Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ķirurgam Olevam Kaju aizejot

„Piešūt var visu, bet, ko nevajag, to var nogriezt.“

Laikraksts Latvietis Nr. 579, 2020. g. 31. janv.
Lāsma Gaitniece -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Kaju_1

Olevs Kaju.

Olevs Kaju kopā ar vecākiem Rasmu un Ilo pagājušā gadsimta 80.gadu vidū Liepājā. FOTO Lāsma Gaitniece.

Ķirurgs Olevs Kaju Latvijas Ģimenes centrā 2003. gada augustā. FOTO Lāsma Gaitniece.

Ir aizvadīts gads, kurš daudzu Latvijas cilvēku atmiņā droši vien paliks kā lielu zaudējumu laiks. 2019. gadā uz Aizsaules dārziem devušās vairākas izcilas, visā valstī labi zināmas un mīlētas personības. Viena no tādām bija arī ķirurgs, medicīnas zinātņu doktors Olevs Kaju. Viņš šīs zemes gaitas pārtrauca klusi un it kā nemanāmi 2019. gada 27. jūlijā.

Olevs Kaju dzimis 1964. gada 13. decembrī Aizputē kā jaunākais dēls Rasmas un Ilo Kaju ģimenē. Viņa māte bija Liepājā labi iecienīta ārste, ķirurģe, ilggadēja Liepājas medicīnas skolas direktore. Savukārt tēvs – īsts igaunis, dzimis un audzis Sāmsalā. Tieši tādēļ Olevs tika pie latvieša ausij tik neierasta vārda.

Bērnību un skolas gadus Olevs pavadīja Liepājā. Viņa vecākiem Krišjāņa Valdemāra ielā 18 bija dzīvoklis, kurā visi četri (ģimenē bija arī vecākais dēls Andris) pāris komunālo istabu šaurībā arī mita. No pārējiem Olevs krietni atšķīrās jau skolas gadus, viņš no citiem turējies atstatu, sev laižot klāt vien pāris cilvēku. Mācību gados daudz un labprāt nodarbojies ar sportu. Tas arī saprotams, jo viņa tēvs Ilo Kaju bija volejbola treneris. Netipiski, ka tai laikā padziļināti apguvis vācu valodu, apmeklējis privātstundas pie tulkotājas Silvijas Ģibietes. Pēc Liepājas 1. vidusskolas beigšanas no 1983. līdz 1985. gadam Olevs strādāja pilsētas slimnīcā par sanitāru. Pēc daudziem gadiem privātās sarunās viņš dažkārt mēdza pieminēt šo savu dzīves posmu, kad pirmā naktsdežūra izvērtusies par īstām ugunskristībām, jo bija notikusi vilcienu sadursme un cietušos veda uz slimnīcu. Vēl tas bija laiks, kad Liepājas slimnīcā pēc medicīnas studiju beigšanas atgriezās jaunie ārsti, Oleva vēlākie kolēģi Aleksandrs Plužņikovs, Ēriks Klēšmits, Viesturs Krūmiņš, no kuriem divi pēdējie pavisam drīz pārcēlās atpakaļ uz Rīgu.

Pēc tam sekoja, šķiet, briesmīgākais posms Oleva Kaju dzīvē – dienests armijā, kas iegadījās laikā, kad Černobiļas atomelektrostacijas ceturtajā korpusā notika sprādziens jeb lielākā tehnogēnā katastrofa cilvēces vēsturē. Līdz ar to Olevs kļuva par vienu no daudziem Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem – smagās automašīnas šoferi.

Taču dzīve turpinājās... Černobiļas laikam sekoja medicīnas studijas Rīgas Medicīnas institūtā, ko Olevs Kaju absolvēja 1993. gadā. Latvijas ķirurgu saimei piepulcējās jauns, talantīgs ārsts. Olevs Kaju saņēma uzaicinājumu strādāt ķirurga, profesora Vladimira Utkina (1932 – 1994) klīnikā P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā, kā arī viņam radās iespēja celt kvalifikāciju gan Dienvidkalifornijas Universitātes klīnikā Losandželosā, gan H. Heines Universitātē Diseldorfā, Vācijā. Bija arī posms, kad Olevs Kaju strādāja Latvijas Ģimenes centrā par Ķirurģijas nodaļas vadītāju. Un visbeidzot darba gaitas viņu aizveda uz Jūrmalas slimnīcu, kur dienas un naktis pavadītas pie operāciju galda, kā arī gadiem ilgi vadīta Neatliekamās palīdzības nodaļa. Viņa iecienītais teiciens bijis: „Piešūt var visu, bet, ko nevajag, to var nogriezt.“

Olevs Kaju bija medicīnas zinātņu doktors, EAS APP (European Association for the Study of Acute Abdominal Pain) biedrs, kā arī Latvijas Ārstu biedrības un Latvijas Ķirurgu asociācijas biedrs. Lai savās zināšanās dalītos ar citiem, viņš sarakstīja grāmatu Akūtas vēdersāpes. Diagnostika un diferenciāldiagnostika (Rīga: Nacionālais apgāds, 2005). Pēdējā tikšanās reizē ar šo rindu autori Olevs atklāja, ka viņam padomā esot vēl kāda grāmata, taču tā diemžēl palika vien nepiepildīta iecere...

Savā brīvajā laikā Olevs ar lielu entuziasmu piedalījās medībās, viņu saistīja mežs un daba. Pirms vairākiem gadiem par savu medību pieredzi un piedzīvojumiem viņš dalījās ar laikrakstu Liepājas Acis un Kursas Laiks lasītājiem. „Galvenais nav nošaut medījumu, bet gan būt dabā, vērot tās norises,“ – tie bija Oleva vārdi intervijā.

Viens mūžs ir noslēdzies. Lai Tev tur, Aizsaules dārzos, ir viegli, Olev!

Lāsma Gaitniece



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com