Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Marts Latvijas vēsturē un sapnis par brīvu Latviju

Vairāki nozīmīgi datumi

Laikraksts Latvietis Nr. 587, 2020. g. 17. martā
Silvija Kaugere -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

Pieminot visus tos,
kuri ar Latviju sirdī bija spiesti doties ceļā uz Sibīriju un tālu pāri jūrām,
pieminot kritušos karavīrus, kuri tika iesaukti okupētājvalstu armijās,
un visus tos, kuri turpināja un turpina cīņu par Latvijas neatkarību.

Marta mēnesī Latvijas vēsturē ir nozīmīgi datumi, kuros nākas domāt par vēstures gaitu un tās ietekmi uz Latviju. Un par tautas sāpju un ciešanu ceļiem. Un par sapni par brīvu Latviju.

Viens no šiem datumiem ir 1949. gada 25. marts. Ik gadu 25. martā pieminam PSRS okupācijas varas uz Sibīriju aizvestos tautiešus, jo padomju okupācijas vara otrajā Latvijas iedzīvotāju masu deportācijā uz specnometinājuma vietām Sibīrijā vardarbīgi izveda aptuveni 42 000 cilvēku, tajā skaitā 10 000 bērnu.

Otrs piemiņas datums ir 1944. gada 17. marts, kad tika sastādīts Latvijas Centrālās Padomes Memorands, kurā aktīvie Latvijas politiskie un kultūras darbinieki deklarēja nepieciešamību cik ātri vien iespējams atjaunot Latvijas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību, un tas tika izdarīts vēl nacistu okupācijas laikā. Tādējādi tika nodrošināta arī izteikta valstsgriba un kontinuitāte procesā, vēlmē pēc brīvas Latvijas. Sapnis par brīvu Latviju pastāvēja vienmēr, Latvija pastāvēja cilvēku prātos un sirdīs, un tas tika izteikts arī šajā dokumentā.

Trešais piemiņas datums ir 16. marts. Divu okupācijas varu asiņaino cīņu dēļ daļu Latvijas jauniešu iesauca latviešu leģionā, lai segtu nacistu armijas spēku atkāpšanos, bet no iesaukto puses tā bija cīņa par savu zemi, par Latviju, jo 1940. gada okupācijas laiks ar tā vardarbību vēl bija dzīvā tautas atmiņā. Un vēl joprojām 16. marts ir diena, kurā pieminam vācu okupācijas varas prettiesiski latviešu leģionā iesaukto karavīru likteņus, to jauniešu dzīves, kuras lauza tieši nacistiskās Vācijas okupācijas vara. Visi šie datumi savā ziņā saistās, bet visvairāk ar to, ka izvestie, pakļautie, okupācijas armijās iesauktie, sirdī arvien turēja mīļu Latvijas vārdu. Un daudzi cīnījās, lai tā atkal būtu brīva.

Saeimas 1998. gada 29. oktobra Deklarācijā par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā ir dots arī juridiskais vērtējums vēstures procesam, kurā ir cietusi mūsu tauta. Saeimas deklarācijā ir rakstīts: „Okupācijas režīmi pieļāva daudzkārtējus starptautisko tiesību normu un cilvēktiesību pārkāpumus un pat kara noziegumus pret Latvijas tautu. Abas okupācijas varas pārkāpa 1907. gada IV Hāgas konvenciju par sauszemes kara likumiem un paražām, kas aizliedz valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā vai iesaistīšanu pusmilitāros darbos (konvencijas 52. pants). Abas okupācijas varas iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un iesaistīja dažādos pusmilitārajos formējumos. Par izvairīšanos draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs vai nāves sods. Rezultātā Latvijas pilsoņiem nācās Otrā pasaules kara laikā karot citam pret citu.“

Vērtējot latviešu leģiona traģisko likteni, jāpiemin, ka pateicoties latviešu leģionam, kura spēki aizkavēja no jauna uzbrūkošās PSRS armijas daļas, daudzi Latvijas iedzīvotāji paspēja evakuēties uz Rietumiem, un pēc tam dzīvot – brīvā sabiedrībā, nevis padomju okupācijas apspiesti. Otrā pasaules kara notikumu virpulī dzima arī Daugavas Vanagu organizācija, jo jauniešu, kuri nokļuva latviešu leģionā, salauztās dzīves un likteņi, kā arī turpināmā cīņa par brīvu Latviju, tas viss bija – lielu rūpju vērts.

Tautai, starp divām totalitārām lielvarām esot, nācās būt abās frontes pusēs, bet ne pēc savas gribas, bet pēc lielvaru vēlmes pārdalīt ietekmes sfēras un mainīt valstu robežas. Latvija kā valsts bija pakļauta vēstures notikumu gaitai, okupācijas varas mainījās un pastrādāja neskaitāmus noziegumus, atstājot aiz sevis neizdzēšamas rētas tautas genofondā, burtiski izraujot no tā neskaitāmus labākos, spējīgākos, darbīgākos, veselas ģimenes, jauniešus, bērnus.

Arvien nav sadzijušas rētas, kuras tautas atmiņā ir devuši izsūtījuma gadi Sibīrijā, kur bija spiesti doties tūkstošiem cilvēku no Latvijas. Rētas, ko tautas pastāvēšanā radīja karš un okupācijas varas. Jaunieši, vairumā vien 18 – 23 gadus veci, tika iesaukti latviešu leģionā, šajā karā, ko izraisīja totalitārās iekārtas, tūkstošiem jauniešu zaudēja dzīvību, bet dzīvi palikušie – dzimteni un daudzi arī savus tuvākos.

Viņiem nācās cīnīties svešos formas tērpos, zem svešiem karogiem, tomēr Latvija sirdī tika paturēta. Domājot par to, kā kara gūstekņu nometnē Zēdelgemā izveidojās Daugavas Vanagu organizācija, sākotnēji kā palīdzības organizācija karavīriem un viņu ģimenēm un ar domu par tomēr kādreiz – brīvu Latviju, nāk prātā Zenta Mauriņas vārdi: „Bads pēc maizes ir liels, bet briesmīgāks ir bads pēc dzimtenes.“

Toreiz tā bija zudusi, bet sirdī dziļi tā arvien deva sapni par brīvu Latviju. Un tam ilgstoši, visus pēckara gadus, ir bijis veltīts Daugavas Vanagu darbs, visās zemēs, kur mita un kur joprojām mīt latvieši, pastāv arī latviešu organizācijas, kuras aktīvi darbojas un iesaistās Latvijas atjaunotnes veidošanā. Līdz pat šodienai, jo Latvija, tāpat kā Rīga, nekad nav gatava, tā ir veidojama, saudzējama un lolojama, katra viena pienesums dod tai spēku un pašai tautai, valsts nācijai – spēju paturēt un attīstīt savu valsti.

Vēstures gaitā un tautas ceļā – tajā, no kurienes nākam, kur esam un uz kurieni ejam, ir zināma līdzība ar upes plūsmu, kuru veido daudzi avoti, strauti, mazākas upes un dziļas straumes, kā arī mazi lietus pilieni, pa ceļam esot arī atvariem un līkumiem. Šajā vēstures straumē, tautas kopējā ceļā, katrs viens var dot savu pienesumu, un Daugavas Vanagi ir nu jau gandrīz 75 gadus darbojušies, lai tautas ceļš vestu uz brīvu Latviju, patriotisku, mīlamu un stipru Latviju.

Valsts, kā koks, kā ābele, kā ozols, saknes gūst tautā, veldzē, ko dod gan vēsturiskā atmiņa, gan labā, gan sliktā, izsijājot graudus no pelavām un virzoties tālāk, veidojot stumbru, zarus un lapotni. Sava zeme ir tā vieta, kur saknes arvien ir un paliek, garīgās un materiālās, saknes ir vēsture un identitāte, tās dod iespēju augt valstij un tai pastāvēt arī grūtos laikos, kara gados, okupācijas laikā un nezaudēt spēju arvien dzīt atvasi un veidot koku, kurš kā ozols spēj turēties – vētrām pretī.

Zari kā cilvēku likteņi, sazarojas lapotnē, nākdami no savas zemes, no sava stumbra, tie tālu redzami un veido patvērumu gan saules pilnās, gan lietus dienās. Cilvēku likteņi laika un telpas dimensijā, vēstures plūsmā, veido to kopumu, ko mēs šodien redzam mūsu tautā. Notikumi un apstākļi, cilvēku pozitīvā un negatīva pieredze, objektīvais un subjektīvais, dažādu faktoru mijiedarbībā arvien veidojas – Latvija.

Diaspora ir daļa tautas, tautas daļa ir arī tā, kas dzīvo Latvijā, bet visi kopā mēs esam – Latvija. Tagad brīva, sava, augoša. Izcīnīta, paturēta, neatdota. Un ikkatram vienam, kurš patiesi mīl Latviju, vai esot Latvijā vai tālu prom, ikvienam ir iespēja vairāk vai mazāk, joprojām veidot Latviju. Savu Latviju. Vai tikai sirdī, vai darot darbus tai, vai to sargājot. Dot veldzi tai, dot iespēju augt un pilnveidoties, lai vienmēr uz pasaules būtu tā sava, vienīgā īsta dzimtene, ko daudzi zaudēja kara gados, bet paturēja sirdī. Lai mūsu tautai nekad nebūtu atkal jāpiedzīvo tas bads un tās slāpes, kad uz pasaules nav savas zemes, kura ir brīva un kurā arvien skan latviešu valoda.

Uz sūru pieredzi un atmiņu balstīta rīcība, darbi, ko veic Daugavas Vanagu organizācija, Latvijai ir vajadzīgi. Ir vērts pieminēt, ka Daugavas Vanagu saimē bijis Andrejs Eglītis, Uldis Ģērmanis, Zenta Mauriņa un daudzi, daudzi citi. Un visiem, kuri kalpojuši Latvijai no sirds un dvēseles, arvien tajā skan vārdi: Dievs, svētī Latviju! Un sapni par brīvu Latviju, kurš ir piepildījies.

Silvija Kaugere,
DVCV prezidija sekretāre,
DVL informācijas nozares vadītāja
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com