Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas izskolotie (11)

Līga Dadzīte

Laikraksts Latvietis Nr. 583, 2020. g. 20. febr.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Līga Dadzīte. FOTO no Līgas Dadzītes personīgā arhīva.

2020. gada 12. februārī pie manis jānāk Līgai Dadzītei, kura ir Rasmas Dinbergas stipendiāte. Interesantā kārtā Rasmu Dinbergu pazīstu diezgan labi, jo viņa ar vīru Kornēliju ilgus gadus, tāpat kā es, nodzīvoja Klīvlandē. Viņa arī, tāpat kā es, Klīvlandē darbojās Daugavas Vanadzēs un piedalījās mūsu grāmatu lasītāju grupā. Arī citādi Dinbergu pāris, kā arī abi viņu bērni aktīvi piedalījās latviešu sabiedrības darbos. Kad Līga atnāk, mēs arī tūlīt ķeramies pie darba, un Līga sāk savu stāstu:

„Es esmu Līga Dadzīte (dzimusi Liepiņa), uzaugu Daugavpils novadā, Kalupes pagastā un mācījos Kalupes pamatskolā, bet pēc tam – Špoģu vidusskolā. Skolas gados biju aktīva jauniete, kurai mācības bija svarīgas, bet ļoti nozīmīga loma bija arī citām aktivitātēm – sākotnēji izmantoju skolas piedāvātās iespējas (dziedāju, dejoju, pinu klūgas, biju mazpulcēns un audzēju ārstniecības augus piemājas dārzā u.c.), tomēr ar laiku mūsu pagastā tika izveidots jauniešu centrs, un mums pašiem parādījās iespēja pārdomāt, kas interesē, kādu vēlamies redzēt savu pagastu.

Tā rezultātā biju gan Kalupes pagasta jauniešu izdevuma Zinu. Varu. Daru dibinātāju komandā, gan rakstīju un realizēju projektus, ar laiku iesaistījos arī Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes Daugavpils-Ilūkstes novadu nodaļas darbībā. Kad tuvojās laiks apsvērt augstskolas izvēli, biju lielās pārdomās, kā īsti rīkoties, bet zināju, ka gribu studēt.

Sāku analizēt, kas mani patiesi interesē, un nonācu pie atklāsmes, ka joma, kurā es varētu mēģināt ko mainīt, ir ķīmija. Šī izvēle balstījās uz manu ikdienu, jo laikā, kad mācījos 4. klasē, manai mammai tika konstatēta nieru mazspēja. Ar laiku bija nepieciešama hemodialīze, un pēc pāris gadiem viņai veica nieres transplantāciju. Pēc tam pavērās jauna dzīve, tomēr es redzēju, ka mammai katru dienu jāizdzer vairāk nekā desmit zāļu tablešu. Tad arī man radās iedvesma – es sapratu, ka zāles ir vitāli nepieciešamas, tomēr varbūt es varētu uzsintezēt tādu vielu, kas ļautu samazināt šo daudzumu līdz tikai vienai tabletei dienā.

Vidusskolas gados ķīmija mani aizrāva arī kā mācību priekšmets. Apzinājos, ka izvēle ir savā ziņā pārdroša, jo jārēķinās ar lielu mācību slodzi, kuru pirmajos kursos faktiski nav iespējams apvienot ar darbu, lai pati sevi varētu nodrošināt. Sāku pētīt iespējas un atminējos, ka pazīstu vairākus jauniešus, kuri mācās augstskolā un saņem Vītolu fonda stipendiju. Vītolu fonds ir īpašs ar to, ka tas izvērtē ne tikai mācību rezultātus, bet ņem vērā arī faktiskos dzīves apstākļus. Sapratu, ka ir jārīkojas.

Pašā sākumā man stipendiju gan nepiešķīra. Satraucošais studiju izvēles laiks jau bija noslēdzies, un zināju, ka esmu uzņemta Rīgas Tehniskajā universitātē Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē studiju programmā Ķīmija. Bet par to, ka man piešķirta Kornēlija Dinberga piemiņas stipendija, no fonda piezvanīja burtiski pirms paša mācību gada sākuma. Atbildības sajūta milzīga; ar drebošu sirdi, bet priecīga par atbalstu, kas nozīmēja, ka varu pilnībā pievērsties tikai mācībām, uzsāku studiju gaitas.

Pirmā sesija gan zināmā mērā bija pašapziņu graujoša, un, lai gan visus eksāmenus nokārtoju ar pirmo reizi, rezultāti nepriecēja. Labi, ka mācību rezultātus fonds tolaik izvērtēja gada griezumā, un, sākot ar otro semestri, viss nokārtojās – biju apradusi ar studiju vidi un iegājusi ritmā. Augstskolu absolvējot, tiku iekļauta arī Rīgas Tehniskās universitātes absolventu Zelta fonda izlasē.

Ar katru studiju semestri arvien vairāk sapratu, ka ķīmija tiešām ir mana īstā izvēle, tomēr jau samērā ātri aptvēru skaudro patiesību, ka sākotnējais vadmotīvs par jaunas vielas sintēzi, kura varētu aizstāt lielo zāļu daudzumu mammas ikdienā, ir pārāk biedējošs. Lai zāles nokļūtu līdz pacientiem, ir nepieciešami ilgstoši un apjomīgi pētījumi, tostarp klīniskie pētījumi, kuros iesaistās simti un pat tūkstoši cilvēku. Tā ir pakļaušana riskam, kas var arī neattaisnoties. Godīgi sev atzinu, ka nespētu riskēt ar citiem cilvēkiem.

Sāku pētīt faktiskās zinātnisko virzienu iespējas fakultātē un, studiju laikam tuvojoties noslēgumam, meklēju arī iespējas apgūt profesiju praksē. Mans pirmais darbs bija Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā. Es strādāju kā laborante smago metālu noteikšanas laboratorijā, un šī bija patiesi izcila pirmā pieredze, taču nācās apzināties, ka darbs ir aizraujošs, tomēr, strādājot ar ķīmiskajiem reaģentiem, par savu veselību jāpiedomā pie katras ikdienas darbības. Pēc salīdzinoši neilga laika, krīzes dēļ notika štatu samazināšana, un mans laiks šai laboratorijā noslēdzās.

Bet dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, un jau pavisam drīz universitātē notika studentu zinātniskā konference, kurā piedalījos arī es, jo paralēli mācībām un darbam izstrādāju bakalaura darbu zinātniskajā jomā un no fakultātē aktuālajiem virzieniem biju izvēlējusies biomasu pētījumus. Kad aizstāvēju savu pētījumu šajā konferencē, mani uzrunāja Ķīmijas katedras vadība un uzaicināja iesaistīties zinātniskajā darbā augstskolā kā katedras darbiniecei gan zinātnē, gan kā laboratorijas darbu pasniedzējai jaunāko kursu studentiem.

Laiks, ko universitātē pavadīju zinātnē, bija daudzpusīgas pieredzes piepildīts, un mani patiešām interesēja izvēlētā joma. Par izstrādātajiem jauniem katalītiskiem procesiem biomasas konversijai degvielās kopā ar pētnieku komandu 2015. gadā iekļuvām Latvijas Zinātņu akadēmijas ievērojamāko sasniegumu izlasē.

Ap šo laiku biju jau ieguvusi maģistra grādu, un sākās pārdomas, ka būtu jāstājas doktorantūrā, bet nepameta sajūta, ka īstā izvēle ir tuvumā, tikai jāparaugās uz kopējo ainu. Aptvēru, ka lai gan man tiešām pietrūkst dūšas iesaistīties aktīvo vielu sintēzē, tomēr es varu sekot līdzi tam, lai zāles, kas nonāk pie pacientiem, ir drošas un efektīvas. Kopš tā laika pēdējos četrus gadus strādāju farmācijā, esmu zāļu reģistrācijas eksperte. Tagad man zināmā mērā ir iespēja veikt savu sākotnējo izsapņoto misiju.

Darba pieredzē esmu redzējusi ķīmiķa darba dažādību – no laboratorijas trauku mazgāšanas līdz pat zinātniskajiem eksperimentiem ar dažādām iekārtām. Šobrīd gan esmu galvenokārt ierakusies papīru kalnos, jo zāļu reģistrācija ir ne tikai aktīvs darbs laboratorijā un ražotnē, bet arī apjomīgs dokumentācijas darbs. Katram ir savs ceļš ejams, bet manā gadījumā izglītībai ir milzīga loma, jo tā pavēra citu skatījumu un durvis uz dažādām iespējām.

Vēl arvien esmu pateicīga Vītolu fondam un savai ziedotājai, kuras stipendiju saņēmu 4 gadus. Man bija arī izdevība ar Rasmu Dinbergu vienā vasarā satikties klātienē Rīgā. Šajā tikšanās laikā viņa mani iedrošināja, ka dzīvē ir jāiet uz priekšu un jāvirzās arī uz saviem sapņiem un mērķiem. Atceros sajūtu, ka Rasma Dinberga mani patiesi iedvesmoja, no viņas staroja neparasts gaišums un pārliecība. Pateicoties viņai, mans dzīves sapnis ir piepildījies, un Vītolu fondam ir īpaša vieta manā sirdī.“

Ar to Līgas stāsts ir galā, bet es atkal priecājos, ka man ir izdevies iepazīties ar vienu fantastisku, tiešām fantastisku Latvijas bērnu, kam viens trimdas latvietis ir palīdzējis sasniegt dzīves sapni.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com