavisam nebūs ne sala, ne sniega. Nāks februāris, marts, kad vēl var būt pat kārtīgas kupenas. Un tā jābūt, citādi var sanākt, ka visādi kukaiņi dārzu noēd pa tīro. Par to nedaudz raizējos, jo nekādas indes neciešu un savā apkārtnē nelietoju.

Plašsaziņas līdzekļos lasu, skatos un dzīvoju līdzi Austrālijas ugunsgrēkiem. Kādreiz tā likās cita pasaules mala, gar kuru man nekādas daļas, bet, re, pietika vienreiz aizbraukt, lai saprastu, ka tas tepat uz mūsu mīļās planētas vien ir. Un cilvēki tur – savējie. Kāds no draugiem piezvana un stāsta, ka brīžiem grūti elpot, gaisa vietā dūmu pilns smogs. Pārdzīvoju arī par dzīvniekiem. Cilvēks ir saprātīga būtne un var savu rīcību koordinēt, var pieņemt šādu vai tādu lēmumu, lai glābtu sevi. Bet citai dzīvai radībai ne vienmēr ir kāda izvēle. Daba ik pa laikam atgādina mums, cik varena tā ir, un ka mēs tikai tās sastāvdaļa.

Pie tā paša – kā ik gadu janvārī ir izziņoti gada augi un dzīvnieki, par kuriem tad nu raksta un stāsta dažādos raidījumos, pievēršot sabiedrības uzmanību un aicinot pašiem veikt vērojumus, kurus arī aprakstīt, fotografēt un iesūtīt attiecīgām biedrībām vai Dabas muzejam. Gada putns 2020 ir zivju dzenītis, viens no krāsainākajiem Latvijas putniņiem, tramīgs un acīgs, tāpēc man viņu dabā nav gadījies redzēt. Gada kukaini 2020 ziedmušu gan, man liekas, pazīst visi, kas kaut cik vērīgi dabā; tā plaši zināma augu apputeksnētāja. Bet dzimta ir plaša, tajā arī kaitēkļi. Gada dzīvnieks 2020 ir bebrs, kas mīt arī Rīgas kanālā, ne tikai visos iespējamos nesakoptajos grāvjos un upītēs. Gada augs 2020 ir Sarkanajā grāmatā ierakstītā Ruiša pūķgalve, kuru pēc bildes zinu labi, mums te pļavās ir, bet nenojautu, ka to tā sauc un ka ir tik sargājama. Gada sūnu 2020 parasto rožgalvīti gan biju dzirdējusi un pazīstu arī dabā. Turpretī aizsargājamo un reti sastopamo smiltāju kaussēni, kas ir Gada sēne 2020, gan nezinu nemaz. Esmu taču liela sēņotāja un tiešām pazīstu daudz sēņu, bet šādu neatceros redzējusi. Būs jāpavēro uzmanīgāk.

Mūsu ģimenē gan vislielākās diskusijas un kaislības virmo ap Gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu. Kā nekā man blakus ir vēl divi profesionāli redaktori. Kādus gadus pat esam mēģinājuši iesūtīt šai akcijai, ko organizē Latviešu valodas attīstības kopa, arī savus priekšlikumus. Šogad iesūtīšanas termiņš beidzās 10. janvārī, vēl nav zināmi rezultāti. Valodas attīstības jautājumi vispār ir ļoti interesanta padarīšana, bet par to citreiz, kad būs zināmi šā gada vārdi un nevārdi, un gribēsies par tiem paspriest vai pat pastrīdēties.

Lai darbīgs un aizraujošiem notikumiem piepildīts Jaunais gads!

Sirsnīgi,–

jūsu Biruta
2020. gada 17. janvārī Ikšķilē
Laikrakstam „Latvietis“